Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

Aizmirsis, kur atrodas, Taimiņš neko neredz, pat ne­pamana, ar kādu apmierinātu sejas izteiksmi viņu no­vēro Venstrāts. Viņš dzird tikai Eleonoras Krelles dziesmu.

Priekškars lēnām atveras, atklādams tumšu ieliņu, pa kuru vējš dzen zeltainas, rudenīgas lapas. Atslējusies pret laternu, kuras vājā gaisma tikko kliedē blīvo tumsu, stāv Eleonora Krelle, tērpusies baltā lietusmētelī. Plecus apņem sarkans lakats. Seju gandrīz neredz, bet Taimiņš tāpat zina katru vaibstu, un viņam liekas, ka pazudušie gadi nav atstājuši it nekādu pēdu, ka Eleo­nora kļuvusi vēl daiļāka — par spīti nežēlīgajam lik­tenim, par kuru stāsta dziesma:

Svešās zemēs par nieka grašiem, Slēpjot asaras, dziedu es.

Manas ilgas pēc dzimtenes apvāršņiem plašiem Apslapē kaucošais džezs.

Jā, tā ir viņa Eleonora! Ne tikai āriene nav izmainī­jusies,arīraksturs palicis tas pats, palikusi tā pati uz­ticība mūža sapnim un mūža mīlestībai. Taimiņš jūt, ka, dziedot šo dziesmu, Eleonora ik reizi domās kavē­jusies Rīgā, pie viņa. Tagad nevajag lauzīt galvu par apstākļiem, kuru deļ Eleonora nav līdz šim atgriezu­sies dzimtenē, kuru dēļ nav padevusi ne mazāko dzīvī­bas zīmi. Ar katru mirkli Taimiņā aug un nostiprinās pārliecība — viņiem pietiek aprunāties, un it viss atkal bus kā pirms desmit gadiem.

Krelle tikai dažas stundas mēģinājusi šo dziesmu, ku­ras pašsacerēto tekstu Dīkrosis pielāgojis pazīstamai melodijai. Un tomēr viņa skaidri apzinās, ka dzied labi, izjusti — šķiet, ka banālie vārdi likuši skanēt kādai aiz­mirstai dvēseles stigai, un tieši tas vērš izpildījumu sirsnīgu. Bet jau pec otra panta viņa pustumšajā zālē pamana saltumu, vienaldzību.

Kristportas publika garlaikojas.

— Es šai žanrā, protams, neesmu speciālists, — Zu­mers saka. — Bet nevaru iedomāties, ko doktors Borks grib ar to panākt.

Vīlusies arī mēbelēto istabu saimniece. Viņa jau pie­tiekami ilgi dzīvo šai pasaulē, lai saprastu, ka ar tādu dziedāšanu grūti gūt panākumus. Tiesa, Dīkrosis sa­maksājis mēnesi uz priekšu, bet kas būs pēc tam?

No sirds priecājas vienīgi varietē aktrise. No tādas konkurences tiešām nav ko baidīties. Iztēlodamās, kā­dus aplausus pati rīt izpelnīsies, viņa uzsmaida Krellei, taču tūdaļ apķeras un savelk seju sašutuma pilnā vaibstienā.

Taimiņam pat prātā neienāk izmantot nelielo pauzi, lai padotu Krellei kādu zīmi. Un tomēr Eleonora viņu ierauga. Ierauga, dziļi saviļņota, tuvojas skatuves ma­lai, grib skaļi izkliegt savu laimi un nedabū ne skaņu pār lupām.

Orķestris atkārto piedziedājuma ievadu. Diriģents nervozē. Klausītāji ir nesaprašanā. Tikai divi cilvēki ne­mana, kas notiek visapkārt.

Un tad pēkšņi Krelles balss atgūst kādreizējo spēku. Tagad viņa dzied vienīgi Taimiņam, tagad var nerūpē­ties par apmeklētāju gaumi, par rītdienu, ko noteiks šodienas sekmes.

Eleonora stāv ar zemu noliektu galvu. Cik viegli no­tēlot dziesmas pirmajā daļā paredzēto izmisumu! Pie­liek atcerēties visos pēdējos gados pārciestās nelaimes un pazemojumus. Un, kad orķestra pavadījums, kas pārvērties klusās vijoļu vaimanās, sitamiem instrumen­tiem un saksofoniem spēji ieslēdzoties, atkal pieņemas spēkā, viņa, gandrīz aizmirsdama, ka tā ir tikai skatu­ves loma, ieliek dziesmā gadiem krāto naidu.

Eleonora norauj no pleciem sarkano lakatu un pa­sviež gaisā. Pēkšņi iededzināto prožektoru spilgtajā gaismā tas patiešām šķiet plīvojam kā sarkans kaujas karogs. Sājā mirklī viņa pārliecināta, ka tieši ar šo žestu vajadzēja nobeigt dziesmu.

— Tā ir sarkano propaganda! — pēkšņi atskan klie­dziens.

Vīrs ar rētu sejā pielec kājās un ar skaļiem svilpie­niem ļauj vaļu labi tēlotam sašutumam. Viņam piebalso daži citi apmeklētāji.

Ievīstīdams Krelli, kas pat nejaudā palocīties, priekš­kars aizveras. Un vairs neatveras, jo zālē valda pilnīgs klusums. Tajā ar griezīgu disonansi krīt programmas pieteicēja vārdi, kurus viņš izkliedz ar ievingrinātu pacilājumu:

— Kā nākošo Eleonora Krelle dziedās padomju dziesmu «Demokrātiskās jaunatnes maršs».

— Viņa prātu zaudējusi! Šajā saspīlētajā politiskajā situācijā taču nedrīkst izpildīt tādas dziesmas. Baidos, ka viņai draud nopietnas nepatikšanas… — Venstrāts tēlo uztraukumu.

— Vai tiešām viņu var apcietināt? — Taimiņš neno­tic un jau nākamajā mirklī pats pieļauj tādu iespeju.

Venstrāts neatbild. Viņš metas uz durvīm, kas sa­vieno zāli un skatuvi.

Priekškars lēnām, it kā negribīgi pašķiras. Orķestris atskaņo ievadtaktis. Skatuve paliek tukša. Orķestris at­kārto ievadu, bet Krelle aizvien vēl neparādās. Pēkšņi priekškars atkal aizveras. Zālē iedegas gaisma.

Taimiņš pielec kājās. Viņam blakus iznirst Venstrāts.

— Ātrāk! — Venstrāts mudina,

— Kas noticis?

— Policija! — Venstrāts čukst aizsmakušā balsī.

Taimiņš ar vienu lēcienu sasniedz durvis uz skatuvi.

Smešs un vīrs ar rētu vaigā draudīgi nostājas priekšā. Taimiņš gatavs ar varu izkarot sev ceļu. Venstrāts sa­ķer viņa atvēzienam pacelto roku.

— Te mēs netiksim, tikai zaudēsim laiku, — Vens­trāts velk Taimiņu sev līdzi. — Jāskrien apkārt! Uz aktieru izeju!

Apgāzis ceļā pagadījušos krēslu, uzdūries viesmīlim, kas tikai pēdējā mirkli pagūst izbalansēt ar glāzēm ap­krautu paplāti, Taimiņš paskrien garām šveicaram. Ne­manīdams, ka Venstrāts vairs neseko, viņš skrien ap­kārt ēkai — turp, kur vientuļa spuldze apzīmē aktie­riem domāto izeju.

— Vai izrāde jau beigusies? — vecais Sērenss sauc viņam nopakaļ.

Atbildi nesaņēmis, viņš šļūcošiem soļiem dodas tai pašā virzienā — kas to lai zina, varbūt pēc spīdošiem panākumiem, par kuriem vecais Sērenss it nemaz ne­šaubās, dziedātāja bus vēl devīgāka…

…Dīkrosis bija rīkojies kā smalks psihologs. Plāno­dams savu provokāciju, viņš neatstāja novārtā ne ma­zāko faktoru. Pazīdams Taimiņa karstgalvību pēc Krelles nostāstiem un arī pats uz kuģa pārliecinājies par stūr­maņa šķautnaino raksturu, viņš nolēma to izmantot sa­vos nolūkos. Varēja, protams, brīdināt Krelli un pie­spiest viņu piedalīties spēlītē, bet Dīkrosis, kas sevi uzskatīja par mākslinieku, mīlēja improvizāciju, ticēja, ka viss risināsies dabiskāk, ja dziedātāja patiešām noti­cēs briesmām un ar īstu izbīli balsī sauks palīgā. Insce­nēdams apmēram tādu pašu situāciju kā vāciešu oku­pētajā Rīgā, Dīkrosis bija drošs, ka Taimiņš, daudz ne­prātodams par sekām, metīsies palīgā. Un gan jau viņš izdarīs kādu muļķību, kas ļaus rīkoties pēc patikas.

Tiešām viss noliek, kā paredzēts. Iztālēm Taimiņš ierauga Eleonoru. Divi Venstrāta tēvaiņi pašlaik iegrūž dziedātāju mašīnā, kuras numurs nosegts ar apvalku.

— Nora! Nora! — viņš kliedz, traukdamies uz priekšu.