Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

— Skaidrs, — Taimiņš pārvarējis vājuma brīdi. Viņš izslējās un asi noprasa: — Dārzā tiešām nebija neviena sarga?

— Jā… Ātrāk! Katrs mirklis ir dārgs.

— Paldies, — Taimiņš smaida. — Ej vien. Es ar jums neiešu!

— Kā? — Nora pārsteigumā atkāpjas. — Vai tad tiešām?… Nevar but! August!… August Taiiniņ! — Nora gandrīz kliedz, it kā gribēdama saukt Taimiņu pie prāta.

Taimiņš saprot, ko Nora domā.

— Nodevējs? — viņš īsi iesmejas. — Es, nodevējs? — Taimiņš purina galvu. — Nē, Nora! Pirmīt, kad vēl nezināju, ka jūs atradīsit mani, kad nezināju, ka mans kuģis nav aizbraucis, kad neko vēl nezināju… Man bija svarīgi apmānīt pretinieku… Lai liktu uz galvas­pilsētu… Tur būtu lielākas iespējas bēgt, nokļūt pa­domju pārstāvniecībā vai citā vietā, kur es varētu iz­stāstīt patiesību. Tagad tas vairs nav vajadzīgs.

— Jābēg! Vai tu nesaproti! Pēc stundas «Padomju Latvija» izies jurā.

— Lai! Man jāpaliek šeit! — Taimiņš stingri saka. — Saproti, Nora, runa nav ne par manu personīgo lik­teni, ne par Eleonoras likteni. Es nedrīkstu begt! No šejienes man jāaiziet kā apsūdzētājam. Apsūdzībai va­jadzīgi pierādījumi. Bet, ja aizbēgšu, to vairs nebūs. Pat uz jums nevarēšu atsaukties.

— Tu?… Tu vēl gribi uzbrukt? — Nora brīnās. — Šajos apstākļos?… Tas ir neprāts!

— Drosmīgo neprālam slavu mēs dziedam, — Tai­miņš pasmaida. — Tā ir mūsu, padomju taktika! Jebku­ros apstākļos cīnīties par uzvaru, — Taimiņš pēc brīža turpina: — Bet par visu turpmāko jāparūpējas tieši tev, Nora… Vienalga, kādiem līdzekļiem, tev jāpanāk, lai policija uzzinātu, ka atrodos šeit. ,. Tieši policija! Neviens cits!

— Bet policija taču uz vienu roku ar…

— Protams… Kamēr maniem pretiniekiem izredzes gūt virsroku. Tai brīdī, kad policijas priekšnieks jutīs, ka viņu spēle zaudēta… Netērēsim laiku! Jāpastei­dzas!… Kamēr mans kuģis ir šeit, policija neiedroši­nāsies izlocīties… Laidies!

— Ņem! — Nora iespiež Taimiņa rokā vecā loča «Valteru», ko tas savā laikā ieguvis kā trofeju apšaudē ar vāciešiem. — Ņem kaut vai to. Tomēr bus drošāk. Ja viņi saodīs, ka tuvojas policija…

— Nē! — Taimiņš noraida ar žestu. — Es esmu tirdz­niecības jūrnieks. Mums ieroči nav paredzēti.

— Tu atsakies no visa, — Nora rūgti saka.

— Tieši otrādi, — Taimiņš smaida. — Tas, ka esmu bez ieroča, ir mans vislabākais ierocis… Vienīgais, kas man vajadzīgs, lai pēc iespējas ātrāk ierastos policija.

— Pēc stundas policijas priekšnieks būs šeit! — No­ras atbilde skan kā zvērests.

— Pagaidiet, pagaidiet… Ja… jā… Es jums ticu. Bet man šie fakti vel jāpārbauda.

Pametis Noru, Gustavu un veco loci priekšistabā, po­licijas priekšnieks ieskrien savā kabinetā. Steigā aiz­mirsdams izslēgt uztvērēju, viņš metas pie telefona. Trī­cošiem pirkstiem uzgriež Borka numuru.

— Atkārtojam īsumā pēdējās ziņas, — telpā skan diktora skaidrā balss. — Rīt parlamentā sāksies deba­tes par tirdzniecības līgumu ar Padomju Savienību. Iepriekšējās aptaujas rezultāti norāda, ka valdība bal­sošanā iegūs vairākumu. Kuluāros klīst baumas, ka de­putāta Borka prombūtne šajās izšķīrējās dienās izskaidro­jama ar to, ka viņš gatavo sensacionālu runu. Taču, kā mums apgalvo kompetentas personas, šīs baumas uz­skatāmas par neveiklu manevru, lai atšķeltu no valdī­bas vairākuma svārstīgos deputātus…

Policijas priekšnieks neklausās. Viņa piere noraso­jusi. Borks neatbild. Prefekts uzgriež viesnīcas šveicara numuru.

— Man doktoru Borku! Steidzami! Atrodiet katrā ziņā! Varbūt viņš sēž bārā… Nav?… Aizbraucis?… Uz ostu? Nolādēts!

Policijas priekšnieks nomet klausuli. Tad apdomājas, grib uzgriezt konsula Freksas numuru. Sajā mirklī līdz viņa apziņai nokļūst diktora teiktie vārdi:

— Zemnieku partijas līderis paziņojis, ka situācija mainījusies. Ņemot vērā vēlētāju izteiktās domas, ka tirdzniecības līgums ar Padomju Savienību nāks par labu arī zemkopjiem, frakcijas sēdē nolemts atbalstīt valdību. Līdz ar to zud doktora Borka vadītās opozīci­jas pēdējais balsts. Kā mums nupat ziņo, ārlietu ministrs Nordjupa kungs šodien apmeklējis sūtni, lai aplieci­nātu, ka noslēpumainos apstākļos nozudušā padomju stūrmaņa meklēšanā izmantos visenerģiskākos mērus. Pie viena viņš izteicis Padomju valdībai pateicību par Bergholmas iedzīvotājiem sniegto palīdzību…

Pēdējos vārdus policijas prefekts vairs nedzird.

— Nu es viņam parādīšu! — viņš izgrūž caur zobiem un metas uz durvīm,

Liela pelēka mašīna dzēstām ugunīm nobremzē pie savrupmājas. Venstrāts izkāpj un brītiņu ieklausās klusumā, kurā dzird tikai lapu šalkoņu. Tad viņš pa­skatās uz namu. Visi logi tumši. Gaismo tikai malējais otrajā stāvā. Venstrāts apmierināti pamāj. Tā ir noru­nātā zīme. Tātad viss noritējis pēc iepriekšējā plāna. Taimiņš aizbēdzis, sargi atstājuši māju.

Taču Venstrāts nav no tiem, kas paļaujas uz saviem apakšniekiem. Visi viņi ir tikai amatieri. Visi viņi domā tikai par to, kā ātrāk padarīt darbu, saņemt naudiņu un aizlaisties lapās. Iebāzdams slēdzeni vārtos, Venstrāts ar smīnu atceras Borka atgādinājumu: «Jāstrādā ar bal­tiem cimdiem». Patiešām, viss nostrādāts ar glazē cim­diem — sākot ar nolaupīšanu pie varietē teātra, beidzot ar notikumu ostā. Tagad atliek vienīgi pārbaudīt, vai viņa palīgi patiešām aizvākuši visas pēdas. Tad varēs aizkāpt uz viesnīcu pie Borka un pateikt viņam: «Sveiki, doktor! Jūs esat smalks kungs, deputāts, nā­kamais ministrs un tā tālāk. Es esmu kriminālnoziedz­nieks, trešās šķiras rīkļurāvējs, notiesāts uz divdesmit gadiem, izbēdzis no cietuma, likuma vajāts un tā tā­lāk… Bet kas jūs būtu bez manis?…»

Venstrāts šķērso dārzu un bez trokšņa atver durvis. Nams klusē. Bet otrajā stāvā viņš pēkšņi sadzird kaut ko aizdomīgu. Izvilcis zem svārkiem paslēpto revol­veri, Venstrāts uz pirkstgaliem uzkāpj augšā. Viņš ap­stājas pie durvīm, aiz kurām dzirdams kaut kas līdzīgs guldzoņai.

Ar pēkšņu grūdienu atvēris durvis, Venstrāts pacel revolveri, taču roka tūdaļ nolaižas. Skats ir pārāk pār­steidzošs, lai Venstrāts spētu reaģēt uzreiz.

Uz grīdas mētājas vairākas tukšas pudeles. Starp tām sēž galīgi piedzēries Smešs un, turēdams pēdējo, vēl neiztukšoto abām rokām, tempj tieši no kakliņa. Viņš izskatās kā milzīgs zīdainis ar lielu knupīti.

Pamanījis Venstrātu, Smešs līgodamies pagriežas.

— Kā jums ar veselību?… Tas ir — uz jūsu vese­lību… Iedzersim, šef… Tas ir, Venstrāta kungs… Esiet bez raizēm, viss nospēlēts pēc notīm…

— Ko tu te dari, lops?! — Venstrāts tik pārskaities, ka pār lūpām izlaužas neskanīgs rēciens.

Smešs viņu tomēr sapratis.

— Es? Vai tad neredzat, ko es te daru? Visi aizgāja, es arī gandrīz aizgāju, bet tad padomāju, ka tā nebūs pareizi. Atstāt tik daudz labas mantas! Jus taču teicāt, ka nedrīkst atstāt nekādas pēdas, ne puteklīša… Mest laukā? Es varbūt esmu noziedznieks, bet tādu nozie­gumu es nevaru izdarīt… Uz jūsu veselību!

Venstrāts ar kājas spērienu izsit viņam pudeli no ro­kām un aiz apkakles uzrauj augšā.

— Stāvēt!

— Vai tad es neslavu? — Smešs pieķeras sienai. — Un vispār, ko jus te meklējat? Izlikšu bez jums!