Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

— Divreiz pie mums bija krievu repatriācijas misi­jas pārstāvji. Daudzi aizbrauca. Bet es taču liecos pie tevis!… Kad beidzot izdevās atbraukt šurp, tevis vairs nebija Kristportā… Tu negaidīji mani, August.

— Es devos pretī padomju karaspēkam. Tā bija vie­nīgā iespēja ātrāk atgriezties dzimtenē, pie tevis.

— Un ja tu būtu zinājis, ka es ieradīšos Kristportā?

Lūk, jautājums, ko viņš pats sev šorīt uzdevis! Agrāk vai vēlāk uz to jāatbild. Jāatbild godīgi, nedomājot par iespējamām sekām. Bet viņš vairs nespēj iztēloties, ko būtu darījis pirms desmit gadiem, zina tikai, kā rīkoties tagad, ja atkal vajadzētu izšķirties.

— Es tāpat butu devies pretī mūsu vienībām, — Tai­miņš noglāsta Eleonoras matus. — Bet tu? Kāpēc tu vē­lāk neatgriezies Rīgā?

— Es?… Vai tu domā, ka tas ir viegli? Vai tu vis­pār zini, ko šeit stāsta par dzīvi Latvijā? Pat aizrakstīt baidījos, lai tev nekaitētu, ja vien esi vēl dzīvs… Pat to nezināju… Saki tu man, August, uz ko es varēju cerēt?

Taimiņš paliek atbildi parādā — tiešām bija brīži, kad viņš pats necerēja, ka viņu tik ātri atbrīvos no fil­trācijas nometnes.

— Ne jau grūtību es baidījos, August, nē! — Eleo­nora turpina. — Arī šeit mana dzīve bija viens vienīgs ļauns murgs…

— Nerunāsim vairs par to, — Taimiņš viņu pārtrauc. — Tagad viss būs labi! Tagad mēs esam kopā!

Eleonora raud, bet jau pēc mirkļa pasmaida caur asa­rām.

— Cik laimīga esmu, ka tu vēl mīli mani lāpāt kā to­reiz! — viņa atliec Taimiņa galvu: — Tu taču nekad vairs nepametīsi mani, August? Par spīti visam?

— Par spīti visam! — Taimiņa atbilde skan kā zvē­rests. — Es varu piedot visu, Nora, tikai vienu es ne­kad nepiedošu — melus, — Taimiņš ilgi lūkojas Eleo­norai acīs: — Kā tu nokļuvi «Kristālā»?

— Biju bez angažementa. Un pēkšņi man piedāvā kontraktu. Man nebija ne jausmas, kas aiz tā slēpjas…

— Kas piedāvāja?

— Dīkrosis, «Kristportas Kurjera» redaktors.

— Dīkrosis? — Taimiņa balss kļūst asa. — Tas taču ir tas tips, kas man uzplijās uz kuģa… Nu es sāku sa­prast…

— Man viņš par tevi neteica neviena vārda, tikai iedeva šo dziesmas tekstu… Un tur es ieraudzīju tevi! Tas bija tāds brīnums!… Un tagad mēs te esam gūs­tekņi… Tas ir viņa, Dīkroša roku darbs!… Man ir bai­les… Par tevi un vēl vairak par sevi.

— Neraudi, Nora, — Taimiņš viņu mierina. — Driz mūs atbrīvos, un tu aizmirsīsi visas savas bēdas. Mēs kopā brauksim uz dzimteni!

— Kaut tā būtu!… Bet es baidos, baidos.

— Mums nav ko baidīties! — Taimiņa balsī skan stingra pārliecība. — Šiem neliešiem drīzāk jābaidās no manis. Kapteinis mani meklēs, viņš panāks manu at­brīvošanu!

— Bet, ja tavs kuģis aiziet, pirms mus atradīs?…

— Nekad! Biedri pametīs mani tikai tādā gadījumā, ja noticēs, ka esmu kļuvis par nodevēju…

Taimiņš apklust. Pirmoreiz pa visām šīm stundām viņš mēģina iztēloties šo atgadījumu nevis no sava, bet no kuģa komandas viedokļa: nekā nepaskaidrojis, viņš pilsētā atdalījās no biedriem un pazuda nezināmā vir­zienā. Ko jūrnieki zina par viņu, izņemot to, ka viņš jau vienreiz bēdzis uz šo pašu Kristportu? Tas taču viņa pirmais reiss uz «Padomju Latvijas», kādas viņam tiesī­bas prasīt nešaubīgu uzticēšanos?

It kā uzminējusi, kas norisinās drauga dveselē, Ele­onora piekļaujas Taimiņam:

— Nedomā vairs par to… Saki, ka mīli mani!…

Ārā sāk jau krēslot, bet istabā to vēl nemana. Cieši apskāvušies, Taimiņš un Krelle sēž uz dīvāna. Liekas, viņi ir atšķirti no visas pasaules ar tās ikdienišķajām rūpēm, liekas, viņi dzīvo tikai sev. Tik daudz jau ir izrunāts, tik daudz vēl palicis ko pateikt.

— Vai atceries, kādā mazā istabā tu toreiz dzī­voji? — Taimiņš jautā. — Vakaros tu nāci no konser­vatorijas, dziedāji toņkārtas un kaimiņi bungoja pie durvīm…

— It kā to varētu aizmirst, — Eleonora sapņaini saka. — Vai tu esi drošs, ka man atļaus atgriezties?

— Protams! Tu taču nekā ļauna neesi darījusi.

— Cik tas būs brīnišķīgi — sēdēt ar tevi Bastejkalnā! Rīga droši vien kļuvusi vēl skaistāka… Tagad, kad beidzot esmu tevi satikusi, pati vairs nesaprotu, kā varēju dzīvot svešumā.

— Es tomēr neesmu maldījies, — Taimiņš līksmi ie­saucas. — Tu nemaz neesi pārvērtusies!

Nezinu, nezinu, — Eleonora domīgi pašūpo galvu. — Baidos, ka esmu kļuvusi veca, ka man pie­trūks spēka pārvilkt svītru visam, ko esmu te piedzī­vojusi.

— Kopā ar mani tu būsi slipra, Nora. Pirms desmit gadiem arī man padomju dzīve likās sveša, nesapro­tama. Bet tu redzēsi, cik viegli cilvēks aizmirsi visu ļauno…

— Jā, galvenais, ka mēs būsim kopā, — Eleonora noskūpsta Taimiņu. — Es vēl nespēju īsti noticēt šai laimei.

— Mēs to izkarosim, Nora. Paļaujies uz mani.

— Es gan pilnīgi paļaujos uz jums, Dīkrosi, — Borks saka pasvītroti nevīžīgi, tad norāda uz Freksu, kas ner­voziem soļiem mēro viesnīcas istabu. — Bet konsuls labprāt uzzinātu, kāclus augļus nesis viņa ieguldītais ka­pitāls.

— Viņš ir cietāks rieksts nekā domāju, — Dīkrosis šoreiz nemaz negrib sev uzsist cenu. — Es vairs ne­maz nevaru saprast, kas noticis ar šiem cilvēkiem. Pat Krelle, uz kuru es liku tādas cerības, tagad nododas saldsērīgiem sapņiem par idilisku ģimenes dzīvi Kremļa paspārnē.

— Vai jūs to nopietni? — Borks pēkšņi vairs nav tik vēlīgs.

— Varat pajautāt Venstrātam. Viņš vēlreiz izmēģi­nājās visvisādi, bet šis stūrmanis, vienkārši, nav runā­jams. Nezinu, no kura gala sākt…

— Padomājiet, par to jums maksā naudu… Starp citu, konsul, pirmīt aprunājos ar jūsu konkurentiem.

— Viņi bija pie jums? — Freksa atdzīvojas.

— Nāca pēc padoma, — Borks smīn. — Tas līdzēja. Kerzens jau nokrities svarā par dažām akcijām, bet Zumers izskatās… nu, kā Švika klients.

— Lielisks salīdzinājums, goda vārds! — konsuls guldzoši smejas. — Tad varbūt tiešām jau laiks ļaut Venstrāta puišiem ķerties pie lietas?

Pareizi! Lai izdauza viņam no paura katru cerību uz biedru palīdzību, — Dīkrosis piebalso.

— Diez vai las sevišķi ietekmēs cilvēku, kas jau tik daudz kulstīts un dauzīts un tomēr vēl tic proletariāta solidaritātei, — Borks nepiekrīt. — Man ir daudz smal­kāka ideja!

Šai pašā laikā Kerzens un Zumers sēž divus stāvus ze­māk — viesnīcas vestibilā. Iztukšojis kārtējo glāzi, Zu­mers grasās piecelties, lai dotos uz bāru pēc vēl viena kokteiļa.

— Jūs pārāk daudz dzerat, — Kerzens viņam pārmet.

— Es? — Zumers sapīkst. — Parasti es alkoholu mutē neņemu… Knut, atnes man vēl vienu!… Šis streiks mani galīgi nobendēs!

— Vai tiešām jus pārdosit savus kuģus konsulam?

— Savam niknakajam konkurentam? Neparko! Es vedu sarunas ar šo te.

Viņš norāda uz Šviku, kas nupat ienācis pa virpuļdurvīm.

— Tad laikam gan esat nolēmis aprakt savu uzņē­mumu, Zumer, — Kerzens nelabi pasmīn.

— Kas man cits atliek? — Zumers mēģina taisnoties. — Kuru katru mirkli kāds noprotestēs manus vekseļus un sāksies ūtrupe, — viņš sarokojas ar Šviku.

— Šis streiks! — Šviks spiedz. — Šis streiks ir ap­grēcība! Joprojām neviena loča… Es esmu izputināts!

— Jūs nopirksit? — Zumers ir tik izmisis, ka ietrī­cas kokteiļa glāze viņa rokā: — Tātad bankrots… Tiesa… Parādu cietums…