Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

— Un dot pamatu jaunai provokācijai?… Nē, pa­reizi vien darījām, aizliegdami komandai atstāt kuģi.

— Bet ja grieztos pie mūsu draugiem?

— Jā, draugi mums te neapšaubāmi ū, — Dubovs saka. — Es nepateikšu, cik tieši. Bet daudz īsti, uzti­cami draugi… Pasaki viņiem: vajadzīga jūsu palī­dzība, biedri! Tūlīt būs klat. Bet nedrīkst! Ārzemju osta! — Dubovs parausta plecus un pilnīgi pretēji sa­vam nosvērtajam raksturam nospļaujas.

— Varbūt tiešām nospļauties uz visiem «nedrīkst»? — Dubova žests modina kapteinī niknumu.

— Un kam būs pēc tam nepatikšanas? Jums? Man? Taimiņa dēļ esmu gatavs aizmirst, ka nepatikšanas bus ne mums, bet šim te biedram, — Dubovs norāda uz padomju karogu kuģa pakaļgalā… — Mēs tikai drīk­stam gaidīt… Arī tas, ka gaidām, palīdz Taimiņam.

— Liekas, esam sagaidījuši, — kapteinis norāda uz mašīnu, kas piestāj pie kuģa ietnes. — Bet ko?

— Policijas priekšnieks? — Dubovs pat nemēģina slēpt savu pārsteigumu.

— Beidzot kāda ziņa par Taimiņu! — un kapteinis, priecīgi uzbudināts, steidzas pretī policijas priekšnie­kam.

— Baidos, ka tā nebūs sevišķi līksma, — Dubovs no­murmina un seko kapteinim.

Jā, policijas priekšnieka sejas izteiksme nav daudz­sološa. īsti nezinādams, kā izpildīt Borka nepārprotamo uzdevumu, ne, drīzāk pavēli, viņš nolēmis vispār ne­ielaisties nekādās debatēs ar šiem cilvēkiem, kuru jau­tājumi dīvainā kārtā vienmēr trāpa naglai tieši uz gal­vas. Tad jau vieglāk tēlot pastulbu ierēdni un, izman­tojot savu varu, kā arī likuma burtu, dot rīkojumus. Un, ja bus kāda maza atkāpšanās no likuma burta, tad par to pec dažām dienām atbildēs nevis viņš, bet nāka­mais iekšlietu ministrs.

— Pusstundas laikā, — policijas priekšnieks pa­sniedz kapteinim ar diviem spiedogiem apzīmogotu do­kumentu, — jūsu kuģim jāatstāj mūsu teritorija.

— Labprāt, — Akmens pasmaida. — Dīkstāve, lai arī par to maksā firma, nav mūsu interesēs.

— Tātad loču streiks beidzies? — Dubovs vaicā.

— Vēl ne, — policijas priekšnieks atzīst. — Bet man ir pamats apsolīt, ka pirms pusnakts jums būs locis.

— Ļoti labi! — kapteiņa miers ir nesatricināms. — Tātad mums ir pamats cerēt, ka līdz tam laikam Tai­miņš bus atrasts?

— Mani vīri pārmeklē visu pilsētu. Ļoti ceru, ka viņi to atradīs līdz pusnaktij. Tādā gadījumā nekavējo­ties nogādāsim jūsu stūrmani uz kuģa, — policijas priekšnieks paskatās pulkstenī. — Nezaudēsim laiku. Jūsu rīcībā palikušas divdesmit divas minūtes,

— Ko tas nozīmē? — kapteinis asi vaicā.

— Jums jānoenkurojas reidā! — nu visgrūtākais ir pateikts, un policijas priekšnieks var izklāstīt iepriekš sagatavoto pasaciņu. — Ticiet man, šis ārkārtējais lē­mums pieņemts jūsu pašu interesēs. Man ienākušas zi­ņas, ka Kristportā sagaidāma prelpadomju demonstrā­cija. Nevaru garantēt jūsu drošību. Ļaudis ir sašutuši par streiku un savās materiālajās grūtībās vaino jus…

— Vai tas nozīmē, ka šis kakta lapeles palaistās ten­kas tagad ir pilsētas valdes oficiālais viedoklis? — Du­bovs grib beidzot noskaidrot pozīcijas.

— Ko jūs?! — policijas priekšnieks enerģiski atgai­ņājas. — Ja tas būtu mans viedoklis, nebūtu ieradies jūs brīdināt. Kristportā ir klusa pilsētiņa, es nepieļaušu nekādus nemierus. Lūk, kāpēc jums pēc piecpadsmit minūtēm jānoenkurojas pēc iespējas tālāk no krastma­las. Jūsu pašu interesēs! Tas ir oficiāls rīkojums! Visu labu, mani kungi! — un policijas priekšnieks pieliek roku pie cepures naga.

— Tiešām nezinu, jāpriecājas vai jābēdājas, — rau­dzīdamies pakaļ policijas priekšniekam, kas pat uz līga­nās ietnes cenšas saglabāt nevainojamu militāru stāju, Akmens domīgi saka. — Ja atnāks locis, mēs jau šonakt būsim atklātā jurā.

— Es neticu nevienam viņa vārdam! — Dubovs dus­mīgi izpūš kuplu dūmu. — Ne demonstrācijai, ne tam, ka mums atvedīs Taimiņu. Bet kā tu tādam glumiķim tiksi klāt? Mēs viņam sakām rupjības, bet viņš atņirdz zobus pieklājīgā smaida. Zina, nelietis, ka mums nekas cits neatliek, — ja iedos loci, būs vien jābrauc prom.

— Vienīgā laime, ka rīt ieradīsies konsulāta pār­stāvis.

— Gan mēs uzzināsim patiesību, — Dubovs runā ar lielu iekšēju pārliecību. — Lai notiktu kas notikdams, es paļaujos uz Taimiņu. Viņš tiem vēl parādīs!

— No jūsu mutes — dieva ausī, — un kapteinis no­spiež trauksmes signāla pogu. — Visi uz klāja!

Viesnīcas «Korona» vestibils šovakar izskatās gluži neierasts. Pašā centrā novietots garš konferenču galds, uz kura izklāstīts vienošanās akts starp rēderiem un ločiem. Ap to sapulcējušās naidīgās puses.

Konsuls Freksa, kā jau savienības prezidents, iekār­tojies atzveltnes krēslā galda galā. Blakus sēž satrauk­tais un piesarkušais Kerzens un oficiāli laipnais dok­tors Borks. Galda viņā malā — loču pārstāvji: mierīgais Berlings, Gustavs, kas pirmoreiz nokļuvis tādā lepnā apkārtnē un tāpēc ziņkārīgi raugās uz visām pusēm, sirmais locis un Hellers, kas pakalpīgi sniedz konsulam pildspalvu.

Nolasījis vienošanās teksta pantus un apakšpantu.s juriskonsultam piemērotā bezkaislīgā balsi, Borks iestarpina mazu pauzi, tad piebilst:

— Kā redzat, rēderi grosso modo apmierinājuši vi­sas loču prasības. Līgumam jāstājas spēkā cik vien ātri iespējams, teiksim, šodien pulksten divdesmit četros… Nav iebildumu?

— Nē, nē! Mēs esam ļoti priecīgi, ka varam tūdaļ atsākt, darbu. — Hellers steidzas paziņot.

— Tātad lūdzu kungus parakstīties! — Borks svinīgi saka un piebīda konsulam dokumentus.

Šai mirklī vestibilā ielaužas Šviks, kuram uz pēdām seko Zumers.

— Apsveicu! — Šviks paceļ platmali. — Jūs, rēderu kungi! Un jūs, loču kungi! Dievs beidzot apžēlojies par Kristportu… un par Bergholmas nelaimīgajiem upu­riem! — viņš ka lūgsnai saliek rokas. — Un bija arī pats pēdējais brīdis! Stāvoklis ir katastrofāls!… Ber­linga kungs, humanitātes vārdā — kuģi ar manu preci jāizved ārpus kārtas!

It kā pieliekot punktu šai izjustajai uzrunai, vestibilā atskan skali saucieni. Avīžu zēni cenšas piesaistīt gājēju interesi laikraksta vakara izdevumam:

— Beidzies loču streiks!… Padomju pārtikas sūtī­jumi Bergholmai!… Loču streiks beidzies!…

— Ko?!—Šviks necilvēcīgā balsī iekliedzas. — Berg­holmai?… — un viņš izskrien uz ielas.

— Ludzu, Zumera kungs, mēs gaidījām tieši jūs, — Borks pasniedz rēderim pildspalvu.

Zumers nicīgi parausta plecus.

— Es tikai nācu noskaidrot, — viņš īgni saka, — kā­pēc jūs mani izsaucāt? Man ar jums vairs nav nekā kopēja… vismaz kuģu ne.

— Jus joprojām esat rēderu savienības valdes locek­lis, Zumera kungs, — konsuls runā uzsvērti laipni. — Un bez jūsu paraksta līgumam nav likumīgā spēka.

Zumers satver pildspalvu un ar niknu švīku parak­stās. Nosviedis papīru, viņš izmisīgi atrauj apkakli:

— Vai te nevar dabūt kaut ko dzeramu?

— Apsveicu jūs ar šo svinīgo brīdi! — Borks skandē, vēlēdamies ne par sprīdi neatkāpties no tradīcijas. — Šī vienošanās lieku reizi pierāda, ka mūsu zemē starp uz­ņēmējiem un darba darītājiem valda saticība un vien­prātība… — griežoties pie Švika, kas iesteidzas bāls un satriekts, viņš tikpat pacilātā tonī saka: — Tagad jusu zārki var doties ceļā!