ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Kāpēc tā? — vaicāja divdesmit astotais un vēl daži apspriedes dalībnieki.

— Dienvidu Nacionālā vakar noslēgusi kontraktu ar firmu «Haids-Tranzīts-Garants» un līdz ar to izslīdējusi no mūsu darbības sfēras. Lai novērstu pārpratumus, at­gādinu vēlreiz — dzelzceļa sabiedrība, kuras lokomotīves būs apgādātas ar Haida gaisa kompresoru, pārstāj mūs interesēt. Tādai sabiedrībai mūsu rīcība vairs nav bīs­tama.

Apspriede beidzās pēc pusstundas. Vēl divas stundas pagāja, kamēr dalībnieki ar piecu minūšu atstarpi atstāja «Nikas» savrupmāju.

Ar televīzijas ierīces starpniecību pārliecinājies, ka pē­dējā mašīna izbraukusi no pļavas uz lauku ceļa, šefs iz­slēdza infrasarkano bāku. Pēc tam izņēma no paslēptuves gluži parastu rakstāmmašīnu, ielika tajā tīru lapu un, mazliet padomājis, ņēmās rakstīt.

«Istaba ir patumša, tāpēc dāmiņa neredz pistoli, ko iebrucējs kautrīgi tur trīcošā rokā ar stobru uz leju. Toties viņa skaidri redz melno masku, kas apslēpj seju. Savā profesijā viņa ir daudz ko pieredzējusi, tādēļ nodomā: «Lūk, atkal viens no tiem kautrīgajiem klientiem, kas ne­vēlas, lai viņu pazīst pēc sejas!»

Viņš patiesi ir kautrīgs, bet citu iemeslu dēļ — tā ir pirmā ielaušanās viņa mūžā.

— Naudu vai… — drebošā balsī viņš saka. Viņš gri­bēja draudoši sacīt «Naudu vai dzīvību!», bet teikuma bei­gas iestrēdza viņam kaklā.

Viņa, pārpratuši uzaicinājumu, iesmējās par apmeklē­tāja naivitāti:

— Protams, naudu! Izģērbieties, bet veicīgāk! Un, ja jūs tiešām esat tik kautrs, tad paturiet vien masku!»

Savu brīvo laiku šefs veltīja grāmatu sacerēšanai. Ti­kai pēc tam, kad dienas norma bija izpildīta (diendienā tieši desmit lappušu, ne mazāk, ne vairāk), viņš sēdās pie galda, lai iebaudītu visai mērenas vakariņas. Pēc tam pār­lasīja dienā uzrakstīto nodaļu. Bez šaubām, šī grāmata kādreiz padarīs viņa vārdu nemirstīgu!

Vakar biržā varēja nomanīt zināmu rosību. Dažu dzelz­ceļu sabiedrību akcijas, kuru krišanās pagājušās nedēļās satrauca ne vienu vien veikalnieku, vakardien piedzīvoja negaidītu stabilizēšanos. Labs noiets bija Dienvidu Nacio­nālās sabiedrības akcijām. Līdz pusdienām to kurss pacē­lās par divarpus punktiem, bet, biržu slēdzot, sasniedza jau četrus punktus.

Tas izskaidrojams ar to, ka veikalnieku aprindās kļuvis zināms par sarunām, kuras Dienvidu Nacionālā ved ar firmu «Haids-Tranzlts-Garants» — inženiera Haida izgud­rojuma monopolīpašnieku.

Haida kungs atteicās sniegt interviju mūsu līdzstrād­niekam. Tas griezās pie Centrālā patentu biroja.

Tur viņam pastāstīja, ka vēl nesen daži transporta spe­ciālisti dēvēja Haida izgudrojumu par tīri teorētisku atklā­jumu, kas diez vai realizējams praksē. Runa ir par vilcienu, kas varētu nobraukt nelielu ceļa gabalu, balsto­ties vienīgi uz limitēta gaisa spilvena. Pateicoties Haida sistēmas kompresoram, tādējādi modificētais vilciens varēs īsu mirkli turpināt ceļu bez sliedēm.

Ja šis ziņas atbilst patiesībai, tad, aizsteidzoties noti­kumiem priekšā, ar gandarījumu gribētos izsludināt dzelz­ceļu sabiedrības par uzvarētājām viņu ilgstošajā divkaujā ar dzelzceļu mafiju.

«Komerciālās ziņas», N° 315

Bija pirmdiena. Sēdēju mūsu detektīvaģentūras telpās, truli lūkojoties logā. Pa stiklu tecēja sīkas straumītes — vai nu lietus, vai arī sniegs, kurš, ticis līdz mūsu divdes­mitajam stāvam, jau paguvis izkust. Laiks bija riebīgs, tieši tāds, kas veicina gripu. Ne jau velti mūsu pilsētā vien slimoja simtiem tūkstošu cilvēku. Arī mans kompan­jons Mūns pirms divām nedēļām bija iegūlis ar gripu.

Gaidīt klientu pirmdienā — slikta zīme. Bet gaidīt tādā laikā — tīrais ārpārts. Pēdējo klientu tiku redzējis pirms dienām piecām, pie tam, pēc skata spriežot, dakteris node­rētu viņam krietni vairāk nekā detektīvs.

Vārdu sakot, varēja mierīgi tupēt mājās, laiku pa lai­kam katram gadījumam iebaudot kādu aspirīnu, un pār­šķirstīt vecas avīzes. Jaunajās it nekas interesants netrā­pījās. Atskaitot epidēmiju, tās likās atgremojam vecvecas ziņas: krievi atkal draud Rietumiem, biržas kursi atkal krītas, franči atkal streiko, mūsu pretraķešu aizsardzības sistēma (jaunais variants) atkal solās būt visefektīvākā.

Un tomēr nesēdēju mājās. Vainīga pie tā bija mana sieva, pazīstamā gaišreģe Minerva Zingere. Sieviete, pat ja viņa pretendē uz kaut kādiem sakariem ar mistiskiem spēkiem, paliek sieviete. Viņa var neatzīt konstitūciju, liku­mīgo valdību, savu likumīgo vīru, tomēr pakļaujas modei. Pakļāvusies pašai pēdējai diezgan ienesīgai modei, Mi- nerva, sekodama daudzu astrologu paraugam, sāka pare­ģot biržas kursus.

Lai nebūtu atkarīga no providences vien, Minerva al­goja Oskaru Stankeru, kāda ievērojama biržas māklera kādreizējo palīgu. No rītiem Stankers apvilka drēbes, ku­ras pat reklāmas nolūkos nebūtu paņēmuši ķīmiskai tīrī­šanai. Pavadījis daudzas stundas biržas kvartāla krodzi­ņos, kur mēdza iegriezties visvisādi tumši mahinatori, viņš, ātri atskrējis mājās, noglabāja konspiratīvās drēbes īpašā kastē un ap pulksten desmitiem vakarā ieradās pie Minervas ar kārtējo ziņojumu. Stankers bija dendijs, sa­vus uzvalkus pasūtīja pie labākajiem drēbniekiem, tādēļ nepieciešamība atteikties no tiem viņam šķita milzu upu­ris, par ko viņš pieprasīja attiecīgi augstu maksu.

Paļaudamās uz savu iepriekšējo pieredzi, Minerva pare­ģoja savam klientam dzelzceļu akciju turpmāko paaugsti­nāšanos. Sai prognozei bija stabils pamats — Haida sis­tēmas gaisa spilvens, kurš ļāva dzelzceļiem cerēt uz jaunu pasažieru pieplūdumu.

Diemžēl «Ziemeļu—Austrumu līnijai», kuras akcijas bija sapircis Minervas klients, neizdevās noslēgt kontraktu ar šī izgudrojuma monopolīpašnieku. Rezultāts bija bēdīgs: kursa strauja krišanās, klienta bankrots, nāvējošs šāviens un pašnāvnieka atstāta vēstule, kurā Minerva tika no­saukta par blēdi.

Varat iedomāties, kādā noskaņā atradās mana sieva. Tikko mēģināju delikāti aizrādīt, ka pareģojumos ietei­cams turēties pie abstraktiem jēdzieniem, viņa ķērās pie pirmā konkrētā priekšmeta — ne jau ar abstraktu nolūku ielingot to manā ģīmī.

Vienīgais līdzeklis izvairīties no šīm bīstamām diskusi­jām bija ilgāk palikt mūsu birojā.

Lietus (varbūt arī sniegs) nemitējās. Lai kaut cik iz­kliedētu drūmo garastāvokli, piezvanīju Mūnam. Bet viņa sieva Džīna kā allaž atradās nomodā.

— Sems jūtas labāk, bet aicināt viņu pie telefona nav ko domāt. Stingrs gultas režīmsl

Sai mirklī man izlikās, ka aiz durvīm ir kāds aizdomīgs troksnis.

Pārbaudīt, kas tur notiek, neatlika laika, jo mēģinājums pierunāt Džinu prasīja visu manu enerģiju — man vaja­dzēja noklausīties veselu lekciju par gripu. Dakteris ka­tegoriski aizliedzis Mūnam celties. Ja es nevēloties viņa nāvi, tad vienīgā iespēja parunāt ar viņu — atkāpt pašam ciemos.

Piemirsis, ka loģika iedarbojas uz sievietēm tieši pretēji, paskaidroju viņai, ka esmu potenciāls baciļu nēsātājs (šo terminu biju nule patapinājis no Džīnas lekcijas) un varu pa otram lāgam inficēt gan Mūnu, gan viņu pašu. Cerēju, ka Džīna uzslavēs mani par gādību, bet viņa nez kādēļ apvainojās. Sadzirdējusi no guļamistabas Mūna balsi — viņš par varas mākti rāvās pie tālruņa —, Džīna nometa klausuli.