Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

Nepaguvis nomazgāt bārdas krēma putas, ieskrien Gustavs.

— «Pazudis padomju stūrmanis. Vai tādēļ, lai no pa­grīdes vadītu loču streiku?» — Berlings skaļi lasa priekšā. — Un Lagad klausies tālāk: «Kā mums ziņo no drošiem avotiem, latviešu jūrnieks Augusts Taimiņš vēl aizvien nav atgriezies no krasta atvaļinājuma. Va­kar viņš redzēts sarunājamies ar loču streika komitejas locekļiem, bet pēc tam pazudis bez vēsts. Ja atcera­mies, kur šis pats Taimiņš pirms desmit gadiem bija at­radis patvērumu, nav grūti uzminēt viņa tagadējo at­rašanas vietu. Loģiski risinot domu tālāk, nokļūstam pie vienīgā pareizā secinājuma: ja stūrmanis nolēmis uz visiem laikiem pagriezt muguru sarkano paradīzei, viņš būtu pieteicies policijā un deklarējis sevi par politisku bēgli. Bet viņš uzņem sakarus ar saviem vecajiem drau­giem, kuriem tieši patlaban nepieciešams rūdīts aģita­tors un padomdevējs, nepieciešama nauda un varbūt pat vēl bīstamāki ieroči cīņai prel rēderiem un citiem mūsu valsts kārtības sargātājiem. Protams, vēl pāragri šai vielā pilnīgi noteikti apgalvot, jo iespējamas visā­das nejaušības, tomēr mēs ceram, ka jau tuvākajos avīzes numuros varēsim sniegt mūsu lasītājiem šīs tumšās afēras galīgo atrisinājumu…» Nora, uz kurieni?

— Uzzināt patiesību. Uz «Padomju Latviju»!

— Tā tik vēl trūka.

— Tēvam taisnība, — Gustavs aizstājas Norai ceļā. — Tas tagad būtu tikai lieks pierādījums mūsu tā sau­camajiem sakariem ar Kremli.

— Un jūs tiešām gribat salikt rokas klēpī? — Nora ir sašutusi. — Pamest vecu draugu nelaimē?

Berlings pat neuzskata par nepieciešamu atspēkot šo apvainojumu.

— Kur Augusts vakar tik pēkšņi aizlaidās? — viņš domīgi vaicā. — Ko viņš avīzē varēja tādu saskatīt? Vai mums vēl saglabājies vakardienas «Kurjers», sienāzīt?

Pēc brīža Nora atgriežas ar laikrakstu.

— Nu es visu saprotu! — viņa uzbudināti sauc. — Te taču skaidri un gaiši rakstīts — Eleonora Krelle!

— Kas par Krelli?

— Dziedātāja, kura vakar iesāka savas viesizrādes «Kristālā», — Gustavs paskaidro. — Man vēl likās…

Bet Nora neļauj viņam pabeigt:

— Eleonora Krelle, vai tiešām tu neatceries, tēt? Tā taču ir Augusta pazudusī līgava!

— Un man pēc fotogrāfijas šķila, ka tā ir tā pati, kas jau veselu gadu uzstājas «Pie jautrā delfīna».

— Kā gan tu tik smalki pazīsti ostas krodziņu dāmas?

— Nora! — Berlings apsauc meitu. — Atradusi īsto laiku rīkot greizsirdības scēnas… Labāk padomāsim, vai nevarēja šo sievišķi izmantot kā ēsmu, lai ievilinātu Augustu slazdos.

— Tas ir vienīgais izskaidrojums, — Gustavs pie­balso. — Kā citādi viņa būtu pēkšņi sākusi dziedāt «Kristālā»?

— Sienāzīt, aizskrien uz varietē teātri un pamēģini uzzināt, vai Taimiņš tur nav redzēts. Gustavam derētu sazināties ar policiju — lai oficiāli deklarētu, ka arī mēs meklējam stūrmani, — Berlings pieceļas, pieiet pie loga un noglāsta jasmīna zaru. — Ziedi… Saule… Dzīve varētu būt tik skaista! Bet mums jānoņemas ar šiem netīrajiem provokatoriem. Pie joda! — viņš uz­mauc galvā cepuri. — Jānoskalo īgnums ar kausiņu gaišā.

— Tad tevi varēs atrast «Jūrnieka glābiņā»? — vaicā Nora, vērdama durvis.

— Nē, šodien es atļaušos iegriezties viesnīcā «Ko­rona», — Berlings noslēpumaini pasmaida.

Kristportas policijas priekšnieks ar visu savu stāju cenšas atgādināt, ka vairāk nekā divdesmit gadu bijis aktīvā dienesta pulkvedis, tomēr pat labi pašūtais mun­dieris nespēj slēpt pabrangu vēderu. Patiesības labad jāsaka, ka tas iemantots nevis laiskā, pārtikušā dzīvē, bet — tieši otrādi — Vācijā, kara gustekņu nometnē, kur tie, kas nenomira badā, uztūka no ikdienišķajām samazgu devām. Iecelts par pilsētas prefektu, viņš pir­majos pēckara gados mēģināja nesaudzīgi cīnīties pret dzimtenes nodevejiem un visiem, kas okupācijas laikā iedzīvojušies uz patriotu rēķina. Taču pamazām seci­nāja, ka lā ātri vien var palikt bez posteņa un, kas vēl ļaunāk, bez vecumdienu pensijas. Vienīgais, kas viņa varā — raudzīties, lai Kristportā valdītu kārtība.

Tieši šādas rūpes patlaban nodarbina policijas priekš­nieku. Raizes rada kutelīgā situācija, kurā viņš nokļu­vis pēc padomju stūrmaņa mīklainās pazušanas. Ilgga­dīgā pieredze [auj noprast, ka šajā lietā iejaukti visai iespaidīgi spēki. Tomēr patlaban galvenais — neizrā­dīt savu satraukumu kapteinim Akmenim, kas ieradies pilnā formas tērpā, un mierīgajam, ironiskajam Dubovam.

— Mēs atnācām ar oficiālu paziņojumu, — kapteinis saka. — Lūdzam nekavējoties atbrīvot stūrmani Augustu Taimiņu.

Atbildes vietā policijas priekšnieks nospiež pogu.

— Ziņojiet! — viņš pavēl virsniekam, kas ienācis kabinetā, — vai šonakt aizturēts kāds padomju jūr­nieks?

— Nebūt ne, priekšnieka kungs, — virsnieks sasit papēžus.

— Tā es jau domāju, — policijas priekšnieks atkal pievēršas kapteinim. — Kauliņus rīko angļi, ameri­kāņi, somi, kurš katrs turks, bet ar jusu krievu jūrnie­kiem šai ziņā nekad nav nekādu nepatikšanu.

— Tādā gadījumā viņš ir nolaupīts, — kapteinis mie­rīgi saka.

Policijas priekšnieks aiz pārsteiguma pat apsēstas:

— Pilnīgi izslēgts! Kristportā ir vismierīgākā pilsēta pasaulē…

— Un tomēr viņš pazudis tieši šeit, — Akmens at­cērt. — Līdz šim stūrmanis Taimiņš nav atgriezies uz kuģa.

— Ja tik vien tas nelaimes! — policijas priekšnieks pavīpsnā. — Ir jau dzirdēts, ka jūrnieki trīs diennak­tis pavada dāmu sabiedrībā… Esmu pārliecināts, ka kuģa atiešanas brīdī Taimiņa kungs pats ieradīsies.

— Pilnīgi izslēgts! — kapteinis neatlaižas. — Pa­domju jūrnieki nekad nepaliek pa nakti svešā pilsētā.

— Redzat, kungi, — priekšnieks runā vēl laipnāk, — tas, kā saka, ir jūsu iekšējā darīšana, kurā es nevēlos iejaukties. Pie mums ārzemju jūrniekiem ir pilnīgas tiesības uzkavēties pilsētā, cik viņiem tīk. Ja gribat, lai man būtu likumīgs pamats spert enerģiskus soļus, iz­sludiniet viņu par kriminālnoziedznieku vai par dezer­tieri, tad…

— Tā mēs tālu netiksim, — Dubovs iejaucas sarunā.

— Vai lasījāt šodienas «Kristportas Kurjeru»?

— Es avīzes nekad nelasu, — policijas priekšnieks atgaiņajās.

— Ļoti žēl. Tajā ir diezgan interesants raksts, kas jau pa gabalu smako pēc provokācijas. Jums derētu ar to iepazīties.

— Ko jūs, kungi, pie mums taču valda preses brīvība. Par laikrakstiem es neatbildu.

— Bet jūs atbildat par katru cilvēku, kas pazūd Kristportā, — kapteinis atgriežas apciemojuma izejas punktā.

— Darīšu visu, kas manos spēkos! Varat mierīgi aiz­braukt, — un policijas priekšnieks pieceļas, lai atva­dītos.

— Bez Taimiņa mēs nekur neaizbrauksim! — kaptei­nis paziņo.

Policijas priekšnieks atkal apsēstas:

— Bet jums nav tiesības šeit bez gala kavēties. Rit pabeigs izkraut jusu kuģi.

— Labi, mēs brauksim, — Dubovs negaidot ierunā­jas. — Tikko mums dos loci! — viņš uzsvērti pabeidz.

— Jūs taču atbraucāt bez loča! — policijas priekš­nieks protestē.

— Kuģi vadīja Taimiņš. Atrodiet viņu, un mēs tūdaļ iziesim jūrā!

— Un pēc iespējas ātrāk, — kapteinis piebilst. — Pēc divām dienām Kristportā ieradīsies mūsu diplo­mātiskais pārstāvis. — Viņš pieliek roku pie cepures naga: — Uz redzēšanos!