Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

— Vai Hellers tiešām kļūst par cilvēku? — Gustavs čukst Berlingam ausi.

Berlings klusē. Viņa aizdomas pārāk neskaidras, lai tās varētu nopamatot. Un vēl jo mazāk tās drīkst iz­teikt skaļi.

— Kā mēs varam viņam palīdzēt?… Runā taču! — trokšņo loči.

— Vienkārši! Pēc matrožu parašas! — Hellers sauc.

— Nora uzzinājusi, kur viņu slēpj. Atbrīvosim viņu ar savām jūrnieku dūrēm un aizvedīsim uz padomju kuģi!

— Labs priekšlikums! — sirmais locis piekrīt.

— Hellers ir malacis!… Labi!… Pareizi!… — citiarīpiebalso.

— Viņš patiešām kļuvis par cilvēku, — Gustavs saka.

— Ko tu klusē, Erik?

Berlings izšķiras.

— Biedri, es jūs brīdinu! — viņš piecēlies, lai dotu vārdiem lielāku svaru. — Cīņa vēl nav beigusies. Ta­gad mums jābūt sevišķi piesardzīgiem.

Krodziņā ieskrien Nora. Viņas izskats krasi kontrastē ar šeit valdošo svētku noskaņu.

— Vai izdevās? — Gustavs jautā.

— Tu biji uz kuģa? — arī Berlings ir satraukts.

— Nekas neiznāk. Labi vēl, ka izdevās izmukt no šiem tipiem. Tie paši, kas apsargā Taimiņu.

— Dzirdējāt, draugi? — Hellers kliedz. — Ir tikai viens ceļš. Pašiem atbrīvot! Es brīnos par biedra Ber­linga nostāju. Vai darbaļaužu starptautiskā solidaritāte viņam ir tukša skaņa?

— Tēt, vai tu aizmirsi, ka Augusts ir tavs draugs? — Nora dedzīgi pārmet. — Ja nevienam citam nav dros­mes, es viena pati atbrīvošu Taimiņu! Ceļu taču zinu.

— Es došos tev līdzi! — Gustavs sauc.

— Zelta vardi! — Hellers auro.

Venstrāts sapulcinājis savus vīrus savrupmājas apakšstāva lielajā zālē. Pēc: telefona sarunas ar Borku viņš atkal jūtas savā ādā. Diplomātiskā apiešanās ar Taimiņu, kuru varētu daudz vieglāk pievārēt ar ierastajām metodēm, smalkā laipošana un bezjēdzīgā nīkuļošana nemājīgajās istabās viņam sen jau līdz kaklam. Tagad vismaz var rīkoties, jo uzdevums ir nepārpro­tams. Un Venstrāta balsī ieskanas viņa padotajiem labi pazīstamās ņurrājoša runča intonācijas. Viņi zina — jo klusāk viņš runā, jo mazāk cieš jebkādu pretī runā­šanu.

— Te nedrīkst palikt ne sīkākās pēdas, — Venstrāts pavēl. — Nekas nedrīkst liecināt, ka mēs šeit esam bijuši.

— Tikpat kā laizīt izlaizīsim, — vīrietis ar rētu vaigā pasteidzas apliecināt.

— Un pievāciet visas tukšās pudeles. Smeš, vai dzirdat?

— Un ko lai iesāk ar dziedātāju? — patuklais vīrie­tis apjautājas.

— Pareizi… Dīkrosis ir redakcijā… Gaidīt viņu pārāk riskanti… — Venstrāts vilcinās tikai īsu mirkli. — Būs tāpat vien jāmet laukā. Smeš, jums kā rūdītam siržu lauzējam vislielākā pieredze, kā tikt vaļā no sie­vietes. — Venstrāta melno aceņu uzzibsnījums apklu­sina guldzošos smieklus. — Kas te smejas? Jūs laikam domājat, ka stāstu jums anekdotes? Ne, es dodu rīko­jumus! Jus paliksit šeit pēdējais, — Venstrāts uzrunā vīrieti ar rētu. — Neaizmirstiet instrukciju! Jums nav jādara itin nekas! Ne pirksts nav jāpakustina! Jūs ne­drīkstat radīt nekādus šķēršļus! Tiklīdz pārliecināsities, ka viņš aizvests, laidieties lapās!

— Ek, — vīrs ar rētu vaigā klusi nopūšas. — Jau trešo reizi skaidro vienu un to pašu…

Istabā iesteidzas vīrs golfa bikses.

— Šef… — viņš uztraukti iesāk.

Venstrāts nomēri viņu ar iznicinošu skatienu.

— Operācija nav vēl beigusies. Kā mani sauc?

— Piedodiet, Venstrāta kungs… Nora Berlinga bija ostā. Viņa gribēja tikt uz kuģa.

— Un ko jūs?

— Nelaidu.

— Labi, — Venstrāts apmierināti pamāj. — Un kur jūs viņu likāt?

— Nekur, — vīrs golfa biksēs parausta plecus. — Aizskrēja.

— Aizskrēja? — Venstrāts pazemina balsi līdz tikko dzirdamam čukstam. Pēkšņs zvērīgs dūres sitiens no­triec vīru golfa biksēs zemē. — Vai es jums neteicu, ka jebkurš, kas mēģinās padot ziņu uz kuģi, jāapklusina? Vai jūs gribat, lai es jūsu dēļ nosēdētu tos divdesmit gadus, ko esmu palicis kronim parādā!… Klausieties, jus žurkas! Es tagad pats došos uz oslu. Cerams, jums ir skaidrs, ar ko jums bus darīšana, ja te paliks kaut mazākā pēda? Ar likumu? Nē, ar šo te! — Venstrāts zibeņātrumā izrauj zem svārkiem īpašā makstī iekārto revolveri un notēmē uz Smešu:

— Ej! Un pasaki primadonnai: ja neturēs muti, no­drošināšu viņai viskvēlākos aplausus viņpasaulē!

Smeša uzdevums ir vieglāks, nekā pirmajā mirklī varēja likties. Tīri nejauši viņš iesāk sarunu ar iztei­cienu, kas izraisa neveiksmīgajā dziedātājā obligātu refleksu.

— Šefs lika pateikt, ka viesizrāde beigusies, — Smešs ar nepārprotamu žestu norāda uz durvīm.

Eleonoras pieredze nav mazāka ka Smešam, tikai ar to starpību, ka šādās reizēs viņa vienmēr bijusi cietē­jas lomā. Un pietiekami bieži nācies pārliecināties, ka nav nozīmes lūgties, birdināt asaras, lietot žēlabainus vārdus. Daudz prātīgāk aiztaupīL sev šādu pazemojumu. Un tomēr, kaut paredzēdama atbildi, viņa nespēj ne­vaicāt:

— Kur ir Taimiņš?

— Nav tavā darīšana! Tur, kur viņam jābūt! Aiz­brauca pavizināties uz galvaspilsētu!

Un, lūk, viņa atkal soļo pa Kristportas ielām. Par vēl vienu iluziju nabadzīgāka un tomēr bagātāka. Lieku reizi sapratusi, ka šai pasaules daļā viņai neredzēt lai­mīgu dzīvi (kur nu laimigu — vispār it nekādu šā apzī­mējuma cienīgu, jo pat pie dzīvokļa saimnieces tagad kauns atgriezties), Eleonora neļaujas galīgam izmisu­mam. Viņa taču atradusi Augustu! Agrāk vai vēlāk viņu ceļi atkal krustosies, lai nekad vairs nešķirtos… Bet pagaidām?

Pagaidam kaut kā jānopelna sev kumoss maizes. Diemžēl nekas neliecina, ka «Jautrā delfīna» īpašnieka veikals pa šīm dienām butu uzplaucis. Nekā ieprieci­noša nesola arī viņa vārdi.

— Jus ko, smejaties par mani, vai? — krodziņa saim­niekam vairs nav pat enerģijas kliegt. — Pa visu šo laiku nāca viens krievs un tas pats tikai pirmajā dienā. Pēc tam kad komandai aizliedza kāpt krastā, viņš vēl dažas reizes atsūtīja pēc alus veco Tranzisu, bet ta­gad… — krodziņa saimnieks bezcerīgi noplāta rokas.

— Jā, dzirdēju pa radio, — Eleonora saka neskaņā balsī. — «Padomju Latvija» ir projām…

— Kas par niekiem?! Bet viņi nez kādēļ noenkuroju­šies reidā.

Reidā… To padzirdējusi, Krelle izskrien krastmalā. Tiešām «Padomju Latvija» nav aizgājusi. Taimiņš nav viens. Tepat, kā ar roku sasniedzami, ir vēl biedri, ku­riem viņš tā tic, ir palīdzība, glābiņš. Augustam unarīviņai!

Krelle vairs neatceras, ka pirms dažām stundām pati mēģinājusi pierunāt Taimiņu atteikties no dzimtenes, parakstīties zem apmelojuma un apmesties Kristportā. Kas viņai par daļu gar visu šo politiku? Viņa tikai gri­bēja dzīvot kā cilvēks — ar mīlošu vīru, ar ģimeni, savā dzīvokli, izrauties no posta. Tagad, kad viņa pa­visam tuvu redz kuģi, viņa no jauna gatava doties Augustam līdzi uz Padomju Savienību, gatava darīt visu, lai tikai nebutu atkal jāpaliek vienai.

Jau labu brīdi Eleonora mētājas pa tumšo krastmalu. Beidzot viņa ierauga kādu vīrieti, kura seju aizēno ce­pures platā mala.

— Vai jūs nepateiksit, kā man nokļūt uz padomju kuģa?

— Pavisam vienkārši, — Venstrāts ir laipnības iemie­sojums. — Sekojiet man! Es jūs nogādāšu īstajā vietā!

Un Eleonora Krelle seko viņam — tāpat kā visu savu mužu sekojusi stiprāku, enerģiskāku cilvēku padomiem. Priecīga, ka nevajag pašai domāt un rīkoties, viņa ļau­jas straumei, kas aizskalo visu lieko, nederīgo, dzīvot nespejīgo. Seko, tā arī nesapratusi, ka dodas pretī sa­vai nāvei.