ANATOLS IMERMANIS - SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Jā, jā, mūsu uzņēmums pastāv vairāk nekā simts gadu, — lepni paskaidroja Elisons. — Un jāsaka — mūsu firmā tas ir pirmais ielaušanās gadījums.

— Bet ne jau jūsu ģimenē, — pasmaidīja Elvīra Za- mora.

— Ak tad jūs esat dzirdējusi mūsu famīlijas. le­ģendu?! — Elisona marles maskā iezīmējās krunka — acīmredzot viņš smaidīja. — Jā, jā… Pēc ziņām, kurām nevar noliegt zināmu ticamību, mans vecvectēvs, pirms no­dibināja šo uzņēmumu, praktizējās pilnīgi pretējā nozarē. Saskaņā ar to pašu leģendu tieši viņa profesionālā māka izrādījās ļoti vērtīga, konstruējot tajos laikos nepārspētus ugunsdrošos skapjus. Ceru, ka šis delikātais apstāklis ne­tiks minēts jūsu televīzijas pārraidē?

— Par vēlu, Elisona kungs. Sis apstāklis ir jau piemi­nēts, — ar patiku atsaucās Elvīra. — Profesors uzskata, ka jūsu ģimenes kramplauzis, piedodiet, es gribēju teikt — jūsu vecvectēvs būs lieliska reklāma.

— Nu, ja profesors ir tajos ieskatos … — marles masku sadrebināja apslāpēti smiekli. — Kungi, pirms pārejam pie mūsu notikuma apspriešanas, atļaujos ieteikt jums dažus profilaktiskus līdzekļus… Jūs, inspektor, te esat pašu cilvēks, tāpēc palūgšu …

Policijas inspektors Kouls aši piecēlās. Kad viņš tuvojās milzu izmēra aizvēsturiskam seifam, blakus aiz dzelzs lā­des kaut kas sakustējās. Mūnam likās, ka tur guļ kāds saritinājies pundursunītis.

Izrādījās, ka senlaicīgais seifs pārbūvēts par modernu bāru. Inspektors, veicīgi paķēris dažas pudeles un glāzes, atgriezās pie galda.

— Lūdzu, te būs uzkožamais, — Elisons norādīja uz kristāla vāzi, kādā parasti pasniedz ledu pie viskija. Taču šoreiz tajā atradās rožainas, pēc izskata kārdinošas ri­piņas.

— Jā, jā, — Elisona maska notēloja smaidu. — Jūs, cerams, jau uzminējāt, ka tas ir aspirīns. Tā kā neciešu neko rūgtu, aptiekas firma «Mediss un dēli» īpaši man izgatavo tabletes marpicānā.

Lai rādītu priekšzīmi, Elisons iebāza mutē dažas ripiņas, piedzerdams klāt malku pirmklasīga konjaka. Atšķirībā no viesiem viņš izmantoja dzeršanai papīra glāzes, tāpat uz speciāla pasūtījuma izgatavotas. Katram nākamajam mal­kam, Elisons, izvairīdamies no infekcijas, paņēma jaunu glāzi, iepriekš atbrīvodams to no celofāna apvalka ar uz­rakstu «Pilnīgi sterils».

— Kungi, rijiet ātrāk savu marcipāna aspirīnu! — maz­liet aizkaitināti uzsauca Elvīra, likdama saprast, ka jārē­ķinās ar viņu — gan galveno personu gaidāmajā televī­zijas pārraidē, gan sievieti, kas pieradusi pie vīriešu uzma­nības.

Šoreiz vienīgais, kas pievērsa viņai uzmanību, bija Elisons. Bet šī uzmanība nepauda nekādu apbrīnu, tieši ot­rādi — uzskatīdams, ka tik vieglprātīga dāmiņa neapšau­bāmi ir potenciāla Honkongas baciļu nēsātāja, viņš laipni, bet kategoriski palūdza viņu nosēsties pēc iespējas tālāk.

— Kāpēc rīt ātrāk? — Elisons protestēja. — Nemaz jau nerunājot par to, ka vulgārais vārdiņš «rīt» nav piemērots tik nopietnā brīdī. Uzskatu, ka šajos apstākļos profilaktika nav mazāk svarīga par noziedznieka notveršanu. Un jūs, — viņš pagriezās pret Elvīru, — īpaši lūgšu piedalī­ties profilaktiskajā pasākumā!

— Labi! Tikai mudīgāk, drīz sāksies pārraide, — un Elvīra dusmīgi norija divas ripiņas.

— Kas attiecas uz pārraidi, tad mēs vēl neesam ga­tavi, — Elisons nospieda galdā iemontētu pogu. Ienāca cienījama izskata vīrietis baltā uzsvārcī, ar tādu pašu kā saimniekam marles apsēju, virs kura zibsnīja degunkniebis zelta ietvarā.

Izveicīgi kustinādams ādas cimdos ietērptās rokas, viņš nomainīja Elisonam masku.

Mūns nodomāja, ka tas ir firmas īpašnieka personiskais ārsts, un tādēļ jutās mazliet vīlies, sapratis, ka ienācējs ir tikai labi izdresēts sulainis, kurš pilnīgi pielāgojies sava saimnieka pasaules uztverei.

Ar rokas spoguļa palīdzību Elisons pārbaudīja, vai maska nav nošķiebušies, tad apjautājās:

— Džonson, vai jūs parūpējāties par pusdienām Anti- nikam?

— Protams, Elisona kungs!

— Pielūkojiet, lai saknes būtu kārtīgi nomazgātas, ci­tādi pagājušo reizi Antiniks atteicās ēst.

— Varat nešaubīties, viss tiks izdarīts, Elisona kungs!

Džonsons iemeta jau izmantotās papīra glāzes metāla

konteinerā, nolika saimnieka priekšā duci jaunu un pakla­nījies izgāja ārā.

Aiz katra pasākuma stāv personība. Skatīdamies mūsu aizraujošās pārraides, jūs neviļus sev jautājat: «Kā sauc cilvēku, kura smadzenēs rodas tik spožas idejas?»

Profesors Renē Latons daudzus gadus vadījis Leizera fonda Praktiskās psiholoģijas sektoru. Viņš nodibinājis tā saukto «Mācību par nosacītiem masveida refleksiem» un ieguvis plašu popularitāti ar savu fundamentālo pētījumu «Emocionālie standarti mūslaiku patērētāju sabiedrībā».

Piecus gadus, kamēr profesors Latons bija reklāmu aģentūras «Džoiss un Laho» galvenais psihologs, šī firma ieņēma vadošu vietu un ieguva pat prezidenta pateicību par sekmīgu viņa priekšvēlēšanu kampaņas organizēšanu.

Pagājušajā gadā profesors Latons, nācis pie slēdziena, ka viņa mentālā kapacitāte līdzšinējos amatos izmantota tikai daļēji, nolēmis atdot visus savus spēkus jaundibinā- tajai televīzijas sabiedrībai «Universālā panorāma».

Atmetis pie mums ieviesušos sistēmu, kur televīzijas reklāmai starp izklaidējošām un informatīvām pār­raidēm bija ierādīta pabērna loma, profesors pasludināja jaunu kredo: «Izklaidēt nozīmē informēt, informēt nozīmē reklamēt!»

Mēs palīdzēsim jums izdevīgi pārdot jebkuru preci, sākot ar rotaļlidmašīnu un beidzot ar gaisa laineri trīs­simt pasažieriem.

Ja jūsu īpašumā ir polārais ledus, griezieties pie mums! Profersors Latons noteikti izgudros tādu reklāmas veidu, ka šo ledu izpirks kā karstus pīrādziņus.

No «Universālās panorāmas» reklāmu brošūras.

PROFESORS LATONS PIEŅEM SVARĪGU LĒMUMU

Profesors Latons strauji pielēca kājās.

Viņa - apmeklētājs katram gadījumam pabīdīja krēslu mazliet tālāk.

— Nebaidieties! — profesors smaidīja. — Tas tikai tāds paradums. Ja man iešaujas prātā kāda vienreizēja doma, man noteikti jāslejas kājās.

— Vai Šai vienreizējai domai kāds sakars ar summu, ko cerat noplēst no manis? — apmeklētājs ironiski apvai- cājās.

— BlēņasI Tādus sīkumus uzticu vismazāk atalgotiem darbiniekiem. Ja esat lasījis manu biogrāfiju, tad jums ir jāsaprot, ka es vados vienīgi no psiholoģiskās intereses, ko izraisa jūsu ideja.

— Manuprāt, tā ir tik īpatnēja, ka varētu iztikt bez sevišķas reklāmas.

— Aplam, Hausmaņa kungs, un bez tam ne visai patiesi no jūsu puses. Tādā gadījumā jūs nebūtu griezies pie mums.., Protams, mēs izklaidējam skatītājus, pie tam labāk nekā pārējā televīzija, bet mūsu studijā izklaidēšana nekad nav pašmērķis. Piemēram, šodien mēs pārraidījām senatora Validona runu, kurā viņš aicināja valdību mobilizēt nacionālo gvardi cīņai pret dzelzceļa mafiju. Varbūt jums šķiet, ka mani uztrauc šīs avārijas, kuras sāk jau izvērsties par īstu sērgu? It nemaz. Transportam es parasti izmantoju personisko helikopteru vai lidmašīnu. Bet senators Validons, runādams divas stundas no vietas, atdzisināja savu sakarsēto mēli ar tonizējošo dzērienu «Kosmo-Kolo». Un …

— «Kosmo-Kolo» ražotāji, bez šaubām, ir jūsu klienti, — Hausmanis pasmīnēja. — Es taču arī kaut ko saprotu no šīm lietām, ne jau uzreiz kļuvu par rakstnieku un izde­vēju.