ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Mīļumiņ, Tev droši vien būs ļoti skumji bez manis, bet nekā nevar darīt. Aizbraucu uz magu asociācijas Nākamī­bas pareģošanas sekcijas darba simpoziju, ko atklās mūsu viceprezidents Den-Grab-Hisibs.

Adresi uzrakstīšu vēlāk.»

Zīmīte ar adresi atradās pēc ilga laika — tai dienā, kad nolēmu beidzot izmest savus vecos, pagalam nenēsātos rītasvārkus. Minerva katram gadījumam pārmeklēja kaba­tas. Izgriezdama tās otrādi, viņa iegavilējās, uzgājusi sa­vas kādreiz rakstītās rindiņas.

Tās sākās liriskā tonī:

«Mīļumiņ! Zinu, cik patīkami Tev būs, kad, no rīta uz­ģērbis savus mīļotos rītasvārkus, atradīsi tajos manu adresi. Brauc ātrāk, ļoti gaidu!»

Šim ievadam sekoja visai mīklaini apzīmēta adrese:

«Mūsu simpozijs notiks pie Džeka Kreiļa, divu stundu braucienā no šejienes. Delegātiem ierādītās viesnīcas no­saukumu aizmirsu, bet tā atrodas pašā centrā, tāpēc sa­meklēsi mani bez pūlēm.»

Elvīra Zamora bija spiesta atstāt mašīnu pie vārtiem, aiz kuriem sākās profesora Raula Latona klīnikas plašais dārzs.

Šī medicīnas iestāde neprasījās pēc īpaša tanī ārstējamo kaišu apzīmējuma, par cik Raula brālis profesors Renē Latons bija ieguldījis tās dibināšanā personiskos līdzek­ļus. Viņa mērķi bija visai cēli — atdot garīgu līdzsvaru «Universālās panorāmas» darbiniekiem, kuru psihi bija iedragājušas pārāk sensacionālas pārraides.

Jāsaka, klīnikas vadītājs reizēm sasniedza gluži neti­camus rezultātus, pie tam balstoties uz neticami vienkār­šām metodēm.

Klīnikas pirmā devīze vēstīja: «Atpakaļ pie dabas!» Pa­cientiem pēc iespējas vairāk ieteica pastaigāties pa parku neatkarīgi no gadalaika un gaisa temperatūras. Tas bija viegli izdarāms. Ar pazemes apkuri apsildītos lauciņos, kurus no vēja, lietus un sniega sargāja caurspīdīgs poli­etilēna jumts, pat visbargākajā ziemā ziedēja visu klima­tisko joslu koki, dzirdi tīksmināja putni, reibināja ar sa­vām smaržām visdažādākās puķes.

Otrā devīze skanēja: «Nekādu pilsētas trokšņu!» Visām mašīnām, arī tām, kas atveda smagi slimos, bija stingri aizliegts iebraukt parkā.

Bet ārstēšana galvenokārt balstījās uz Raula Latona trešo likumu: «Nekāda televizora!» Tas tika ievērots tik nepielūdzami, ka pat medicīnas personālam slepus no pro­fesora nācās ieslēgties rentgena kabinetā, lai noskatītos kādu sevišķi satraucošu raidījumu.

Parkā Elvīra jau pirmajā brīdī uzdūrās kādam labam paziņam: Virns Koksuns sēdēja uz rupji aptēsta baļķa, kas aizvietoja solu (tuvums dabai!). Tas bija viens no ope­ratoriem, kuram palaimējās uzņemt Džeka Kreiļa bēgšanu no cietuma, tieši no tā laika viņš arī atradās klīnikā. El­vīra ar labpatiku konstatēja, ka ārstēšanās nākusi viņam par labu.

Ar veclaicīgu ādas sējumu rokās, viņš, likās, saldi el­poja «Admirāļa Nelsona» rožu smaržu. Tās auga dobē pamīšus ar krāsā labi kontrastējošo «Lēdijas Hamiltones» šķirni.

— Elvīra, tu gan rādi augstu klasi! — viņš jūsmīgi uz­sauca, bungodams ar pirkstiem pa apdilušo ādas vāku, zem kura, spriežot pēc zelta burtiem, slēpās Miltona «Zau- dītā paradīze». — Atceries, mēs abi sākām ar vienādām izredzēm, bet kas tagad ir? Es esmu ierindas pacients, bet tu — reklāmas televīzijas spožākā zvaigzne! «Zelta eks­preša» aplaupīšanu tu gan esi kolosāli noorganizējusi! Visu nakti neatrāvu skatienu no ekrāna!

Elvīra piesardzīgi pablenza viņā.

— Vai tu tiešām neapjēdz, ka vilcienam pa īstam uz­bruka?

— Tu nemuldi? — Virns jutās gaužām vīlies. — Bet es domāju, tā ir viena no profesora dižidejām.

Elvīrai kļuva tā kā žēl Virna Koksuna. Redzams, vēl ilgi viņam te jāpaliek, ja vairs nevar atšķirt dabisku reklāmu no mākslīgas. Taču viņa apmierinājās ar jautā­jumu:

— Un kā tu vispār varēji noskatīties manas pārraides? Cik zinu, televizori jums te stingri aizliegti.

— Kā tad! — jūsmīgi piekrita Virns. Pēc tam, pamirk­šķinājis viņai, uzmanīgi paskatījās apkārt. Pārliecinājies, ka tuvumā nav neviens no medicīniskā personāla, Virns Koksuns manīgi atvēra ādas sējumu.

Tikai tagad Elvīra ievēroja tik tikko saskatāmu vadiņu, kas stiepās no grāmatas uz pacienta ausi. Zem Miltona «Zaudētās paradīzes» vāka slēpās tranzistoru televizors «Pārsteigums-83»…

Klīnika aizņēma trīs stāvus.

Trešajā stāvā nomitināja zemākās kategorijas darbinie­kus, otrajā — vidējās kategorijas. Viszemākajā — augsti kvalificētus, jo te, kur logi vērās tieši uz puķu dobēm, pa­cienti atradās vistuvāk dabai un tādēļ saņēma visiedarbī­gāko terapiju.

«Universālās panorāmas» vadītājs profesors Renē La­tons gulēja atsevišķā istabā, no kuras bija iznests itin viss liekais. Bija palikusi vienīgi slimnieka gulta ar galv­galim piestiprinātiem temperatūras, pulsa, asinsspiediena, dažādu analīžu rādītājiem un tamlīdzīgu medicīnisku pār­gudrību. Blakus stāvēja naktsgaldiņš ar diktofonu un piena glāzi.

Uz slimnieka gultas sēdēja viņa brālis, klīnikas vadītājs profesors Rauls Latons.

— Nekādi nevaru viņu pierunāt, lai iedzer zāles! — ar šiem vārdiem viņš apsveica Elvīru, norādīdams uz labora­torijas mērstikliņu, kurā laistījās zeltains šķidrums. — Lai atlabtu, viņam tagad ārkārtīgi nepieciešams pirms brokas­tīm, pusdienām un vakariņām iedzert simt gramu konjaka^, bet viņš kā prātā jucis pieprasa tikai pienu, pienu! Tā viņš nemūžam neatspirgs!

— Es jau tev paskaidroju, — drūmi norūca profesors Renē Latons. — Pēc visām tām sasistajām un nesasista­jām pudelēm, ko nācās iztukšot smēķējamā vagonā, lai­kam līdz kapa malai neņemšu mutē ne piliena alkohola … Un jūs, Elvīra, nemaz neklausieties viņa muldēšanā! Es jau jūtos pavisam ciešami. Pat uzrakstīju jaunu nodaļu savam kapitālajam darbam «Emocionālie standarti mūs­laiku patērētāju sabiedrībā», — viņš pamāja uz diktofona pusi. — Tajā esmu apkopojis dažus novērojumus, kā ska­tītāji reaģē uz Džekam Kreilim veltītajām pārraidēm. No­daļa saucas «Hronisku masveida nosacītu refleksu efekts individuālās apziņas un sabiedriskās domas izveido­šanā» … Bez tam …

— Piens tev kaitīgs! — profesors Rauls Latons, kurš jau labu brīdi bija itin mīlīgi uzlūkojis menzūru, sniedza to brālim. — Es tevi ļoti lūdzu, iedzerj

— Tūlīt! — tas atsaucās. — Tikai vispirms izdari man pakalpojumu.

— Labprāt. Kādu?

— Iedzer pats savu konjaka mikstūru!… Iedzēri?… Nu tad vari lasīties!

Palicis divatā ar Elvīru, profesors Latons norūpējies apvaicājās:

— Nu, ko jūs teiksiet par šo pārsteigumu?

— Tas bija tik negaidīti, tik briesmīgi! — Elvīra kā sal­dama nodrebinājās. — Sevišķi jums, profesor, tas ir bries­mīgs trieciens, — viņa turpināja līdzjūtīgā tonī. — Tāpēc nemaz nebrīnījos, uzzinājusi, ka jūs esat slimnīcā. Un tomēr …

— Kas «un tomēr»? — sabozies vaicāja profesors, iedzerdams malku piena.

— Tomēr ta ir tāda reklāma, ko vienīgi augstākā provi­dence spējīga dāvāt mirstīgam cilvēkam… Pie viena, nule liku nodrukāt «Universālās panorāmas» propagandas brošūras jaunu tekstu, kurā atļāvos ietilpināt citātu no jūsu grāmatas.

— Kādu konkrēti? — profesors mazliet atdzīvojās.

— Jūsu vistrāpīgāko aforismu: «Pats pirmais feklāmas speciālists bija pats dievs. Publiski augšāmceldams Kristu, viņš līdz ar to reklamēja savas neierobežotās iespējas.»