ANATOLS IMERMANIS: SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

Man neatlika nekas cits kā atkal vērot loga rūtis, pa kurām tecēja blāvas straumītes. Pasaule bija vienmuļa un pelēcīga līdz derdzīgumam. Vienīgā cerība bija elektriskā reklāma uz pretējā nama jumta. Parasti to mainīja uz vakarpusi. Bet elektriķis acīmredzot arī bija saaukstē­jies — jau otro dienu no vietas maģiski burti aicināja iebaudīt pasaules visgardāko saldējumu «Ziemeļpols».

Tā kā nebija ko dartf, ieslēdzu televizoru.

Nokļuvu-tieši senāta sēdē. No laikrakstiem zināju — daudzi jo daudzi sabiedrisko interešu drošsirdīgie aiz­stāvji, kuri nebijās ne no prezidenta, nedz no paša velna, bijuši spiesti ar kaunu kapitulēt mikroskopiskajiem agre­soriem no Honkongas.

Taču operatori prata uzņemt sēžu zāli tādā rakursā, ka tukšās vietas gandrīz vai nemanīja.

Runāja senators Validons. Viņš pieprasīja visenerģis­kākos soļus dzelzceļu avāriju novēršanai. Ne bez intereses noklausījos arī debates. Oratori izteicās vienādi augstā stilā, taču pēc runu satura varēja jo viegli uzminēt, kas apmaksā šo augsto stilu — dzelzceļu sabiedrības vai viņu niknākie konkurenti — aviolīniju īpašnieki.

Pēc tam pienāca kārta diktoram. Neparasti īsajam pē­dējo notikumu kopsavilkumam sekoja jo sīkas vēstis no gripas frontes. Pat televizors sadrūma, tas iesāka kaut kā nelādzīgi mirkšķināt.

Slimnieku skaits galvaspilsētā pēdējo stundu laikā pa­lielinājies par dažiem tūkstošiem. Samazinājies filmu iz­laidums, jo sirgst ne tikai krietns skaits kinozvaigžņu, bet arīdzan puse tehniskā personāla. Prāvākie universālveikali visās pilsētās gandrīz tukši. Pirmo reizi galvaspilsētas metropolitēna vēsturē pieplūduma stundās var atrast brī­vas sēdvietas. Dažas bankas, ņemot vērā darbinieku mas­veidīgo saslimšanu, atteikušās no tādām operācijām kā aizņēmumu piešķiršana privātpersonām, vekseļu inkasācija utt. Prezidents, kuru pirms nedēļas pēc personiskā ārsta ieteikuma pārveduši uz slimnīcu, jūtas labāk, speciālisti nešaubās par drīzu atveseļošanos. Tomēr kopējais nāves gadījumu skaits jau pārsniedzis tūkstoti.

Lai mazliet uzmundrinātu skatītājus, diktors pastāstīja: Itālijā miruši ap divi tūkstoši; Dānijā premjers sasaucis ministru kabineta speciālu sēdi, lai apspriestu gripas ka­tastrofālās sekas, kādas tā atstāj uz valsts eksportu; Fran­cijā epidēmijas dēļ slēgtas pamatskolas.

Pēc tam uz ekrāna parādījās simpātiska jauna sieviete. Ak vai, sekoja tikai lekcija par tēmu «Kā izsargāties no gripas». Uzskaitījusi visus preventīvos soļus, kurus īstenot varētu vienīgi viennīcā ieslodzīts cietumnieks, ārste sāka nevaldāmi šķaudīties. Beigās viņa ar vainīgu sejas iz­teiksmi atzina, ka pats drošākais līdzeklis laikam joprojām esot silta gulta, karsta tēja un aspirīns.

Izslēdzis televizoru, neviļus pieliku plaukstu pie pieres. Temperatūras tā kā nebija. Bet ko var zināt? Varbūt tomēr prātīgāk aizbraukt uz mājām un ielīst gultā? Bet pa ceļam drošības pēc iegādāties ausu aizbāžņus, kas pasargātu mani no Minervas mutvārdu uzbrukumiem.

Kad ieskanējās telefons, lēmums jau bija pieņemts. Tik tikko pazinu Minervas balsi:

— Brauc ātrāk mājāsl — balss čerkstēja. — Noticis kaut kas briesmīgs.

— Tā jau domāju, — atsaucos pārbiedētā balsī. Atmi­ņas par pēdējām divām nedēļām, kad Minervas nepār­trauktā sūkstīšanās laupīja pat miegu, acumirklī izgaisa. Iztēlē jau redzēju viņas vārdu sēru ierāmējumā un, sa­taustījis bikšu kabatā mašīnas atslēgu, uzsaucu:

— Izbraukšu pēc minūtes! Bet tu tikmēr iedzer aspi­rīnu un apsedzies pēc iespējas siltāk! Dakteris, cerams, jau izsaukts?

— Vēl ne, bet derētu izsaukt tev — pie tam psihiatru. Es tev veselu pusstundu mēģinu iestāstīt, ka pfe manis tūlīt ieradīsies Karls Ebots, tas pats reportieris no «Tele­grāfa», bet tu iesaki man pielikt pie kājām termoforu! Pēc šīs sasodītās pašnāvības mana reputācija ir vējā! Ko lai daru? Ko lai saku viņam?!

— Iepriecini Ebotu ar pareģojumu, ka tuvākajās ne­dēļās vēl daži miljoni saslims ar Honkongas gripu. Ar šo nekļūdīgo prognozi tu pilnīgi reabilitēsi savu labo slavu.

Nezinu, ko Minerva pateica pēc tam, jo durvju zvans lika man pagaidām nolikt klausuli uz galda.

Nācējas bija divas gaužām izskatīgas, stipri pajaunas sievietes. Pēc klientēm viņas diez kā neizskatījās. Palūdzu viešņas noģērbt mēteļus un pievērsos atkal telefonam.

Grasījos ātrumā atvadīties no Minervas, bet izbeigt sa­runu, ja vada viņā galā atrodas sieviete, kura netaisās ap­klust, nav nemaz tik viegli. Apmeklētājām muguru pa­griezis, brīdi noklausījos Minervas uzskatus par egois­tiem, kuri izmanto tuvinieku ciešanas savu seklo asprātību demonstrēšanai.

Sarunādamies neredzēju, ko dara manas apmeklētājas. Aizdomīga čaukstoņa lika man spēji apgriezties.

Viena meitene patlaban vilka pāri galvai puloveri, otra vēl cīkstējās ar rāvējslēdzi. Mirkli galīgi apstulbu, nāka­majā sāku rīkoties. Vienai mazliet varmācīgi novilku pulo­veri uz leju, otrai pasniedzu savu mutautu. Spriežot pēc lielajām lāstekām, kas pilēja no gluži sarkanā, apsaldētā deguna, abas bija kļūdījušās dzīvokļiem. Terapeits pro­fesors Hudsonlejs pieņēma pacientus stāvu zemāk.

Lūkoju ieskaidrot viņām šo pārpratumu, bet tā meitene, kas likās mazāk saaukstējusies, tikai paraustīja plecus.

— Nekā tamlīdzīga, mēs nākam tieši pie jums. — Viņa izvilka no somiņas vēstuli. — Lūk, jūsu aicinājums ieras­ties uz filmēšanas mēģinājumu.

Beidzot pār mani nāca apskaidrība. Atcerējos aizdomīgo troksni pie durvīm, ko sadzirdēju, runādams ar Mūna sievu. Ar grūtībām ticis vaļā no apmeklētājām, izgāju gaitenī un apskatīju durvis no ārpuses. Parasti uz tām varēja redzēt mūsu cienījamo izkārtni «Detektīvaģentūra Mūns un Deilijs». Tagad tās vietu aizņēma gluži cita: - «M. P. Pintiks. Populārzinātnisku filmu studija».

Sī studija atrodas gaiteņa galā. Reizēm vērodami tās apmeklētājas, kurām, pēc skata spriežot, vienīgi kosmēti­kas zinātne bija tuva, abi ar Mūnu puslīdz uzminējām, kādas filmas uzņem kaimiņš.

Nebija arī pārāk grūti secināt, kurš vainīgs izkārtņu apmaiņā. Durvis tieši blakus mūsējām nebija cieši aiz­vērtas, to spraugā saskatīju izsūtāmā zēna blēdīgo smīnu.

Varēju viņu puslīdz saprast. Kalpodams iestādē ar visai

miglainu nosaukumu «Adventistu vispasaules centrs cīņai pret bībeles nepareizu iztulkošanu», viņš vai beidzās nost aiz garlaicības.

Noskrūvējis svešo izkārtni, devos ar to uz studiju, pie kuras durvīm atradu savējo. Pintika kungu sastapu gau­žām iztrūcinātu. Pie viņa nupat bija atnācis kāds policists. Lāgā nesapratis, ka tas meklē mani, studijas īpašnieks iedomājās visļaunāko.

— Nekad nevar zināt, — viņš man sūdzēja savas bēdas. — No vienas puses, starp maniem labākajiem noņēmējiem ir augsti stāvošas amatpersonas, pat viens ievērojams se­nators. Bet, no otras puses, šis pats senators, dzīdamies pēc lētas popularitātes, rīt var iesniegt tādu likumprojektu, ka ļaudīm neatliks nekas cits, kā noskatīties Eiropas lēto masu produkciju… Un mēs vēl dēvējam sevi par brīvās iniciatīvas aizstāvjiem!

Tikko paguvu novietot mūsu firmas izkārtni agrākajā vietā, kad no lifta izkāpa seržants Higinss.

— Tātad šis tomēr ir astoņsimt divdesmit sestais dzī­voklis? — viņš tā kā pabrīnījās. — Pirms piecām minūtēm biju pārliecināts, ka jūsu birojs atrodas pavisam viņā galā. Bet tur kāds aizdomīgs tips apgalvoja, ka ar poli­ciju tam neesot nekā kopēja.