ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Tad jau drīzāk tieksme pēc slavas. Tā kā pārspēt slavā Šekspīru vai Hemingveju ar parastām metodēm nav iespējams, biju spiests izgudrot jaunu. Recepte ir tikpat ģeniāla, cik vienkārša. Esmu'izdomājis romāna standart- shēmu, kura apmierinās miljoniem lasītāju. Mainīsies tikai autora, tas ir, mani pseidonīmi, zemes, kur noris darbība, varoņu vārdi, profesijas, ārējie raksturojumi…

— Un, protams, arī nosaukumi, — ar smaidu piebilda profesors. — Ievērojot.mūsdienu cilvēka aizmāršību, it sevišķi kas attiecas uz ātrumā norīto lasāmvielu, jūsu tri­kam panākumi nodrošināti.

— Trikam? — Hausmanis sašuta. — Jūs nonieci- nātģeniālu ideju, kas izdarīs veselu apvērsumu daiļlitera­tūrā.

— Katrs sauc lietas tajā vārdā, kas viņam tuvāks, — ar nenoteiktu žestu atbildēja profesors. — Vārdu sakot, ne­šaubos par panākumiem, kurus atnesīs jūsu triks, izdodot viena un tā paša romāna simt vāriantus. Bet tikai ar vienu noteikumu…

Hausmanis nemaz neklausījās. Apskurbis no grandio­zajām perspektīvām, viņš uzbudināts turpināja:

— Manu romānu tirāža pārsniegs visu pasaules klasiķu koptirāžu! Bet, kad nomiršu, cilvēce no mana testamenta uzzinās, ka visu to uzrakstījis viens vienīgs cilvēks! Mer- lina Hausmaņa vārds uz mūžīgiem laikiem ieies literatūras vēsturē.

■— Ar vienu noteikumu, — profesors stūrgalvīgi turpi­nāja aizsākto teikumu. — Tikai vientiešiem šķiet, it kā laba komerciāla ideja pati par sevi ir ko vērta. Patiesībā, jo prece labāka, jo vairāk tai nepieciešams attiecīgs pa­sniegšanas .veids… Es radīšu jums tādu reklāmu, kāda nav vēl redzēta! — profesors strauji pielēca kājās. — Pie tam gandrīz par velti, tikai par pieciem procentiem no nakamās peļņas.

Sparīgi soļodams šurpu turpu, viņš ņēmās izklāstīt mil­zum daudz visādu fantastisku ideju. Pietiktu mazas daļi­ņas no visa tā, lai (citējam reklāmas brošūru) «visu polār- ledu izķertu kā karstus pīrādziņus».

— Esmu ar mieru, — Hausmanis pasmīnēja. — Kad jūs domājat sākt?

— Nekavējoties! Ar materiālu tūkstoš divsimt divdesmit astoņi, ko pēc dažām minūtēm laidīsim ēterā.

Elisona ieteiktā profilakse visvairāk gāja pie sirds in­spektoram Koulam. Ik pēc brīža viņš iebaudīja krietnu malku.

— Aina visumā skaidra, — viņš pateica, neizlaizdams glāzi no rokas. — «Garanta» biroja telpās, kā paši pār­liecinājāties, atrodas divi seifi. Viens no tiem ir uzlauzts, otrs…

— Gribētos atzīmēt, ka uzlauzto ražojusi cita firma, proti, «Fenikss», — iestarpināja Elisons.

_— Cik zināms, tie ir jūsu galvenie konkurenti? — jau­tāja Elvīra.

— Jā gan.

— Vai tad personiski jūs dodat priekšroku viņu ražoju­miem? — Deilijs pavīpsnāja.

— Pirms mums šīs telpas īrēja advokātu firma «Mori- sons», un mēs tās saņēmām ar visu inventāru.

— Inspektor, lūdzu, — pastāstiet, kādā ceļā noziedz­nieks iekļuvis kantorī? — uzaicināja Elvīra.

— Pavisam vienkārši. Uzkāpa pa kāpnēm, iepriekš ap­dullinājis un sasējis sargu.

— Kāpēc sargs nekliedza?

— Lai pamēģina kliegt, ja mute aizlipināta ar plāksteri.

— Mani interesē kaut kas cits, — Mūns beidzot iejau­cās sarunā. — «Feniksa» ražotie seifi apgādāti ar trauk­smes signalizāciju. Vadi parasti noslēpti sienā, uziet tos nav nemaz tik viegli. Vai Džekam nav kāds līdzdalībnieks starp «Garanta» kalpotājiem?

— Neticu! — Elisona maska paraustījās. — Ja tikai viņam nav palīdzējis mana vecvectēva gars, — viņš pēkšņi iesmējās.

— Rada izbrīnu vēl viens apstāklis, — Mūns turpināja. — Esmu uzmanīgi pārlasījis jūsu sastādīto protokolu, in­spektor. Tajā teikts, ka, jums ierodoties, logi bijuši vaļā. Kas tos atvēris? Un kādā nolūkā?

— Logi? — iesaucās Elisons. — Es tos pavēlēju attai­sīt! Pats par sevi saprotams, ka, pirms apskatīju nozie­guma vietu, liku pamatīgi izvēdināt telpu, labi zinādams, cik baciļu varēja iekļūt tajā kopā ar noziedznieku! — gan­drīz vai sašutis Elisons paskaidroja.

Mūns visvairāk interesējās par neuzlauzto seifu. Kramp­lauzis nebija žēlojis pūles, par ko liecināja skrambas, to­mēr atmūķēt to viņam nebija izdevies.

— Varbūt kāds viņu iztraucēja? — jautāja Elvīra sa­skaņā ar pārraides scenāriju.

— Kā ta, ka iztraucējal — gandrīz vai līksmi atsaucās Elisons. — Jūs jautāsiet — kas? Svarīgais fakts, ka šis seifs ir mūsu firmas ražojums! Pat tik pieredzējis profesio- nālis bija spiests atkāpties no mūsu seifa, tādējādi aplie­cinādams tā augsto kvalitāti! — Un Elisons lepni pacēla marles masku.

— Ļoti iespējams, — inspektors Kouls pamāja. — Sa­meklēju policijas arhīvā interesantu izziņu. Pārbaudot visus seifu uzlaušanas gadījumus, kur, pēc speciālistu do­mām, darbojies Džeks, noskaidrojās, ka viņš vairākas rei­zes ķēries klāt arī «Garanta» ugunsdrošajiem skapjiem. Bet.'..

— Bet? … — Elvīra pasteidzās jautat. •

— Tikai līdz sešdesmit astotajam gadam.

— Kā jūs to izskaidrojat? — Elvīra nenogurstoši pil­dīja intervētājas lomu.

— Varbūt atļausiet man? — Elisons mazliet pietuvināja savu krēslu, lai atrastos teleobjektīva fokusā. — Tieši sākot no tā gada, mūsu seifu konstrukcija tika nemitīgi uzlabota, un pašlaik tie ir kā neieņemams cietoksnis šajā pasaulē, kur pastāvīgi draud briesmas mūsu naudai un diemžēl arī veselībai.

— Es labprāt turētos pie cita izskaidrojuma, — iebilda Deilijs. — Cik zināms, Džeks pēdējos gados vispār atmetis veco nodarbošanos. Viņam nav vairs nekādas vajadzības piekopt savu arodu, droši vien viņš tagad ir miljonārs. Butānas princesei nozagtais «Indijas briljants» vien viņam atnesis veselu bagātību.

— Sakarā ar to rodas jautājums — vai mēs nekļūdā- mies, pierakstīdami šo zādzību Džekam, — Mūns skeptiski pakratīja galvu.

— Bet nav nekādu šaubu, ka noziedznieks strādājis ar kreiso roku.

— Vai tad jūs domājat, ka Džeks ir vienīgais kreilis pa­saulē?

— Un meistarība? — inspektors atbildēja ar pretjautā­jumu.

— šajos gados varēja rasties jauns virtuozs, par kuru mums pagaidām nav ne jausmas, — Deilijs viņu atspē­koja.

— Esmu spiests atvainoties inspektoram Koulam. — Elisons negaidot piecēlās. — Tūlīt nodemonstrēšu neap­šaubāmu pierādījumu, kuru līdz šim brīdim biju, ja tā var izteikties, nobēdzinājis no inspektora. Ne jau ar ļaunu no­lūku. Vēlējos vienīgi, lai būtu klāt visas ieinteresētās per­sonas! — un Elisons enerģiski nospieda kādu pogu.

— Es vēl neesmu beidzis, — teica Mūns, drūmi vēro­dams savu cigāru. Viņam jau sen gribējās smēķēt, bet šeit valdošā slimnīcas atmosfēra lika atturēties. Turklāt prātā visu laiku bija pie Elisona kabineta durvīm piestiprinātā plāksnīte: «Apmeklētāji tiek laipni lūgti ievērot higiēnu!»

Dusmīgi nolicis cigāru sānis, Mūns turpināja:

— Ja tāda slavenība kā Džeks atgriežas pie savais pro­fesijas, tad tikai īsta ķēriena dēļ. Diez vai sīks laupījums jūsu kantorī spētu viņu atvilināt. Firmas «Fenikss» seifā viņš atrada kādus nieka divpadsmit tūkstošus. Kas attie­cas uz seifu «Garants», tad Elisona kungs apgalvo, ka tur nekad neglabājas nauda.

— Jāatzīstas, šo kutelīgo jautājumu gaidīju jau labi sen. Tas, ka to dzirdu nevis no inspektora, bet no jums, apstiprina manas izvēles pareizību. Priecājos, ka man ienāca prātā doma pieaicināt izmeklēšanā tieši jūs abus ar Deilija kungu. Tūlīt jāpiebilst, ka inspektors Kouls sparīgi atbalstīja šo priekšlikumu.