ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS
Здесь есть возможность читать онлайн «ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1978, Издательство: «LIESMA», Жанр: Полицейский детектив, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS
- Автор:
- Издательство:«LIESMA»
- Жанр:
- Год:1978
- Город:RĪGA
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:3 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 60
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
ANATOLS IMERMANIS
ROMĀNS PAMFLETS
IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGA 1978
Mākslinieks E. Ozoliņš
© «Liesma», 1978
SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
Dažas minūtes vēlāk viņš sadzirdēja automobiļa signālu, tūlīt pēc tam dārzā ienāca viens no braucējiem.
— Piedodiet, mēs esam apmaldījušies, — viņš sacīja, rādīdams ceļa karti. — Kā tikt uz Emeriju?
Džims paskaidroja.
Nepazīstamais tikpat pieklājīgi palūdza nodzerties. Džims devās uz māju, lai iznestu krūku ar ūdeni, un tai pašā mirklī sajuta uz sejas mitru drānu. Viņu apņēma salkana migla.
— Gatavs! — nepazīstamais norūca, noglabādams ar hloroformu piesūcināto lupatu savā somā.
Tikmēr viņa līdzbraucējs izjauca sliedes. Divatā viņi piecās minūtēs pabeidza darbu, izvilka nesamaņā esošo apgaitnieku no dārza un nometa smiltīs līdzās ceļa gulšņiem.
Dažas stundas vēlāk, izmantojuši vistaisnāko un visērtāko ceļu, izspieduši no motora maksimālo ātrumu, viņi apstājās desmit kilometru no Pitvilas. Te atradās kādas citas dzelzceļa sabiedrības līnijas atzarojums. Atkārtojuši to pašu operāciju, viņi brauca tālāk. Bet nakts vidū tuvojās vietai, ko apkārtējie zemnieki bija iesaukuši par «Ni- kas» savrupmāju.
Pirms dažiem gadiem to vēl apņēma dzeloņdrāšu žogs, sargtorņi un milzu plakāti «Ieeja stingri aizliegta». Te atradās viena no daudzajām šahtām, kurā glabājās balis- tiskās raķetes «Nika» ar atomu lādiņu.
Kādu dienu tālredzīgi stratēģi pēkšņi izsludināja tāda veida raķešu šahtas par galīgi novecojušām.
Tās ar visām pazemes dzīvojamām telpām apkalpei, elektroenerģijas ģeneratoru, ūdensrezervuāru, produktu (galvenokārt konservu) noliktavu pārdeva vairāksolīšanā.
Lai gan cena bija smieklīgi zema, atrast pircēju starp apkārtnes iedzīvotājiem neizdevās. Zemnieki tenkoja, it kā pazemē saglabājusies radiācija. Daudzus mēnešus «Nikas» savrupmāja palika bez īpašnieka.
Galu galā apkaimes zemnieki ar izbrīnu uzzināja, ka pircējs atradies. Kāds pusjucis ārzemnieks, par kuru runāja, it kā viņš esot pārcietis šausmīgu ģimenes traģēdiju. Viņa vēlēšanās norobežoties no cilvēku sabiedrības gandrīz vai kļuvusi par māniju.
Nežēlodams naudu, ārzemnieks iestādīja savā īpašumā no Meksikas speciāli ievestus milzu kaktusus, kuru dzelkšņi veidoja blīvu, necaurejamu sienu.
Zemnieki, braucot garām pa ceļu, redzēja tikai šo zaļo aizsargvalni. Radās iespaids, ka caur to pat cilvēkam grūti izlauzties, kur nu vēl mašīnai.
«Nikas» savrupmājas īpašnieks nekad neuzaicināja un nepieņēma ciemiņus. Zemnieki bija pārliecināti, ka aiz nepatikas pret cilvēku tuvumu viņš pat atteicies no svaigiem produktiem un pārtiek vienīgi no pazemes noliktavā atstātajiem konserviem.
Tāda, lūk, bija šī noslēpumainā vieta, pie kuras nakts tumsā piebrauca vientuļā mašīna.
— Esam klāt! — teica vīrs pie stūres un, izslēdzis prožektorus, atgāzās sēdeklī. Brīdi viņš pūlējās ko saskatīt necaurredzamajā tumsā. Ceļojuma galamērķis atradās pavisam tuvu.
— Izsauc šefu! — viņš pavēlēja savam biedram, bet pats aizpīpēja cigareti.
Tas paklausīdams ieslēdza raidītāju. Raidītājs strādāja ierobežotā rādiusā, tāpēc sarunu noklausīties nevarēja ne policija, nedz nejaušs radioamatieris.
— Divdesmit astotais! Izsauc divdesmit astotais! — pārinieks vienmuļi atkārtoja, tad apklusa.
Kādu minūti viņi velti gaidīja atbildi.
— Bet ja nu viņi uzgājuši šefa paslēptuvi? — pārinieks nervozi knikšķināja šķiltavas.
— Zābaks! — vīrs pie stūres norūca caur zobiem. — Vienmēr esmu teicis, ka tās atstāj uz tevi kaitīgu iespaidu.
— Kas atstāj kaitīgu iespaidu?
— Kriminālfilmas. Tajās policisti gandrīz vienmēr tiek uz pēdām mūsējiem, vārdu sakot, fantāzijai ļauta pilna vaļa, kā jau mākslas darbā… Bet mūsu šefs, iegaumē, ir reālists.
— Nezinu, — pārinieks jau trešo reizi mēģināja iededzināt šķiltavas. — Grūti spriest par cilvēku, kuru nekad neesi redzējis… Nedeg, dod uguni!… — žēlabaini viņš palūdza.
— Parole? — tumšajā mašīnā atskanēja kāda balss. Atskanēja tik negaidīti, ka abi satrūkās.
— Kaktussl — stomīdamies atsaucās tas, kurš sēdēja pie stūres.
— Jūs esat nokavējuši! — balss tagad skanēja ērcīgi. — Ieslēdzu bāku! Brauciet tieši pa staru! Mašīnu noslēpiet kaktusos! Viss!
— Redzi! Ko es tev sacīju! — šoferis pielika pie acīm tālskati un mierīgi gaidīja. — Ir! — viņš pēc brīža priecīgi izsaucās.
Mašīna lēnām virzījās caur tumsu, kas nejaušam garāmgājējam, ja tas gadītos tuvumā, liktos tikpat necaurredzama kā pirmīt. Bet binokļa īpašās lēcas ļāva vadītājam saskatīt infrasarkanās gaismas staru, kas, līdzīgi smalkam pavedienam, iestiepās naktī.
Pēc dažām minūtēm viņi bija klāt. Nācās atkal gaidīt. Tad milzu kaktusi it kā grozāmā skatuvē uzstādīta butaforija aizslīdēja sānis un, ielaiduši mašīnu, atkal saslēdzās blīvā sienā.
Klusuciešot viņi paspēra dažus soļus, klusuciešot ienira piebūvē, kurā atradās lifta kabīne. Te bija tikpat tumšs kā ārpusē. Taču speciālists būtu nopratis pēc pasiltā gaisa, ka telpu caurstrāvo infrasarkans izstarojums.
— Vai ilgi nāksies gaidīt? — apprasījās pārinieks. Viņš joprojām manāmi nervozēja.
— Pārbauda! — neviļus pārgāja uz čukstiem otrais. Arī viņš juta tādu kā nedrošību, iztēlodamies, kā tur, pazemē, šefs rūpīgi nopēta televīzijas ekrānu, uz kura skaidri saredzami viņi abi.
Beidzot pārbaude bija galā.
Izkāpuši no lifta, viņi ieraudzīja vāji apgaismotu garu gaiteni, kas aizveda nācējus uz plašu telpu. Pie sienas piestiprinātas metāla guļamlāvas liecināja, ka te agrāk atpūtušies no maiņas brīvie raķešu dienesta kareivji.
Zālē sēdēja ap trīsdesmit cilvēku, izmantodami par sēdekļiem vieglus saliekamus alumīnija krēslus, kas neapšaubāmi tāpat ietilpa telpas agrākajā iekārtā. Šefa starp klātesošajiem nebija. Mašīnas šoferis, ne vienu reizi vien piedalījies līdzīgās apspriedēs, zināja, ka šefs atrodas blakus istabā, no kurienes viņš, pats palikdams neredzams, varēja uz ekrāna vērot savus apakšniekus.
— Divdesmit astotais! Ziņojiet! — no skaļruņa atskanēja šefa balss.
Noklausījies raportu, šefs pateica:
— Labi! Esmu apmierināts ar jums. Bet… — balsī negaidot ieskanējās draudīgs apakštonis, — bet par nosebo- šanos jums tiek uzlikts parastais naudas sods. — Nenogaidījis atbildi vai iebildumus (tādi te acīmredzot netika atļauti), šefs pievērsās nākamajam: — Devītais! Jūsu kārta ziņot!
No saliekamā krēsla, ar kustību, kurai piemita vienlīdz cieņa pret šefu un graciozitāte, piecēlās patrausla, slaida jauna sieviete elegantā ceļojuma kostīmā. Seju daļēji apslēpa lielas melnas brilles.
— No trim šodienai paredzētajām operācijām izdevās realizēt tikai pašu pirmo, — viņa iesāka.
— Kāpēc? — stingri noprasīja balss.
— Otrās operācijas laikā mūs pamanīja.
— Kurš pamanīja? Policija? — apvaicājās viens no apspriedes dalībniekiem.
— Domāju, ka ne. Viņiem gan bija šautenes, bet tērpušies privātās drēbēs… Mums tik tikko izdevās atkratīties.
— Vai notika apšaudīšanās? — pēc šefa balss varēja noģist, ka viņš pārskaities.
— Laimīgā kārtā — nē.
— Tik tiešām — jums par laimi! Cilvēku upuru nedrīkst būt! Jums taču labi zināms, kas notika ar trīsdesmit otro, kad viņa vainas dēļ dzelzceļa avārijā gāja bojā viens no mašīnistiem?!… Bet tagad pāriesim pie nākamajiem uzdevumiem. Ziemeļu Transkontinentālo atstāsim mierā. Nupat tikai uzzināju, ka viņi savas līnijas apsardzei noalgojuši privātdetektīvus. Tieši ar viņiem devītajam arī iznāca sadurties. Būtu es uzzinājis mazliet agrāk, varēja izvairīties no šī nevēlamā incidenta… Kaut gan… tagad tam nekādas lielas nozīmes vairs nav. Vēl nedēļa sparīga darba, un mēs ar tīru sirdsapziņu pieliksim punktu… Jā, starp citu, uzmanību! Tie, kuri līdz šim piedalījās operācijās Dienvidu Nacionālā dzelzceļa teritorijā, saņems uzdevumiem jaunus rajonus.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.