Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

— Par vēlu! Par vēlu! — Šviks vaimanā, vicinādams avīzi. — Krievi atsūtījuši pārtiku un medikamentus!… Tagad Bergholmā neviens vairs negribēs mirt!… Pār­tiku! Un pie tam par velti… Vai tie ir cilvēki?! Ko viņi bez gala jaucas mūsu valsts iekšējās darīšanās? — viņš atkrīt krēslā: — Es esmu ruinēts!

— Ko jūs gaudojat? — Zumers saviebjas. — Jums taču vēl paliek mani kuģi.

Šviks atkal pielec kājās:

— Man? O! — viņš ar spieķi rāda uz konsulu. — Lūk, kam! Dievs man ir liecinieks, ka konsula kungs man vēl parādā komisijas naudu par šo darījumu.

— Švik! — Zumers draudīgi saka un pasper soli uz priekšu. — Kam tagad pieder mani kuģi?

— Redzat, Zumera kungs, — Borks mēģina glābt situāciju. — Tas, protams, ir bēdīgi, bet veikals paliek veikals, un sentimentiem te nav vietas…

— Klusu! — pēkšņā niknuma uzpludumā Zumers brēc un draudīgi tuvojas konsulam. — Jūs! Tas esat jūs! Jūs sapirkāt manus vekseļus! Jūs mani izputinā­jāt, nelieti tāds!

— Tā ir sazvērestība! — tagad arī Kerzens saprot ieilguša streika aizkulises. — Jūs gribējāt iedzīvoties uz musu nelaimes!… Jūs, Freksa! Cik jūs nopelnījāt, spekulēdams ar manām akcijām?!

— Iesim, biedri, — pēkšņajā klusumā Berlinga mie­rīgi un skarbi teiktie vārdi skan kā liesas spriedums. — Netraucēsim šo ģimenes idili.

Piecpadsmit minūtes vēlāk konsuls bārā izgāž savas dusmas uz Borku.

— Varbūt jūs tomēr paskaidrotu, ko šī komēdija mums dod? Kāpēc pēkšņi ievajadzējies piekāpties loču priekšā? — Freksa vienā rāvienā iztukšo glāzi ar ienīsto viskiju.

— Lai «Padomju Latvija» aizvāktos no Kristportas, — Borks atbild. — Osta nav cietums, to nevar tik rūpīgi apsargāt. Bet mums vajadzīga pilnīga rīcības brīvība. Un ka jūs bez loča dabūsit kuģi prom?

— Un Taimiņš? Viņš atveda bez loča, viņš būtu atkal izvedis.

— Var manīt, ka šī aukstā duša iespaidojusi jūsu domāšanas spējas, — Borks nekaunigi smīn. — Tur jau tas āķis, ka Taimiņš paliks Kristportā.

— Paliks? Vai atkal jauna taktika? — konsuls ir tik pārsteigts, ka pat neatspēlējas Borkam. — Jus taču tei­cat, ka streikotāji viiju atbrīvos.

— Tieši tāpēc viņš būs spiests palikt.

— Es joprojām ne velna nesaprotu, — konsuls sa­ķer galvu.

— Nu tad padomājiet, konsul, padomājiet…

Nora steidzas. Tik daudz laika zaudēts, velti meklējot tēvu policijas prefektūrā un dzīvoklī! Kad beidzot iz­devās sadzīt pēdas, izrādījās, ka viņš aizņemts sarunās ar rēderiem. Un neviens nemācēja pateikt, cik ilgi tur­pināsies jaunā līguma parakstīšanas ceremonija. Galu galā meitene nolēma rīkoties patstāvīgi. Kas gan var viņai aizliegt aiziet uz padomju kuģi — sevišķi tagad, loču streikam beidzoties?! Zēl tikai, ka viņa nav devu­sies turp tūlīt…

Viņa paātrina soli un, nokļuvusi krastmalā, neievēro vīrieti ar pierē uzbīdīto platmali, kas ar makšķerkātu kuko elevatora ēnā. Uz laivu steķa stāv puisis golfa biksēs un, izlikdamies pētījam apvārsni, laiku pa lai­kam met sikus akmentiņus ūdenī. Nora neskatās ne pa labi, ne pa kreisi — uz priekšu dzen pienākuma apziņa un cerība palīdzēl Taimiņam. Kaut ātrāk varētu visu izstāstīt kapteinim!

Pēkšņi Nora apstājas, kā pret neiedragājamu stikla sienu atdūrusies. Pirmajā mirkli viņa vēl īsti neapjēdz, kas noticis, jūt vienīgi biedējošu tukšumu. Tikai pama­zām smadzenes sagremo neapstrīdamo faktu, ka «Pa­domju Latvijas» vairs nav. Un tūdaļ uzmācas rūgtais secinājums — Taimiņa biedri pametuši viņu… Kā pa­matu zem kājām zaudējusi, Nora palūkojas apkārt, raudzīdama savai sabrukušajai ticībai kaut mazu balstiņu. Viņas skatiens bez mērķa klīst pa svina pelēkajiem ūde­ņiem, pārslīd tumšam siluetam, ceļo tālāk, atkal atgrie­žas pie tā. Šaubu nav, tas ir kuģis, kas noenkurojies tālu reidā. Un tad kā silts vilnis ledaino izmisumu at­kausē cerība, kas drīz vien pārvēršas ciešā pārliecībā: jā, tā ir «Padomju Latvija». Lūk, gaišā četrstāvu virs­būve ar radiolokatora antenu, uzrautais priekšvadnis, domāts ledus laušanai. Padomju jūrnieki gaida savu stūrmani vai vismaz kādu ziņu no viņa. Ziņu, ko Nora var nekavējoties aiznest.

Daudz neprātodama, meitene aizskrien līdz laipām, kur pilsētas kaislīgie makšķernieki tur savas laivas. Pati pirmā pieder tēvocim Pēterim, to varētu mierīgi paņemt, bet, kā par spīti, nav airu. Nākamā arī at­krīt — vecais skopulis Tranziss to noteikti nodrošinājis ar divām atslēgām. Un tad Nora ierauga puisi golfa biksēs. Tas taču kaut kur redzēts, turklāt nesen, jo atmiņa saistās ar kaut ko derdzīgu… Pareizi, tas ir sargs, kas ielaida savrupmājā šo bandītu ar radio aparātu! Briesmu nojauta liek meitenei kāpties atpakaļ.

Tagad dažām minūtēm nav izšķirošas nozīmes, galve­nais — vispār nokļūt uz kuģa. Viņai vienai tas neiz­dosies, jāpasauc Gustavs, lai pārceļ ar savu kuteri. Nora aši pagriežas un, pirms puisis golfa biksēs pagūst viņu aizkavēt, ienirst šaurajā ejā starp diviem spīķeriem.

Krodziņā «Jūrnieka glābiņš» sen nav redzēti tādi svētki. Te saradušies visi pilsētas loči — atgadījums, kas normālos darba apstākļos vispār nebūtu iespējams. «Slēgts vakars» — vēstī neliela izkārtne uz durvīm, un tiešām nejaušam apmeklētājam neatrastos vietiņas, kur apsēsties. Galdi sabīdīti kopā, deg visas spuldzes, tomēr nespēj kliedēt dūmu plīvuru, kas ceļas no desmitiem pīpju, cigāru un cigarešu.

Sasitas smagi alus kausi, putojošā dzira izlīst pāri malām.

— Biedram Berlingam — urā! — Hellers skandē, di­riģējot ar savu kausu. — Berlinga neatlaidība uzva­rējusi.

Kausi paceļas.

Berlings pieceļas:

— Berlingam te nav nekādu izcilu nopelnu. Dzersim, biedri, par drosmi un izturību, par jurnieku labākajām īpašībām! Un par visiem, kas mūs atbalstījuši šajā cīņā!

— Urā! — Hellers neliek sevi ilgi lūgt.

Kāpēc gan nepalīksmot, svinot tādu uzvaru? Kausi atkal paceļas, loči urravo.

— Lūk, biedri! — Hellers, lai pievērstu sev uzma­nību, sit ar kausu pret galdu. — Klausieties!

— Klausieties! Klausieties!… — loči viņu atbalsta. — Lai runā Hellers!

— Lūk, biedri! — Hellers sauc. — Daudzi no mums pazīst «Padomju Latvijas» stūrmani Taimiņu!

— To, kas strādājis kopā ar Berlingu? Atceramies, —* sirmais locis piekrītoši pamāj ar galvu.

— Pazīstam, pazīstam Taimiņu! — atskan no visām pusēm. — Kā nu ne? Pazīstam!

Berlings sasprindzināti vēro Helleru. Pagaidām viņš vēl nesaprot, kas vecim padomā, bet iekšējā balss brī­dina: jābūt piesardzīgam!

— Viņš, protams, nav mūsu profesionālās apvienības biedrs, — Hellers turpina, kad iestājas klusums. — Bet vai tāpēc mēs drīkstam liegt viņam savu solidaritāti?! Visi jūrnieki vienmēr bijuši, ir un būs brāļi.

— Skaidrāk, Heller, skaidrāk! — Berlings zaudē pa­cietību. — Ko tu stiep gumiju?

— Tūlīt viss bus skaidrs kā cliena, — Hellers kliedz. — Nezināmi nelieši nolaupījuši Taimiņu. Tā bija pro­vokācija gan pret mums, gan pret mūsu streiku! Augusts Taimiņš cietis musu dēļ! Biedrs Berlings nav kļūdījies — Augusts Taimiņš, viņa vīrišķība un izturība palīdzēja mums izcīnīt šo spīdošo uzvaru. Būs tikai tais­nīgi, ja mēs savukārt palīdzēsim Taimiņam. Es, vecais Hellers, allažiņ esmu stāvējis un kritis par taisnību. Jūs mani pazīstat!