ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Izskaidrojis pārpratumu, aicināju seržantu iekšā. Uz galda joprojām gulēja klausule, ko biju pilnīgi piemirsis. Kad pacēlu to, sapratu, ka Minerva nebija ne mirkli pār­traukusi savus vārdu plūdus. Man palaimējās noķert kādu beigu frāzi:

— … tāda cūcība! Būtu es īsta gaišreģe, droši vien pieprasītu izšķirt mūsu laulību vēl pirms kāzām.

Laimīgā kārtā viņas sekretārs paziņoja, ka ieradies Karls Ebots no «Telegrāfa».

— Apžēliņ! Ko lai viņam saku? — Minerva nostenēja.

Es pievērsos seržantam.

— Klājiet vaļā, Higins! Kas jums uz sirds? Ja turat aizdomās savu sievu un vēlaties izmantot mūsu veco pazī­šanos, lai viņu izsekotu, tad neesat iegriezies īstajā vietā. Proti, vēlu jums tikai labu. Jo vairāk laika viņa pavadīs ar citu, jo mazāk iespēju viņai būs pārmest jums kaut kādas iedomātas pārestības.

Seržants Higinss, slavens ar savu neapķērību, arī šoreiz labu brīdi noskatījās manī ar atplestu muti. Tikai pēc tam viņam paspruka smiekli.

— Nē, nē! Inspektors Koiils atsūtīja mani Džeka Kreiļa "dēļ. Tā kā Mūns viņu pazīst, tad inspektors domā, ka jus abi varētu nākt mums talkā.

— Džeku? Ciets rieksts — divdesmit astoņas sensacio­nālas ielaušanās. Visi zina, ka tās pastrādājis viņš, un tomēr pieķert viņu izdevās vienu vienīgu reizi. Taču nu jau ilgus gadus netiku par viņu nekā dzirdējis. Kur tad šoreiz šis uzdarbojies?

— Aplaupījis firmu «Garants». Vēl trūkst absolūtu pie­rādījumu, ka tieši viņš, bet inspektors uzskata …

— «Garants»? — es pārvaicāju. Kā tas bieži gadās, dažus vārdus, ar kuriem nākas sastapties diendienā, nevī­žīgi noliekam kādā attālā atmiņas plauktā un acumirklī piemirstam. Ja es aplūkotu mūsu seifu, tūdaļ redzētu šīs firmas emblēmu: sakrustotas atslēgas un devīzi «Pilns seifs — finansiālās veselības garantija».

Diemžēl mūsējais pēdējā laikā stāvēja tukšs, ja neskaita avīžu izgriezumus par dzelzceļu avārijām, kurus līdz savai slimībai rūpīgi apkopoja Mūns. Cik nopratu, viņa viedoklis šajā jautājumā atšķīrās no vispārpieņemtā.

Mans prāts tūdaļ sāka darboties ierastajā virzienā — kā mazliet aizpildīt seifa tukšumu.

— Esam ar mieru nākt inspektoram talkā. Bet atšķirībā no viņa, kurš saņem noteiktu algu, mums ar Mūnu nav iespējas pievērsties Džekam aiz tīras mīlestības pret māk­slu, — devu seržantam smalku mājienu, pats jau apsvēr­dams, kā izvilināt savu kompanjonu no mājas aresta.

— Hm__ — notusnīja seržants. — Attiecībā uz mīles­tību pret mākslu, kā jūs tur teicāt, inspektors man nav devis nekādus norādījumus …

Tieši tai mirklī durvis, kuras biju piemirsis aizslēgt, ar blīkšķi atsprāga vaļā. Uz sliekšņa stāvēja jauna dāma, bez šaubām, tikpat apmaldījusies dzīvokļos kā iepriekšējās apmeklētājas. Šķita, viņai nebija ne mazākās nojausmas par gripas sērgu. Zem vieglprātīgi vaļā pasistā sintētiskās ādas mēteļa rēgojās kaut kas gluži gaisīgs.

— Mani sauc Elvīra Zamora! — viņa mundri uzsauca, nometot mēteli.

— Jūs droši vien meklējat populārzinātnisko filmu stu­diju? — katram gadījumam apjautājos, piebilzdams kom­plimentu: — Senatori un pārējie Pintika kunga klienti no­teikti būs sajūsmā!

— Nē, es nāku tieši pie jums! Un, cerams, jūs ari būsiet sajūsmā, kad uzzināsies, kāpēc esmu ieradusies. Šurpu! Šurpu! — viņa pagriezās pret pievērtajām durvīm. — Mēs jau visu esam norunājuši.

Kaut kādi tipi, iestiepuši televīzijas aparatūru, ņēmās izrīkoties kā savās mājās. Izteikt protestu vai vismaz uz­zināt šī jandāliņa cēloņus nepaguvu. Iezvanījās telefons.

Atkal tā bija Minerva, bet nu viņa runāja gluži citā toņ­kārtā. Saukt to par laipnu būtu pārspīlēti, tomēr šoreiz viņas pārmetumiem piemita krasi izteikts dzīvesprieks.

— Kāpēc tu nebrīdināji mani? Tā ir cūcība! Kādā kļū­mīgā stāvoklī tu mani nostādīji Ebota priekšā!

— Ak Ebots? — es atcerējos. — Tas reportieris, kurš taisījās tevi intervēt sakarā ar tava klienta pašnāvību?

— Esi gan tu kretīns! Viņš bija atnācis sakarā ar seifa aplaupīšanu. Uzplijās, lai es pareģojot, kad un kādos ap­stākļos jūs notversiet Džeku Kreili.

— Kā Ebots vispār uzzinājis par šo ielaušanos? — es nobrīnījos.

— Žēlīgais dievs! — novaidējās Minerva. — Protams, no «Universālās panorāmas». Vai tu tiešām esi galīgi jucis? Tevi taisni šobrīd rāda pa televizoru!

— Mani? Kādā sakarā?

Tikai tagad pamanīju, ka Elvīra Zamora bāž man pie deguna kādu papīru.

Tas bija kontrakts, kas deva televīzijas sabiedrībai «Uni­versālā panorāma» monopoltiesības apgaismot katru mūsu soli, vajājot Džeku Kreili.

Pirms paguvu reaģēt, atkal ieskanējās tālrunis.

Šoreiz runāja firmas «Garants» īpašnieks Elisons.

— Jau veselu stundu mēģinu ar jums sazvanīties. Visu laiku aizņemts. Policijas inspektors Kouls uzskata, ka vie­nīgi jūsu līdzdalība var sekmēt noziedznieka notveršanu. Jums jāsaprot, ka man tas ir prestiža jautājums! Aplaupīt firmu, kura pati ražo seifus, — tas ir nedzirdēti nekaunīgs izaicinājums!

— Jūsu noteikumi? — lietišķi apvaicājos, ielūkodamies kontraktā. Ja Elisons piedāvās tikpat, cik televīzija, esmu gatavs dzīties pakaļ Džekam kaut vai līdz pasaules galam.

,It kā uzminējis manas domas, viņš tiešām nosauca to pašu summu.

Es acumirklī izšķīros. Parakstījis līgumu ar «Universālo panorāmu», piezvanīju Džīnai. Pēdējā laikā viņas pamat­nodarbošanās bija sargāt Mūnu no slimības baciļiem, bet starpbrīžos atpūsties, baudot šaušalīgo daudzsēriju filmu «Violetās planētas baismekļi». Sākot ar septīto sēriju, šīs visparastākās blēņas bija iekarojušas nepelnītu populari­tāti. Varbūt tādēļ, ka varoņiem draudēja visfantastiskākās briesmas, ne tikai gripa.

Mans atjautīgais plāns dibinājās uz fakta, ka Mūna televizors kopš nedēļas nedarbojās. Salabot to nebija iespējams — likās, epidēmija pirmkārt izsitusi no ierindas televizoru remonta darbnīcu speciālistus.

— Nupat sākusies divdesmit astotā sērija! — paziņoju Džīnai. — Jā, jā, jūsu iecienītie baismekļi.

— «Violetās planētas baismekļi»? — viņa satraucās pa īstam. — Vai jau sen kā sākusies? *

— Varat būt mierīga, Džīna, nekas sevišķs vēl nav no­ticis.

— Paldies, ka pateicāt! Skrienu pie kaimiņienes, tūlīt skrienu!…

Mūns, it kā jau būtu gaidījis manu zvanu, acumirklī nocēla klausuli. Mēs norunājām satikties tieši «Garantā».

— Atvainojiet, ka nesarokojos. Neko darīt, gripa, gripa … Briesmīgi baidos saslimt.

Firmas «Garants» īpašnieks un prezidents bija nolicis starp sevi un apmeklētāju platum platu rakstāmgaldu, turklāt atbīdījis savu krēslu pēc iespējas tālāk. Būtu aplam sacīt, ka viņš pilnīgi neievēroja pieklājības likumus. Tieši otrādi — kad Mūns un Deilijs ienāca, viņš pat mazliet pacēla savu pretgripas masku ar to nevērīgi cienīgo žestu, ar kādu labi audzināti ļaudis paceļ platmali. Brīdi vēlāk deguns un mute no jauna aizslēpās aiz sterili baltās mar­les, kas bija apsieta ar zināmu eleganci. Audumam pāri blisināja vecīgas, gudri viltīgas acis.

Elisona kabinets atgādināja kaut ko vidēju starp mu­zeju un apspriežu zāli. Gar sienām stāvēja dažāda lie­luma un vecuma ugunsdroši skapji, pat dzelzs lāde ar diviem milzīgiem metāla rokturiem, kādās tālā senatnē glabāja diližansos braucošo džentlmeņu naudu no indiāņu uzbrukumiem. Kā visiem labi zināms, indiāņi bija īsti meistari skalpu ņemšanā, bet atmūķēt atslēgas vēl nemā­cēja.