Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

Taimiņš izmisīgi cenšas atcerēties vakardienas noti­kumus. Tomēr pavediens atkal un atkal izslīd — šķiet, ka atmiņa atsacītos saaust atsevišķās apziņas driskas viengabalainā audeklā. Turklāt kūtro smadzeņu uzbur­tās, miglainās gleznas ir tik fantastiskas, ka tās drīzāk iederētos mānīgā sapnī nekā skaudrā īstenībā… Avīze ar sludinājumu «Eleonora Krelle dzied un dejo»… Un tad viņa pati… Kaut kāds impresārijs, kas pateica, ka Nora apcietināta… Un tālāk?… Ak tā, viņš taču me­ties Norai palīgā, skrējis pa tumšu ielu, garu kā visas lietuvēna lakas, kādas nācās mērot murgu pilnās nak­tīs… Bet šoreiz viņš tomēr sasniedza mašīnu, kurā sē­dēja Nora, un tad… Tad vairs nebija nekā. Nekā, at­skaitot šo svešo telpu un lādas galvassāpes, it kā viņš viens būtu izdzēris veselu mucu Jamaikas ruma.

Lēnām, izvairīdamies no straujākas kustības, Tai­miņš pieceļas, pieiet pie durvīm, nospiež rokturi. Dur­vis ir aizslēgtas. Un tik biezas, ka vismaz pagaidām velti cerēt, ka izdosies tās izlauzt.

Viņš paceļ žalūzijas un tikai tagad saprot, ka atro­das mājas otrajā stāvā. Lejā plešas liels dārzs ar sav­vaļā augošiem krūmiem. Šķiet, ka tajā nav nevienas dvēseles. Bet tikko Taimiņš paver rūtis, no sētas pa­vēņa iznirst vīrietis ar pierē uzbīdītu platmali un drau­doši paceļ pistoli. Nav nekādu šaubu, ka viņš šaus bez atkarlola brīdinājuma.

Tātad viņš tomēr ieslodzīts. Bet kur? Un par ko? Kas tādā gadījumā noticis ar Eleonoru? Visi šie dažādie jau­tājumi tik strauji mācas virsū, ka bezcerīgi uzreiz rast tiem atbildi. Jāmēģina pēc kārtas. Iegrimis smagās pārdo­mās, Taimiņš staigā no vienas istabas sienas līdz otrai. Nu jau viņš spējīgs domāt kaut cik sakarīgi. Bet vieg­lāk no tā nepaliek, jo katra minējuma galā uzpeld viens un tas pats nolādētais «kāpēc?». Laikam taču tāpēc, ka nezināmam ienaidniekam no viņa kaut kas vajadzīgs. Kaut kas tāds, kura dēļ bija nepieciešams izolēt viņu no biedriem, ievilināt šajās lamatās, sarīkot visu šo pro­vokāciju. Kaut kas tāds, ko var sniegt tikai viņš, vie­nīgais kuģa komandā, ciUīdi nebūtu vērts iejaukt šai spēlītē Eleonoru…

Taimiņš spēji apraujas. Viņa seja savelkas dzijās rie­vās. Bet ja nu Eleonora ir nevis tāds pats upuris kā viņš, bet līdzdalībniece šajā afērā? Nē, tas nav iespē­jams! Taimiņš vienkārši atsakās tam noticēt. Bet prāta balss, pārvarējusi jūtu valni, neatlaidīgi urdina: «Ko tu zini par savu Noru? Desmit gadu jūs bijāt šķirti. Jūsu starpā bija ne tikai robežas un robežsargi, betarīne­pārvarama plaisa starp diviem pasaules uzskatiem, starp diviem dzīves veidiem. Kāpēc tu esi tik drošs, ka arī viņa saglabājusi tīru kādreizējo mīlestību, ka viņa vispār vēl ir tā pati Nora? Cilvēkam, kas visus šos ga­dus nav atradis ceļu pie tevis un, ja ne pie tevis, tad vismaz uz dzimteni, droši vien piemērojama gluži jauna mēraukla. Kristportas mēraukla! Tikai tā palīdzēs tev saprast notiekošo un vēl sagaidāmo, palīdzēs sveikā at­griezties pie savējiem uz kuģa…»

Kad durvīs noskrapst slēdzene, Taimiņa rīcības plāns ir gatavs — pirmām kārtām jānoskaidro spēku samērs, jāuzzina, vai viņam jācīnās tikai par sevi vai an par Eleonoru.

Stumdams sev pa priekšu bīdāmu galdiņu, piekrautu ar zviedru virpuļplati un dažādiem traukiem, ienāk Smešs. Viņš pat nepalūkojas gūsteknī, jo alkatīgais ska­tiens piekalts galdiņa stikla skapim, kur visādās krāsu atēnās laistās pudeles.

— Sveiks, uz jūsu veselību! — viņš līksmi sauc. un tad tikai attopas. — Piedodiet, gribēju vaicāt: kā ar jūsu veselību?

Nopētījis Smešu, Taimiņš tūdaļ saprot, ka šis cilvēks ir tikai padotais. Bet var būt, ka tieši no tāda dzērāja izdosies kaut ko uzzināt. Tādēļ viņš ātri maina iepriek­šējo nodomu nekā neēst un nedzert, pirms nav atbrī­vots.

— Varbūt ieturēsim brokastis kopā? — Taimiņš pie­dāvā un sniedzas pēc kafijas kannas.

— Es taču neindēšu sevi ar kofeīnu, — Smešs nelie­kuļotā sašutumā noraida un, it kā baidīdamies, ka ne­viens viņu nelūgs, ielej tasītē paprāvu akvavīta devu. — Es vienmēr apgalvoju, ka šņabītis no rīta derīgāks nekā rūgušpiens pirms gulēt iešanas…

— Dziedātāja jums laikam arī piedāvāja? — sīkiem malkiem dzerdams kūpošo kafiju, Taimiņš vaicā maz­liet aizsmakušā balsī.

— Vai tad mūsu laikos sievietes vēl protas? —Smešs saviebjas. — Visu tikai sev! Tāpēc jau es līdz šai die­nai staigāju vecpuišos…

Vairāk no viņa pat ar visviltīgākajiem jautājumiem nekā neizviiināsi. Tātad arī Krelle atrodas šai mājā. Bet kāda lomā — gūsteknes vai ienaidnieces?

Smešu pasauc vīrs ar rēlu vaigā. Drīz pēc viņu aiz­iešanas durvis atkal atveras. Smešs ielaiž Venstrātu.

— Jus? Kā jus te nokļuvāt? — Taimiņš vaicā ar č) izdomām.

— Apmēram tādā pašā ceļā kā jūs. Mani ar varu iesēdināja mašīnā, aizsēja acis un atveda šurp. Viņi uzskata, ka esmu vispiemērotākā persona sarunām ar jums. Sākumā protestēju, bet tad sapratu, ka vienīgi es varu izglābt Eleonoru… Viņai draud lielas bries­mas! Kāds talants! Man bija grandiozi nodomi!… Bet tagad viss pagalam! — turpinādams tēlot Krelles im­presārija lomu, Venstrāts satraukti soļo pa istabu.

— Viņa pilnīgi apjuka, kad ieraudzīja jūs! Vai tad drīkst dziedāt tādas dziesmas?! Un tad vēl iejaucāties jūs, cilvēks, kas atbraucis no dzelzs aizkara tās puses. Vienam jūs tik maktīgi iekrāvāt pa žaunām, ka viņš arvien vēl ir pēc tāda uzsildīta miroņa… — Venstrāts pats nemana, ka noslīdējis līdz ierastajam žargonam.

— Vārdu sakot, zināmās aprindās uzskata to par iejauk­šanos šīs valsts iekšējās lietās.

— Manuprāt, tā ir policijas darīšana, — Taimiņš iebilst.

— Pie mums policija ar politiku nenodarbojas, — Venstrāts šādam jautājumam jau sagatavojies.

— Cil­vēki, kam ir daudz lielāka teikšana, lika man saprast, ka Krellei kā Maskavas aģentei draud ļoti nopietnas nepatikšanas… — Venstrāts tramīgi paskatās pulk­stenī. — Man atļāva tikai piecas minūtes. Pa šo laiku mums jāvienojas.

— Muļķības! — Taimiņš izsaucas. — Viņa ir tāds pats aģents kā es.

— Nesakiet vis, Taimiņa kungs! — Venstrāts izvelk no kabatas cigāru. Nokodis galiņu un izspļāvis to, viņš aizsmēķē. — Paskatīsimies, kā tad sanāk. Kristportā vienā un tai pašā dienā iebrauc Krelle un jūs. Vēl vai­rāk: ne agrāk un ne vēlāk sāk streikot loči. Tai pašā vakarā viņa publiskā vietā musina teātra apmeklētā­jus, bet jūs laižat darbā dūres. Pamēģiniet kādam iestās­tīt, ka tā ir nejaušība!…

Tiešām, apsūdzība ir lietpratēju darbs. Lai cik ab­surda būdama, ja to prese skaļi izreklamēs, šī versija var iespaidot dažu labu. Pilnīgi pietiek atcerēties va­kardienas rakstu «Kristportas Kurjera» ekstraizlaidumā.

— Ko varu darīt?

— Pilnīgi paļauties uz mani, — Venstrāts ir prie­cīgi satraukts. — Es esmu neitrāla persona. Man sva­rīgs tikai viens — ātrāk jāglābj Eleonora Krelle. Ja viņa šovakar nevarēs uzstāties teātrī, soda nauda par kontrakta laušanu mani izputinās.

— Un kā jūs to iedomājaties?

— Viņi pieprasa, lai jūs atklāti nožēlotu savus grē­kus.

— Skaidrs! — Taimiņš izgrūž caur zobiem. — Teksts droši vien jau sacerēts un man tikai jāparaksta.

— Jā, — Venstrāts izvelk no kabatas papīru. — Viņi lūdza mani iepazīstināt jus. Tikko būsit parakstījuši, Eleonoru atbrīvos. Jūs, protams, arī. Jūsu rīcībā tiks nodota summa, kas nodrošinās jūs abus līdz mūža bei­gām. Atlikumu varētu izmantot Eleonoras turnejas rīkošanai. Viņa jau sen sapņojusi par uzstāšanos Parīzē. Londonā, Maskavā. Tāds talants! Mūsu valstī neprot cienīt lielus māksliniekus.