Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

Krodziņa durvis trokšņaini atsprāgst, iebrāžas Nora. Rokā viņai milzīgs liesmainu neļķu pušķis. Pieskrējusi pie galda, viņa izbružā Gustavam matus, noskūpsta tēvu uz vaiga, paķer Hellera kausu un, ieskatījusies tajā, ar viltotu nožēlu izsaucas:

— Ak jūs, vecais žūpa! Vai tad man nevarējāt at­stāt?

— Atdod man puķes, tad dabūsi, — Hellers pajoko.

— Tās nav jums, onkulīt! Tās ir padomju jūrnie­kiem! Visu pilsētu apskrēju! Sarkanu nejķu nekur vairs nebija.

— Kāpēc tieši sarkanas? Vai karoga vietā? — Hel­lers pasmīn.

Tālumā dzirdama kuģa sirēna.

— Tā ir «Padomju Latvija», — Nora priecīgi sauc. — Ejam uz ostu!

Loči ar Berlingu priekšgalā pieceļas. Kad viņi iziet uz ielas, pretī nāk avīžu zēns.

— Pērciet. «Kristportas Kurjeru»! Ekstraizdevums! Padomju kuģis noslēpumaini ielavījies Kristportā! Ko tas atvedis streikojošajiem ločiem? — sauc zēns.

Berlings nopērk avīzi, izlasa rakstu un sadrūmst.

— Biedri, nekur mēs neiesim, — viņš cieti pasaka.

— Vai tad tev negribas redzēt Augustu Taimiņu? — Nora neizprot teva pēkšņo lēmumu.

— Beidzot tu nāc pie prāta, Berling, — Hellers pa­māj ar galvu. — Ar šiem krieviem vēl iekulsimies ne­laimē.

— Nē, nelaime gaidāma no šiem te, — Berlings sa­žņaudz avīzi rokā. — Kur ir dūmi, tur arī uguns.

— Kas tev var aizliegt apsveikt vecu draugu? — Nora ir sašutusi.

— Mums viņš ir draugs, bet Borkam un rēderiem «sarkanais». — Gustavs sapratis Berlinga šaubas.

— Pilnīgi pareizi! — Berlings saka. — Ož pēc pro­vokācijas… Tādēļ nav vērts dot ienaidniekiem lieku iemeslu šādiem meliem.

— Lai! — Nora bezbēdīgi saka. — Gribu iet un iešu!

— Tu atbildi tikai par sevi, bet es par streika lik­teni… Taimiņš sapratīs mani… Un lūdzu tevi — esi piesardzīga. Bulu labāk, ja tu pat nesatiktos ar viņu. Galu galā tu esi mana meita… Var iztulkot visādi.

— Labi. Es tikai aizmetīšu šos ziedus padomju jūr­niekiem, — jau iztālēm sauc Nora. — Lai kāds pamē­ģina mani kavēt!

Pie Lielā kanāla tilta viņa paskrien garām tumši pe­lēkai lielai mašīnai, kas patlaban pieturējusi. Viens no braucējiem izbāž galvu pa logu. Viņam ir kuplas ūsas, liels sarkans deguns un pašķidri linu krāsas mati.

— Ei, skaistulīti — viņš sauc aizsmakušā balsī, kas liecina par pārmērīgu alkohola patēriņu. — Kur te at­rodas viesnīca «Korona»?

Nora parāda virzienu un skrien tālāk. Nopakaļ lido tā pati aizsmakusi balss:

— Ei, vai tajā viesnīcā ir bufete?

Mašīna strauji uzņem gaitu. Pie stūres sēdošais vī­rietis caur melnām acenēm paskatās vaicātājā.

— Smeš, kad beidzot tev iemācīšu pieklājīgas ma­nieres? — viņš nevērīgi pasaka. Vārdi teikti pusbalsī, gandrīz vai laipnā tonī, tomēr Smešs saraujas un, no­vērsis skatienu, nomurmina:

— Ņemšu vērā, šef!

— Vai redzēji plāksni ar uzrakstu «Kristportā»?

— Neesmu taču piedzēries.

— Jo labāk. Atgādināšu tev vēlreiz, ka kopš šī brīža un līdz tam brīdim, kad šis uzraksts paliks mums aiz muguras, neesmu nekāds šefs, bet Venstrāta kungs. Skaidrs?

— Jā, šef!

Pie viesnīcas «Korona» pelēkā mašīna apstājas. Venstrāts izkāpj. Sakārtojis kaklasaiti un norausis puteklīti no sava modernā svītrotā uzvalka, viņš pamana, ka Smešs arī grasās izkāpt.

— Uz kurieni? — VensLrāts draudīgi jautā.

— Es… — Smešs stostās, — tāpat… Izstaipīt kā­jas, šefa… tas ir, Venstrāta kungs.

— Pirmo reizi redzu cilvēku, kuram kājas atrodas starp pleciem un galvu, — Venslrāts to saka it kā bez ironijas.

No mašīnas viņam atbild guldzoši smiekli. Venstrāts caur savām melnajām acenēm nopētī visus pēc kār­tas — labsirdīga izskata patuklu vīrieti ar ķetnām līdzīgām rokām, izstīdzējušu vīrieti ar rētu kreisajā vaigā, jaunu puisi golfa biksēs un rūtainā žaketē, vī­rieti ar pierē uzbīdītu platmali. Smiekli kā uz pavēli apklust.

— Anekdotes stāstīsim vēlāk, — Venstrāts klusi saka. — Lai neviens neizkustas no vietas, kamēr nebūšu at­pakaļ.

Pašapzinīgiem soļiem, tēlodams nopietnu komersantu, Venstrāts dodas uz virpuļdurvīm.

— Istabu, kungs? — Knuts pakalpīgi vaicā.

— Nē, paldies. Es te esmu tikai caurbraucējs… Var­būt atpakaļceļā. Kur dzīvo doktors Borks?

Borks atlaidies atzveltnes krēslā. Viņam pretī sēž Dīkrosis.

Venstrāls vispirms paver durvis, tad, atcerējies smalkā toņa prasības, pieklauvē. Nogaidījis aicinājumu «Iekšā!», viņš no sliekšņa pieklājīgi vaicā:

— Sveicināti, kungi! Vai netraucēju?

— Aizveriet žiglāk durvis, — uzsauc Borks.

Venstrāts pienāk pie Dīkroša, viegli palokās un pa­stiepj roku:

— Venstrāts, komersants… Caurbraukdams uzzi­nāju, ka te apmeties mans vecais paziņa doktors Borks un…

— Dīkrosis, redaktors.

— Ļoti patīkami, — Venstrāts sirsnīgi pakrata Dīkrosim roku.

— Varat netēlot! — Borks norūc. — Mēs esam starp savējiem.

Venstrāts atviegloti nopūšas, apsēstas, uzliek kājas uz galda, izvelk cigareti, aizpīpē un ar zīmīgu žestu uz­sit sev pa padusi — var dzirdēt, ka plauksta atsitas pret kaut ko metālisku.

— Nu, klāstiet vaļā! Darba rīki pilnīgā kaujas gata­vībā, komanda tāpat.

— Vai tad neteicu, ka šoreiz, pārmaiņas pēc, būs jāstrādā ar baltiem cimdiem? — Borks pamāca. — Pa­rādiet viņam fotogrāfiju! — viņš pasaka, pagriezies pret Dīkrosi.

Venstrāts pagroza Taimiņa fotogrāfiju pirkstos, pēc tam iebāž kabatā.

— Simpātisks cilvēks! — viņš apmierināti norūc.

— Darīšanas ar tādu cilvēku man allaž sagādā baudu.

Ieliņas, kas ved uz ostu, ir ļaužu pilnas: cilvēki do­das sagaidīt padomju kuģi. Vieni aiz simpātijām pret valsti, kuru šis kuģis pārstāv, citi tāpat aiz ziņkāres. Starp viņiem izspraucas afišu izlīmēlājs — salīcis ve­cītis ar līmes spaini un lielu afišu rulli. Pie reklāmu staba viņš apstājas. Soli palēnina arī daži garāmgājēji. Un lūk, gandrīz pāri visam stabam atmirdz melnā, sar­kanā un baltā krāsā ieturēts plakāts. Melna, padrūma ieliņa alsauc atmiņā Vecrīgu. Zem luktura stāv sieviete baltā lietusmētelī. Mākslinieks diezgan sekmīgi atvei­dojis Krelles seju. Krīt rudenīgas lapas. Liels sarkans uzraksts vēstī:

VARIETĒ KRISTAL

ELEONORA KRELLE DZIED UN DEJO

Afišu izlīmētājs dodas tālāk. Un drīz uz katra stūra parādās plakāti, kas aicina publiku šovakar noska­tīties Eleonoras Krelles priekšnesumus.

Krastmalā pie ziemeļu baroka stilā celtajām senlai­cīgajām noliktavām modernā dzelzsbetona elevatora tu­vumā pulcējas ļaudis. Gan veci jūrnieki, gan jaunieši, gan sievietes, gan bērni. Ostas pilsētā kuģa ierašanās ir tikpat ikdienišķa parādība kā vilciena pienākšana jebkurā dzelzceļa mezglā. Taču šoreiz tas ir izcils noti­kums. Kristportas vienkāršie ļaudis ieradušies raudzī­ties, kā retais viesis — krievu kuģis — piestās krast­malā. Policisti izveido ķēdi un atspiež pūli no tās vietas, kur pēc dažām minūtēm pietauvosies «Padomju Lat­vija».

Iespiesta starp strādnieku, kas uzsēdinājis sev uz pleca trīsgadīgu meitiņu, un vecu jūrnieku ar Freksas rēderejas zimotni pie formas cepures, stāv Nora. Laiku pa laikam viņa pastiepjas uz pirkstgaliem, lai redzētu pāri blīvajam laužu mūrim.

Mazliet nostāk, pa pusei slēpdamies spīķeru pavēnī, piecpadsmit metru atstatumā cits no cita stāv trīs Ven­strāta vīri.