ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Nezinu, kā jūs, bet es tūdaļ ievēroju, ka viņš ir alko­holiķis, — tas saka, apmierināti zelēdams cigāru. — Kon­jaku tempj spaiņiem! Es pats dzirdēju, kā viņš bārmenim pasūtīja veselu glāzi uzreiz.

0.59—1.08. Jautri meklējumi. Tie beidzas ar gluži nepa­redzētu finālu. Mauritāno vagonā nav atrodams. Viņš ir pazudis, izgaisis kā rēgs. Atskan Van Lembrahta kundzes histērisks izsauciens:

— Tas taču vispār nebija Roberto Mauritāno, bet Džeks Kreilis!

Pasažieri saskatās. Viņu nupat vēl smaidīgās sejas pēk­šņi kļūst pelēkas.

— Kas par muļķībām! Profesor, jūs taču pats sagaidījāt Roberto Mauritāno ostā? — Van Lembrahts griežas pie profesora Latona.

— Kādā ostā? — jautā profesors Latons. Viņa tonis liekas gandrīz vai mundrs.

— Vai jūs visi esat prātā jukuši?! — Van Lembrahts ir sašutis. — Jūs taču atvedāt viņu tieši -no kuģa, vai ne, profesor?

— No kāda kuģa?

— Beidziet muļķoties! No «Karalienes Elizabetes Otrās».

— Nē jel, man neizdevās viņu sagaidīt. Sākumā man tiešām bija tāds nodoms, bet tad mans sekretārs piezva­nīja uz ostu, un tur viņam paskaidroja, ka sakarā ar cik­lonu kuģis nosebos.

— Bet kur tad jūs viņu satikāt? — drebēdama ļaunās priekšnojautās, čukst Van Lembrahta kundze.

— Stacijā. Viņš tieši tobrīd piebrauca.

— Ar ko?

— Ar taksometru.

Iestājas kapa klusums. Tad senators Validons, atrāvis vaļā sava krekla apkaklīti, nosēcas:

— Bet… bet… Roberto Mauritāno taču necieš auto­mobiļus! Tas visiem zināms… Tātad tas nemaz nebija viņš…

Sasprindzinājums ir tik briesmīgs, ka Van Lembrahta kundzes histēriskās klaigas izraisa pat zināmu atvieglo­jumu.

— Vai es neteicu, vai es neteicu?! — viņa šņukst. — Tas bija Džeks Kreilis!

2.02—2.08. Deizija Mārča iekliedzas, spilgtas gaismas apžilbināta. Vagonā ir tik gaišs, ka es pat saredzu vienu no rubīniem, kas izkritis no Van Lembrahta kaklasaites spraudes.

Urā! Ieradušies mūsu glābēji! Pienācis gals visām briesmām, pienācis gals mūsu ieslodzījumam!

Redzams vesels bars ugunsdzēsēju, stāv policijas mašī­nas, avārijas ceļamkrāni, Centrālā dzelzceļa milzīgs fur­gons ar neizprotamiem mehānismiem uz jumta, ātrās palī­dzības mašīnas, no kurām izlec sanitāri ar nestuvēm. Starp dažādu krāsu formas tērpiem šaudās daži subjekti privātdrēbēs — acīmredzot vietējās varas pārstāvji.

«Zelta ekspresi» ielenkusi gigantiska tehnikas lavīna, tai piekomandēto cilvēciņu burzma rada šķietamas kustī­bas iespaidu, kaut gan īstenībā visi tikai bezjēdzīgi mīņā­jas uz vietas.

Vienīgie,-kas darbojas pa īstam, ir televīzijas operatori. Tos komandē Elvīra, stāvēdama uz augsti uzslietas filmē­šanas platformas. Rodas iespaids, ka viņa mobilizējusi absolūti visus «Universālās panorāmas» rīcībā esošos spē­kus. Ja šajā brīdī tiktu nogalināts prezidents ar pistoli, ko ražojusi firma «Sauj nekļūdīgi», pat tad, ja firmas īpašnieks būtu profesora Latona izdevīgākais klients, šis reklāmai tik izdevīgais notikums paietu secen skatītājiem. Ikviens, kas daudzmaz prot rīkoties ar kameru, šobrīd atrodas pie «Zelta ekspreša».

No malas skatoties, šķiet, ka simtiem vienai gribai pa­klausīgu objektīvu uzņem dažādos rakursos kāda super- grāvēja masu ainu, kurā mūsu glābēji izpilda statistu lomu. Sīs lielfilmas režisore ar vējā plandošu, īsu sintētis­kās ādas mētelīti, no apakšas spēcīgu prožektoru izgais­mota,- megafonu vienā rokā un portatīvu monitorekrānu — otrā izskatās pēc spārnotas uzvaras dievietes, kādu to at­tēlojuši antīkie skulptori. Piedodiet, pārteicos… izskatās pēc reklāmas spārnotās dievietes, kādu, protams, nevarēja

izveidot senie grieķi, kuriem par televīzijas monitoriem nebija ne jausmas.

3.08—3.29. Sakarsētā atmosfēra pamazām atslābst. Teh­nika apstājas, tai piekomandētie piedēkļi salasās barā, kaut ko pārspriež vai tāpat vien stāv neziņā. Operatori smēķē.

3.29—5.20. Pīppauze ieilgst uz veselām divām stundām. . Kā vēlāk izrādījās, mūsu glābēji tikai ar stipru novēloša­nos atskārtuši, ka paši saviem spēkiem mēs.nevaram iz­kļūt ārā no aizslēgtajiem vagoniem.

Vienīgi Elvīra atcerējās, ka «Zelta ekspreša» vagoni pēc trauksmes signāla pārvēršas pilnīgi neieņemamā cietoksnī. Taču cietokšņa pārāk ātra ieņemšana 'runātu pretī profe­sora Latona formulētajam dramatisma kāpināšanas prin­cipam: «Jo vairāk skatītājam aizrausies elpa, jo neuzkrī- tošāk, jo labāk viņš norīs ēsmu.»

5.21. Beidzot ierodas mūsu īstie glābēji ar spēcīgiem konservu griežamiem… Piedodiet, gribēju teikt — ar vareniem, uz bruņumašīnām uzmontētiem lāzera grie­zējiem.

Vēlāk uzzinājām — tos izdevās dabūt tikai ar milzīgām pūlēm, pašam prezidentam iejaucoties. Iemesls — infor­mācija par šiem ieročiem, īstenībā jauna tipa prettanku lielgabaliem, skaitījās pilnīgi slepena. Nemaz nerunājot par pašiem prettanku lāzeriem. Pat Validons, darboda­mies senāta bruņošanās izdevumu komisijā, par tiem nekā nezināja (atskaitot baumas, ka valdība samaksājusi stipri pārspīlētu cenu).

5.59. Elisona izdaudzinātās hermētiskās durvis sekmīgi iztur pārbaudi, pierādīdamas, ka tās var konkurēt ar tanku bruņām. Pēdīgi parādās šaura sprauga.

6.30. Mūs izvelk citu pēc cita gluži kā sardīnes no kon­servu kārbas.

6.40. Sākas vispārēja bēgšana. Kā pirmais, izmantojis «Universālās panorāmas» filmēšanas autobusu, aizlaižas profesors Latons.

Aplūkojot tālākos notikumus, esmu spiests neprecizēt laiku — tas šoreiz nav tik svarīgi. Toties sanumurēšu visus pārsteigumus hronoloģiskā secībā.

1. Pirmais pārsteigums — ar vilcienu visumā nekas ļauns nav noticis. Katrā ziņā pasažieru vagoni stāv, kur stāvējuši, tie ir pilnīgi neskarti, ja neskaita šķirbas, pa knrām spraucas laukā pasažieri.

2. Toties trūkst lokomotīves, tāpat abu pasta vagonu. Tas nu būtu otrais pārsteigums.

3. Trešais pārsteigums — pretī braucošais vilciens pa­zudis bez vēsts. Nevienai stacijai tas nav braucis garām. Neviens to nav redzējis.

4. Sākas jauna panika. Šoreiz grandioza. Viss bars meklē glābiņu, jo …

5. Mežonīgi kaukdams, «Zelta ekspresim» brauc virsū kāds cits vilciens. Pagaidām dzirdams tikai brīdinājuma signāls, pašu vilcienu aizslēpj biezie koki. No kurienes tas pēkšņi gadījies? Ir taču zināms, ka no Līvlendas līdz Del- fosai sakarā ar uzbrukumu «Zelta ekspresim» pārtraukta jebkura satiksme. Turklāt šo viensliežu dzelzceļa posmu apsargā nacionālās gvardes motorizētās vienības.

6. Paiet gandrīz minūte, kamēr apstulbušie ļaudis ap­jauš, ka kaucošais vilciens ir spoks. Visi viņu dzirdējuši, bet neviens nav redzējis.

7. Vilciens pēkšņi atkal uzrodas, šoreiz pašā drūzmas _ vidū. Kā granātas šķembas cilvēki pašķīst uz visām pusēm.

Sprādziena epicentrā stāv Mūns, ap kuru izveidojies tukšums. Rokā viņš tur magnetofonu.

Lūk, šī mistiskā notikuma izskaidrojums. Mūnu kāda intīma vajadzība likusi ieiet dziļāk mežā, kur viņš pilnīgi nejauši uzdūries zarā uzkarinātam magnetofonam. īpašas konstrukcijas, tas, par spīti samērā nelielajam izmēram, ir fenomenāli skaļš. Tūdaļ sapratis, ka atradis «pretim braucošo vilcienu» (kura dēļ «Zelta ekspreša» lokomotīves vadītājs nobremzēja), Mūns, pilnīgi atbilstoši savam žul­tainajam raksturam, atļāvies mazu joku.

8. Sāk aust gaisma. «Universālās panorāmas» helikop­tera apkalpe no augšas caur biezo lapotni pamanījusi kaut ko aizdomīgu. Pulkvedis Gorvinters nekavējoties nosūta uz turieni savu prettanku divizionu.