ANATOLS IMERMANIS: SEIFAM VAJADZĪGS KRAMPLAUZIS

— Turklāt vienā personāl — Ari profesors atļāvās kļūt mazliet ironisks.

— Nav svarīgi. Galvenais, esmu pētījis psiholoģiju tā­pat kā jūs. Tieši strādādams Bernima institūtā, kas pētī sabiedrisko domu, izdarīju abus savus lielos atklājumus… Starp citu, daļēji pamatodamies uz jūsu kapitālo darbu «Emocionālie standarti mūslaiku patērētāju sabiedrībā». Pirmkārt aptuveni sešdesmit procentu mūsu zemes iedzī­votāju aizmirst izlasītās grāmatas saturu pēc mēneša, pā­rējie — gandrīz vai nākamā dienā.

— Tempi! — profesors Latons apliecināja un gandrīz vārdu pa vārdam nocitēja kādu sava kapitālā darba tēzi: «Dzīve mūsu laikmetā ir kā kinolente, kuru demonstrē ne­prātīgā ātrumā. Jo vairāk cenšamies koncentrēties kādam acumirklīgam kadram, jo vieglāk aizmirstam iepriekšējos.»

— Ne tikai. Izanalizējis simt bestsellerus, nācu pie slē­dziena, ka viņi piedāvā lasītājiem mazliet variētu visiecie­nītāko sižetu un situāciju sortimentu. No šī atklājuma tikai viens solis līdz manai radikālajai idejai.

-— Uzgaidiet! — profesors viņu pārtrauca, pamanījis savā priekšā iegailējamies sarkanu stikla aci. Viss viņa rakstāmgalds bija kā nosēts ar dažādas krāsas signāl- spuldzītēm. — Klausos! — viņš jau bija ieslēdzis inter- komu. v

— Elvīra Zamora atrodas «Garantā». Visi ir sapulcē­jušies. Viņa lūdz atļauju sākt! — ziņoja pārraides reži­sors.

— Ievadam dodiet… — profesors pārlaida acis liela formāta loksnei uz galda, — šodienas materiālu piecsimt astoņdesmit viens — trešo epizodi un sagatavojiet vakar­dienas numuru tūkstoš divsimt divdesmit astoņi, to parā­dīsim bez īsinājumiem.

Beidzis sarunu, profesors atkal pievērsās apmeklētājam. Viņš nemaz nekautrējās izrādīt svešiniekam savas virtu­ves noslēpumus. Tieši otrādi. Klientam der zināt, ka pro­fesors Latons personiski seko katram sīkumam, ja to uz­skata par svarīgu detaļu.

— Kāds žurnālists mani salīdzinājis ar galma šefpa­vāru, kurš, lai gan viņa rīcībā ir simtiem pavāru, pašro­cīgi piparo katru ķeizarisko ēdienu, — profesora smaidam bija jāliecina, ka tā nav lielīšanās, vienīgi mazliet zobga­līga fakta konstatācija. — Un tagad skatieties, kā mēs pasniedzam preci, — viņš ieslēdza lielo sienas televizoru.

Uz ekrāna parādījās durvis ar izkārtni «Detektīvaģen- tūra Mūns un Deilijs».

Ļaudams skatītājam saburtot uzrakstu, diktors atgādi­nāja:

«Mes jau informējam par sensacionālo zādzību firmā «Garants». Tiklīdz kļuva zināms, ka firmas īpašnieks uz­aicinājis ne tikai policiju, bet arī pazīstamos privātdetektī­vus, nosūtījām pie viņiem savu speciālo līdzstrādnieci Elvīru Zamoru!»

Tūdaļ durvis kaut kur izgaisa. Uz ekrārra bija Elvīras valdzinošā seja. Pilnīgās, košās lūpas pavērās it kā skūp­stam — īstenībā, lai ar valšķīgu smaidu izdvestu: . '«Pateicos, Deilija kungs!»

Režisors zibenīgi ieslēdza kopskatu: rakstāmgalda vienā pusē — smaidošā Elvīra, otrā — Deilijs ar «Pārķēra» pildspalvu rokā. Vidū — nupat noslēgtais līgums.

— Vai jūs jau aizsūtījāt firmai «Pārķers» lēsi? — Haus- manis dzēlīgi apvaicājās profesoram, ar pirkstu norādi- dams uz ekrānu, kur Deilijs nupat iebāza pildspalvu krūšu kabatā.

— Lēsi? Par ko? — profesors izklaidīgi jautāja, salīdzi­nādams attēlu ar epizodes nodrukāto scenāriju. Parasti, kad ēterā palaida jaunu materiālu, viņš mēdza atzīmēt, kuras vietas atstājamas nākamajā pārraidē un kuras īsinā­mas vai pilnīgi izmetamas.

— Par «Pārķēra» pildspalvas propagandēšanu, — pa­vīpsnāja Hausmanis.

— Atšķirībā no jūsu romāniem šī pildspalva tiešām var iztikt bez reklāmas, — noņurdēja profesors. — Un vispār, rakstnieks būdams, jūs esat nepie'dodami izšķērdīgs. Labāk pataupiet savas asprātības nākamajiem šedevriem.

«Nupat Kristofors Deilijs parakstīja līgumu ar «Univer­sālo panorāmu»!» no ekrāna paziņoja Elvīra Zamora. «Līdz ar to viņa pārstāvētā detektīvaģentūra uzņēmusies saistību dzīt pēdas nenotveramajam noziedzniekam, leģen­dārajam kramplaužu karalim Džekam Ever-Smitam, kurš plaši- pazīstams ar iesauku «Džeks Kreilis»… Deilija kungs, vai jūs atļausiet man kādu delikātu jautājumu?»

«Ja jūs interesē, vai es krāpju savu sievu, tad brīdinu: viņa pašlaik skatās šo pārraidi!»

«Tādas lietas es nenoskaidroju ar jautāšanu,» divdo­mīgi smaidīdama, atteica Elvīra. «Gribēju tikai uzzināt, ar ko jūs pēdējā laikā nodarbojaties.»

«Apmeklēju Donalda Kinga kursus,» atbildēja Deilijs.

«Donalds Kings daudzus gadus bijis rūpnieciskās spie­gošanas slavenība!» Elvīra komentēja skatītāju zināšanai. «Aizgājis, tā sakot, no aktīvā dienesta, viņš nesen nodi­binājis uzņēmumu, kas ražo sarežģītu spiegošanas apara­tūru. Vienlaikus Donalds Kings vada kursus, kuru klausī­tāji mācās to apgūt…»

Profesors Latons skaļi izlamājās. Tikai tagad, noskato­ties šo epizodi, viņš atcerējās, ka Donalds Kings nav viņa klients. Tātad muļķīgi pieminēt viņa vārdu! Varbūt nav par vēlu izlabot šo kļūdu? Piesūtīt viņam lēsi, bet, ja at­teiksies maksāt, nākamreiz izgriezt šo vietu?

Domās nogrimis, profesors palaida garām kādu pārrai­des daļu. Palūkojies no jauna ekrānā, viņš ieraudzīja El­vīru aplūkojam daždažāda izmēra priekšmetus.

«Un kas būtu šis te, Deilija kungs?» Elvīra izzvejoja tik mikroskopisku detaļu, ka, vienīgi objektīvam cieši pie­tuvināta, tā bija saskatāma.

«Miniatūrs impulsu raidītājs. Ar piesūkļa palīdzību to piestiprina pie uzvalka — protams, nevis sev, bet tam, kuru jūs izsekojat… Man rokā vai kabatā paslēptais uztvērējs saņems impulsus, kas palīdzēs nepazaudēt kon­taktu.»

«Pat tādā gadījumā, ja jums abiem apkārt ļaužu

drūzma?»

«Teorētiski — jā. Bet, kamēr izlauzīšu sev ceļu cauri drūzmai, viņš jau būs pazudis. Nekāda tehnika nespēj aiz­vietot detektīva talantu. Taču mūsu klientiem patīkami ap­zināties, ka arī mēs neatpaliekam no zinātnes jaunākajiem sasniegumiem.»

«Un kas tā par novitāti?» Elvīra parādīja skatītājiem dažus flakonus ar krāsainiem pulveriem. «Laikam inde, kas izšķīst organismā, neatstājot nekādas pēdas?» Elvīra ar gudru ziņu piebilda. Lai cik sensacionāla būtu pārraide, neliela humora piedeva tikai kāpina skatītāju interesi.

«Tā ir reaktīvā krāsa. Ja plānu kārtiņu uztriepj uz auto­mobiļa, kurā noziedznieks būtu nodomājis aizbēgt, manā rīcībā esošais radioaktivitātes indikators dotu man iespēju neizlaist viņu no acīm,» imitēdams Donalda Kinga svinīgo toni, paskaidroja Deilijs.

«O! Nemaz nešaubos, ka, apbruņoti ar tik lielisku teh­niku, jūs ātri vien notversiet Džeku Kreili!» paglaimoja Elvīra.

«Es gan neesmu tik drošs. Pirmkārt, pret jebkuru izse­košanas līdzekli var izmantot tehniski tikpat iedarbīgus pretlīdzekļus.»

«Un otrkārt?»

«Man ir tāds iespaids, ka Donalda Kinga kursus ap­meklē ne tikai mani kolēģi vien. Noziedzības pasaule tāpat nevēlas atpalikt no progresa.»

— Klausos! — profesors Latons atsaucās uz sarkanās spuldzītes signālu.

— Tūlīt sāksies filmas demonstrēšana, kur fiksēta tieši seifa uzlaužana, — pārraides režisors atgādināja.

— To es zinu bez jums!

— Uztraucos par materiālu tūkstoš divsimt divdesmit astoņi, — režisors atbildēja. — Kurā vietā to iestarpināt?

— Es pats nokāpšu pie jums, — un profesors atkal pie­vērsās Hausmanim: — Kā psihologu mani interesē, kurš ir jūsu galvenais vadmotīvs — godkāre vai katram patē­rētājam piemītoša tieksme iedzīvoties bagātībā?