Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

— Jā, konsuls ir tikpat nepiekāpīgs kā mūsu Ber­lings, — Hellers spiests piekrist.

— Ēriks teica, ka arī viņš pašlaik nekā vairs neiz­šķir, — Gustavs ierunājas un smagi nopūšas. — Pulk­stenis jau septiņi… Ko clarīt?

— Nekur tavs meitietis nepazudīs, — Hellers atmet ar roku. — Mani daudz vairāk uztrauc tas, kāpēc Ber­lings nav atnācis uz streika komitejas sēdi.

— Viņš aizgāja uz policiju vēlreiz aprunāties par Taimiņa pazušanu, — Gustavs negribīgi paskaidro. — Vai tad tu arvien vēl nesaproti, ka mūsu uzvara vai sakāve tagad ir atkarīga tikai no Taimiņa. Viņš ir Borka un rēderu vienīgais trumpis.

— Tu domā? — sirmais locis brīnās.

— Berlings par to pilnīgi pārliecināts. Ja atradīsim Taimiņu, rēderi kapitulēs.

— Un Nora vēl joprojām nav atsūtījusi nekādu ziņu? — sirmais locis savukārt uztraucas.

— Jā, būs tev bēdas, kad apprecēsi šo velna skuķi, Gustav, — Hellers smīn, — Viņa tevi izdancinās pa īstam.

Šai mirklī atveras durvis, un krodziņā iedrāžas Nora. Viņa tā aizelsusies, ka pat nespēj parunāt.

— Kur tu biji? — Gustavs taujā. — Es pārmeklēju visu rajonu.

— Man izdevās ielavīties mājā, kur viņu tur ieslo­dzītu! — beidzot Nora atvilkusi elpu.

— Tu redzēji Taimiņu? — sirmais locis pielec kājās.

— Stāsti, Nora, stāsti! — Gustavs glāsta meitenes roku. — Un tad ar vienu vīli uz kuģi!

Jau tas vien, ka šoreiz konsuls aicinājis Borku nevis viesistabā, bet savā kabinetā, liecina par gaidāmās sa­runas nopietno nokrāsu. To it kā pasvītro arī Freksu rēderu dinastijas dibinātāja grumbām izvagotā seja, kas ar mēmu pārmetumu no portreta raugās uz savu pēcteci.

Bet Borku nomācošā noskaņa nemaz neietekmē. Ērti iekārtojies dziļā atzveltnes krēslā, viņš ar patiku paska­tās apkārt un saka:

— No šīs istabas dveš miers. Te jut, ka laika ritums nekā nemaina.

— Es nemaz nejūtos tik mierīgs, — konsuls Freksa iebilst. — Kad jūs cerat pielauzt Taimiņu?

— Drīz, visai drīz… Parīt parlamentā sāksies deba­tes, un tas nozīmē, ka man jau rīt jābūt galvaspilsētā. Ar Taimiņa liecību kabatā.

— Derētu pasteigties.

— Kāpēc pēkšņi tāda skuba? — Borks atbīda tālāk pelnu trauku, kur jau labu brīdi aizmirsts kūp konsula cigārs. — Vai tad Kerzena akcijas arī jau pārceļojušas jūsu seifā? — Borks pasmīn.

— Gan es viņu citreiz, — konsuls nervozi izzvejo no pelnu trauka cigāru un atkal izklaidīgi nomet: — Pagaidām pietiks ar Zumeru. Galvenais — atbrīvo­ties no šī sasodītā stūrmaņa. Man tā vien šķiet, ka mēs rotaļājamies ar uguni.

— Ar uguni? Nē, konsul, šoreiz es ar vienkāršu ugu­ņošanu neaprobežošos, — Borks runā aizrautīgi. — Ma­nās rokās Taimiņš pārvērtīsies par dinamītu, kas uz­spridzinās gaisā tirdzniecības līgumu un visus tā at­balstītājus!

Durvis nedzirdami atvērušās. Turēdams rokā sudraba paplāti, kur balo vientuļa vizītkarlīte, uz sliekšņa stāv sulainis.

— Trieciet to Šviku pie velna! — konsuls dusmīgi kliedz, pat nepaskatījies vizītkartē.

— Redaktora kungs lūdz viņu pieņemt steidzamā jau­tājumā, — sulainis paskaidro.

— Aiciniet iekšā! — Borks sauc.

Bet labi skolotais sulainis paver Dīkrosim ceļu tikai tad, kad konsuls ar piekrītošu mājienu apstiprina Borka aicināj umu.

— Uzvara, mani kungi, pilnīga uzvara! — Dīkrosis pat neuzskata par nepieciešamu sasveicināties. — Viņš pieņem mūsu noteikumus!

— Mana ideja! — Borks apmierināti pasmaida.

— Un mana nauda, — konsuls norūc. — Parādiet pa­ziņojumu.

— Viņš vēl nav parakstījis, — Dīkrosis jūtas mazliet neveikli un tāpēc kļūst agresīvs. — Mēs, latvieši, ne­esam ar pliku roku ņemami. Viņš prasa garantijas. Bet es viņu pierunāju apmierināties ar doktora galvojumu. Galu gala, ja nākošais iekšlietu ministrs apsola…

— Un to visu viņam izdevās izvilkt no jums? — Borks sarauc uzacis. — Man šis joks sāk likties pavisam sālīts… Kad viņš teicās parakstīt liecību?

— Rīt, tikko atnesīšu viņam jūsu pašrocīgo garan­tiju. Velti jūs šķobāties! Sagatavojiet labāk čeku! Uz­skatu, ka esmu godīgi nopelnījis savu honorāru. Tai brīdī, kad Taimiņš būs parakstījis, varēšu teikt: «Tas ir labākais raksts, ko esmu rediģējis savā mūžā!»

Zvana tālrunis. Konsuls noceļ klausuli.

— Jā, es… Jā, jā… — viņa seja pielīst ar asinīm. — Tā tikai vēl trūka… Gaidiet rīkojumu, jūs!… — viņš triec klausuli pret dakšu. — Velns!

— Kas par velnu? — Borks pieceļas.

— Streikotāji uzzinājuši, kur atrodas Taimiņš.

— Nevar būt! — Dīkrosis jūt, ka viņam zūd pamats zem kājām.

— Tad tāpēc viņš grib iegūt laiku… — kā jau pie­redzējis politiķis, Borks allaž pieradis rēķināties ar vis­ļaunāko iespēju. — Droši vien arī sakari jau nodibināti, pieņemts rīcības plāns. Citādi viņš taču būtu jau šodien parakstījies…

— Ko jūs te filozofējat?! — konsuls gatavs izlēkt no ādas. — Teicu jums taču, ka zvanīja mans cilvēks. Loči zina visu. Taisās paziņot padomju kapteinim… Ko tagad? Pat vaļā tikt vairs nevaram no jūsu stūr­maņa… Velns! Deviņi velni!

— Un pat ja visi desmit? Kāpēc lamāties? Labāk pa­domāt, — Borks nolaiž galvu un koncentrēti apsver ne­gaidītā pagrieziena sekas.

Atrāvis logu, konsuls kāri ieelpo naksnīgo gaisu. Viņš neredz, kā pēkšņi izmainās Borka sejas izteiksme, nedzird, ko tas pačukst DIkrosim. Freksa atjēdzas tikai tad, kad Borks jau sarunājas pa telefonu ar policijas priekšnieku.

— Te Borks… Vai varat piespiest padomju kuģi izvākties no Kristportas? Izkraušana taču pabeigta. Vai nu vienoties ar ločiem, vai atdot viņiem stūrmani? Ir tikai viens līdzeklis?… Labi! Pēc dažām stundām viņi dabūs visu, ko vien vēlas… Bet pagaidām aizdzeniet viņus reidā, izgudrojiet kaut ko! Jā, viss būs spīdošā kārtībā!… Spīdošā, vai sapratāt? Tātad kustieties!… Jā, par loci es vēl piezvanīšu.

— Kas jums padomā? — konsuls drūmi vaicā.

— Ataiciniet savu cilvēku!… To, kas sēž streika komitejā… Un tagad klausieties! Jāapmierina loču prasības! Visas! Streiks jāizbeidz. Nekavējoties!

— Ko? — konsuls plosās. — Jūs esat zaudējuši prātu!

— Tā ir mūsu vienīgā iespēja uzvarēt, — Borks mie­rīgi saka. — Bet šoreiz pilnīgi droša… Dīkrosi, pie Venstrāta! Ar mašīnu vai ar raķeti, tā ir jūsu darī­šana. Bet pēc piecpadsmit minūtēm jums tur jābūt! Viss atkarīgs no tā, vai viņa zēniem izdosies nogriezt kuģi no krasta. Absolūta blokāde! Skaidrs?

Rietošās saules zelts izplēn uz šīfera un kārniņu jum­tiem — senlaicīgā Kristportā pamazām iegrimst tumsā. Krastmalā cita pēc citas iedegas spuldzes. Tajās no kuģa komandtilta noraugās kapteinis Akmens un Dubovs.

Šodien var sarunāties pat pusbalsī — pārstājuši strā­dāt trokšņainie celtņi, jo izkraušana pabeigta,arīkuģa lūkas jau aizdarītas. Ķērc tikai mūžam izsalkušās kai­jas, kas riņķo virs «Padomju Latvijas».

— Sirds man tāda nemierīga, — kapteinis saka. — Vai tikai neesam kādu iespēju palaiduši garām?

Dubovs izsit pelnus no pīpes:

— Ko mēs vēl varējām darīt? Trīsreiz bijām pie poli­cijas priekšnieka. Izsaucām mūsu konsulu… Ko vēl?

— Tā ir, kā mēdz teikt Taimiņš, — kapteinis piekrīt. — Bet cik grūti sēdēt un gaidīt!… Varbūt tomēr vaja­dzēja atjaut puišiem, lai pārmeklē šo nolādēto Kristportu? , ..