Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

Visu acis pievērstas ostas vārtiem, kurus izveido divi nelieli moli. Caur tiem ieslīd «Padomju Latvijas» vieg­lais, gaiši pelēkais korpuss. Kuģis atri tuvojas krastam. Daži veikli manevri, un muskuļotas ostas strādnieku rokas lidojumā noķer sviedlīni. Trose apvijusies pālim. «Padomju Latvija» pietauvojusies cieši līdzās krastma­lai. Strādnieks paceļ savu meitiņu un tur viņu izstiep­tajās rokas.

— Teicami! — saka vecais jūrnieks. — Nezinu, kā ar politiku, bet pietauvoties viņi prot.

— Jā, īsti jūrnieki, — cits apstiprina.

— Es no tauvām un pietauvošanās gan maz ko sa­protu, — atsaucas strādnieks ar meitenīti uz pleca. — Bet, kas attiecas uz politiku, tad varu pateikt: «Lie­liski!»

Nora, spraukdamās uz priekšu, velti cenšas saskatīt Taimiņu. Beidzot viņa nenociešas. Liesmaino neļķu pušķis uzlido gaisā un kā zaigojošs lietus nolīst pār klāju. Padomju jūrnieki smiedamies ķer ziedus.

— Labi sagaidīja, — pēc brīža saka kapteinis Ak­mens, iesprauzdams neļķi krūšu kabatā. — Palūkojie­ties, mūsu puiši izskatās kā mīlētāji, kas dodas uz ran­diņu, — viņš smaidot norāda uz matrožiem, kas rosās klajā pie lūkam un vinčām.

— Var teikt, ar kvēlām ovācijām, — Dubovs pa­smīn. — Cerēsim, ka Kristportā mums "nav slepus saga­tavojusi vel citu uzņemšanu.

— Nieki! — kapteinis atgaiņājas.

— Nesakiel. vis! Valdība taisās noslēgt ar mums tirdz­niecības līgumu… Vai dzirdējāt pa radio, cik nikni tam pretojas proamerikāniskās aprindas…

— Baidāties, ka viņi izmantos mūsu ierašanos pret padomju provokācijām?

— Godīgi sakot, tas nav nemaz tik neiespējami. ., Iznāca ļoti nelādzīgi, ka mēs iebraucām paši un tieši tad, kad izcēlās loču streiks.

— Neesiet tāds pesimists, — kapteinis pasmaida un, ieraudzījis Taimiņu, kas nokāpj no komandtilta, stiepj tam pretī savu neļķi.

— Netaisnīgi! Cilvēks atvedis lielu tvaikoni, bet vi­ņam pat mazu ziediņu nav iedevuši, — un kapteinis piestiprina savu neļķi pie Taimiņa svārku atloka.

Pusstundu vēlāk Taimiņš savā labākajā, tumši zilajā uzvalkā, kura pogcaurumu rotā tas pats zieds, nokāpj krastā. Pārējie no sardzes brīvie biedri jau aizgājuši uz pilsētu. Tikai daži matroži, to skaitā Čaikins, īpaši gai­dījuši, lai Taimiņš viņus iepazīstinātu ar Kristportu. Čaikins dara to ar gudru ziņu —Taimiņš vienīgais zina, kur var dabūt vislabāko alu.

Tikmēr iestājusies krēsla. Tālumā zaigo boju raibās ugunis, mastu galos līdzīgi lampionu virknei kvēlo signālugunis, mirdz spuldzes rūcošo portālceltņu galos. Kad Taimiņš ar saviem pavadoņiem tuvojas, no spīķeru ēnas atdalās tukls, omulīga izskata vīrietis. Pienāk klāt, lūdz piesmēķēt. Sērkociņa liesmiņas gaismā pazinis Taimiņu, tuklais vīrietis atpaliek un dod mājienu saviem biedriem, Tēlodami mazliet iereibušus ostas strādnie­kus, tie neuzkrītoši seko padomju kuģiniekiem.

Taimiņš vairākkārt paiet garām plakātiem, kuros iz­ziņota Eleonoras Krelles uzstāšanās, tomēr nepamana tos. Vainīga ne tikai tumsa. Atkalredzēšanās ar pazīstamām vietām tā satraukusi Taimiņu, ka viņš nepievērš uzmanību pat biedru piezīmēm. Tās pašas senlaicīgiem lukturiem vāji apgaismotās ieliņas, tie paši vēlā vakara stundā atvērtie veikaliņi, tās pašas uzkrītoši vienvei­dīgi smiņķējušās sievietes, kas sagaida jūrniekus ar pārspīlēti jautriem saucieniem, bet, atbildi nesaņē­mušas, atkal iespiežas pievārtēs.

Jā, pilsēta nav izmainījusies. Kas pa šiem gadiem no­ticis ar viņa draugiem? Vai viņš sastaps savu skolo­tāju loču māksla Ēriku Berlingu, kas deva ne tikai pa­tvērumu, bet arī iesaistīja pretošanās kustībā? Un Ber­linga mazo Noriņu — ņipro, pārgalvīgo meitēnu, kas solījās dienās izaugt par īstu skaistuli un krietnu jūr­nieka sievu? Un daudzus citus, ar kuriem Taimiņu saistījusi stipra, vīrišķīga draudzība? Tagad viņš no­žēlo, ka pēc dažām no Padomju Armijas atsūtītām at­klātnēm pārtraucis sarakstīšanos.

— Vai drīz būsim klāt? — pēc dažiem kvartāliem jautā nepacietīgais Čaikins.

— Kur? — Taimiņš pilnīgi aizmirsis Čaikina ce)a mērķi.

— Jā, var redzēt, ka ievest kuģi Kristportā ir elles darbs. Pat smadzenes paralizē, — Čaikins mākslotā līdzjūtībā pašūpo galvu. — Iebaudīt vietējo alu, kur tad citur? Pabūt Kristportā un nezināt, kā te garšo alu­tiņš, — to es sev nekad nepiedotu.

Tieši pa ceļam atmirdz krodziņa «Pie jautrā delfīna» apgaismotā ieeja.

— Te jau laikam būs tā īstā viela, — Taimiņš pa­smaida. — Pa gabalu ož pēc alus.

— Un jūs, stūrmani? — Čaikins izbrīnījies vaicā, re­dzēdams, ka Taimiņš negrasās ieiet lokālā.

Taimiņš noraidoši papurina galvu.

— Aizkāpšu uzzināt, kā klājas veciem paziņām, bet pēc tam taisni atpakaļ uz kuģi un kojā iekšā. Man tie­šām tāda sajūta, it kā būtu kuģi stumdījis pats savām rokām.

Taimiņam nav ne jausmas, kur tagad dzīvo Berlings vai citi pazīstami loči. Meklēt viņus pēc tik daudziem gadiem vecajos dzīvokļos nav nekādas nozīmes. Taču viņš ir drošs, ka «Jūrnieka glābiņš», tāpat kā agrāka­jos laikos, tiem kalpo par pastāvīgu pulcēšanās vietu. Tur zinās, kas ar viņiem noticis, kur viņi atrodami.

Domās iegrimis, Taimiņš nemana, ka viņam iztālēm seko divi vīri. Lūk, «Jūrnieka glābiņš». Spraišļolā zāle ir tukša. Tikai pie letes stāv kāda meitene, tērzēdama ar krodziņa īpašnieku.

— Vai jūs nepateiktu?… — Taimiņš iesāk, bet tā­lāk netiek.

Ap kaklu apvijas divas rokas, meitene noskūpsta viņu uz vaiga. Mazliet pārsteigts Taimiņš atbrīvojas no skāvieniem.

— Nepazīsti mani? Tas nav smuki! Tev pogcaurumā mana neļķe, bet tu man pat paldies nepasaki…

— Tiešām neatceros… — Taimiņš neveikli nomur­mina.

Tad Nora draiskodamās imitē bērna balstiņu:

— Onkuli August! Ko esi man atvedis no Rīgas?

— Mazā Nora! — Taimiņš izbrīnā iesaucas. — Ne­kad nedomāju, ka pa desmit gadiem cilvēks var izaugt tik liels.

— Un tik nerātns? — Nora smejas. — Bet es tevi tū­līt pazinu… Tas par dāvanu, protams, ir joks… Man pilnīgi pietiek ar šo te, — Nora norāda uz dzintara kaijiņu, kas piesprausta pie viņas blūzītes.

— Vai tēvs… — Taimiņš neuzdrošinās izrunāt jautājumu līdz galam.

Nora, par spīli savai aušībai, saprol viņa smalkjū­tību.

— Nebēdājies, ar Švika apbedīšanas firmu viņš vēl nav iepazinies. Sveiks un vesels…

— Kāpēc tad viņš nav nācis sagaidīt mus?

Nora kļūst nopietna.

— Avīzē parādījies raksts, kur lūko atrast sakarību starp streiku un jusu kuģa ierašanos. Tur minēts tieši tavs vārds… 'Pagaidi… Tūlīt pasaukšu tēvu.

Un, lūk, Taimiņš un Berlings stāv viens otram pretim. Pēc savstarpējās roku kratīšanas, uz pleca sišanas un priecīgiem izsaucieniem Berlings drūmi pamāj.

— Jā, tā ir… Patiesību sakot, tev nevajadzēja nākt uz šejieni… Vismaz, pirms nebūsim atspēkojuši šos apmelojumus.

— Lai jau, — Taimiņš parausta plecus. — Suns, kas rej, nekož.

— Šoreiz, August, lieta mazliet nopietnāka. Aiz re­jošā šuneļa stāv suns, kas kampj klusītiņām… Vai at­ceries Borku, kas okupācijas laikā sadarbojās ar vācie­šiem?… Viņš tagad ir deputāts, kandidē uz ministra krēslu… Meistars uz visādām provokācijām.

— Un kas par to?

— Viņš pirms dažām stundām atbraucis Krist­portā… Manuprāt, tiešā sakarā ar musu streiku un jūsu kuģa ierašanos… Tāpēc, neņem ļaunā, nevarēšu pat pavadīt tevi atpakaļ uz ostu… Mums jaturas labu gabalu vienam no otra, kamēr nepierādīsim, ka tie ir nolādēti meli… Še, palasi, kas par tevi sacerēts, — un Berlings izvelk no kabatas «Kristportas Kurjera» ekstraizlaidumu.