Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

Izlasījis rakslu, Taimiņš iesvelpjas.

— Jā, tad jau gandrīz iznāk, ka šī sarkanā neļķe jānoslēpj kabatā. Ja nu kāds redzējis, ka tava meita metusi ziedus! — Taimiņš pajoko.

Viņš jau grasās atdot avīzi atpakaļ, kad pēkšņi ska­tiens apstājas otrajā lappusē. Liels sludinājums paziņo, ka šovakar varietē teātrī «Kristāls» notiks Eleonoras Krelles viesizrāde.

— Eleonora! — Taimiņš izsaucas.

Avīze izkrīt viņam no rokām.

Neona cauruļu burti uzliesmo, nodziest un atkal uz­liesmo virs varietē teātra «Kristāls» spoži apgaismotā portāla. «Eleonora Krelle dzied un dejo»! Citas spul­dzes — te dzisdamas, te atkal iedegdamās — uz jumta izveido dejojošas sievietes siluetu. Spuldžu samirkšķināšanās rada priekšstatu, it kā gaisīgais stāvs patiešām uzlidotu un atkal nolaistos.

Pagaidām zeltā tresotajam šveicaram nav ko darīt — ieradušies likai paši pirmie apmeklētāji, starp tiem Ele­onoras pansijas saimniece, kas ar savu brīvbiļeti grib līdz galam izmantot izdevību pabūt tik greznā vietā.

Pie varietē teātra ieejas dežurē vēl divi cilvēki. Viens izliekas kādu gaidām. Tas ir Venstrāta rokaspuisis — vīrs ar rētu vaigā.

Otrais ir vecais Sērenss. Ar nodilušā uzvalka pacelto apkakli un pāri ausīm uzbīdīto apbružāto platmali sar­gādamies no vakara aukstuma, viņš stāv, pieslējies sie­nai. Večuks vēl nejūtas īsti vesels, bet, kā katrs darba darītājs, kura dienišķā maize atkarīga no dienas vei­kuma, izsalkuma spiests, tomēr atnācis savā ierastajā postenī. Tikko Sērenss ierauga mašīnu, kas nobremzē pie varietē teātra, viņš lec pāri dubļiem, lai pakalpīgi atvērtu durvis.

Atkal nekā! Streipuļodams Sērenss atgriežas pie sie­nas un atslej nespēkā drebošo muguru pret stabilo atbalstu. Roka pilnīgi automātiski satausta kabatā sējumiņu un saudzīgi noglāsta to. Tas ir Dantes «Dievišķī­gās komēdijas» pirmizdevums — viens no viņa biblio­tēkas lielākajiem dārgumiem. Lai cik žēl šķirties no šī retā izdevuma, Sērenss tomēr šodien to aiznesa uz an­tikvariātu. Taču te viņu gaidīja neveiksme — antikvārs pateica, ka tieši šis sējums jau esot, bet Kristportā par mazu, lai rastos divi tik dārgas grāmatas tīkotāji.

Taures signāls. Pārvarēdams nespēku, vecais Sērenss atkal atdalās no sienas, piesteidzas pie mašīnas un pa­kalpīgi atver durvis. Izkāpj Eleonora Krelle. Viņa tēr­pusies krāšņā, melnā skatuves tērpā. Virs tā uzmests baltais lietusmētelis, kurā viņai šovakar jāuzstājas. Pa­tiesību sakot, Eleonorai butu jāpiebrauc pie aktieru ie­ejas, bet viņa nevar sev liegt prieku ienākt pa parādes durvīm namā, kura slieksni līdz šim varējusi pārkāpt tikai sapnī.

Eleonora nepazīst veco vīrieti, kas, padevīgi noliecis galvu, gaida dzeramnaudu. Bet viņa pazīst postu un trūkumu, kas apzīmogojis večuka izdilušo seju un salie­cis plecus. Šajā vecajā vīrā viņa it kā redz savu pa­gātni un, ja šodien nebutu gadījies šis pēkšņais pagrie­ziens, vēl nožēlojamāko nākotni. Līdzjūtības pārņemta, Eleonora strauji atver rokassomiņu un iespiež Sērensa rokā prāvu naudas zīmi.

Brīdi Sērenss kā apstulbis raugās neticamajā bagā­tībā, kas guļ viņa plaukstā. Tad atjēdzies steidzas pa­kaļ Krellei un, panācis to pie pašām durvīm, nesakarīgi murminādams pateicības vārdus, savukārt kaut ko ieliek viņai saujā — Dantes sējumu.

— Neņemiet jaunā… Nekā cita man nav. Par jūsu labo sirdi… «Dievišķīgā komēdija».

Šveicars pārpratis situāciju. Domādams, ka vecais diedelē no aktrises naudu, viņš rupji atgrūž Sērensu.

— Laipni lūdzu! — Krelles priekšā izaudzis galan­tais varietē teātra īpašnieks. — Man prieks apsveikt jūs savā teātrī!

Viņš svinīgi paņem Eleonoru zem rokas un ieved ves­tibilā.

Krelle atskatās. Vecais Sērenss nekur vairs nav re­dzams.

Toties, pa pusei paslēpies aiz kādas kolonas, viņu uzmanīgi vēro vīrs ar rētu vaigā.

Vecais Sērenss nu varētu mierīgi doties mājās — pat spožākajos ziedu laikos viņam nekad nebija gadījies turēt rokā tādu summu. Tiesa, tagadējos laikos naudai vairs nav vecās, labās miera laiku vērtības, bet nav nekādu šaubu, ka, taupīgi dzīvojot, ar to varēs iztikt vismaz mēnesi. Jau iztēle vien, cik omulīgi "būs viņa is­tabā, kad kamīnā atkal sprakstēs bērza šķilas, silda un spārno.

Tomēr ieradums piekaļ pie vietas. Ieradums un nez no kurienes pēkšņi pamodusies kārība. Varbūt šodien ir viņa lielā diena, pasakainā veiksmes diena, kas cil­vēka mūžā atgadās tikai vienreiz… Varbūt laimēsies atkal saņemt tādu summu, un tad varēs bez rūpēm dzī­vot nevis mēnesi, bet divus trīs, iespējams, pat veselu pusgadu… Lūk, tuvojas vairāki jūrnieki. Ja viņi jau paguvuši iedzert, tad droši vien būs devīgi.

Padomju jūrnieki tiešām jau paguvuši iebaudīt pa dažam alus kausam. Diemžēl tas garšas un stipruma ziņā nevar sacensties ar «Rīgas gaišo», kur nu vēl ar sla­veno Pilzenes alu, kas kuģa bufetē ir lielā krājumā. Tā­pēc Čaikins, reizēm gan zaudēdams pareizo kursu svešo ieliņu sarežģītajā fārvaterā, neatlaidīgi stūrē uz ostas pusi. Arī pārējiem nav nekas pretī — ko sevišķu bez liekas valūtas pasāksi svešā pilsētā?

— Kā visīsākā ceļā tikt uz ostu? — motorists lauzītā angļu valodā vaicā Sērensam, kas pakalpīgi tuvojas grupiņai.

Tas nepagūst atbildēt, jo Čaikins pēkšņi skaļi iesau­cas:

— Tavu brīnumu! — un rāda uz plakātu, kurā attē­lota Eleonora Krelle.

— Kas tad? — motorists nesaprot.

— Sī dziedātāja, lūk, kas, — un Čaikins paskaidro:

— Stūrmaņa kajītē redzēju bildīti. Ļoti līdzīga…

— Nieki, — motorists atmet ar roku. — Iepatiku­sies cilvēkam aktrise, nu vazā līdzi pa pasaules jūrām, lai būtu ko acis pamielot. Andrejam virs kojas pie­sprausts vesels harēms. Laikam tāpēc miegā tā svaidās, nespēj izvēlēties…

— Tu te pārāk neizrunājies! — Andrejs bez niknuma piedraud.

— Nē, Taimiņš nav tāds, — Čaikins pašūpo galvu.

— Viņam līgava pazudusi. Un ja nu šī būtu tā pati?

— Tad tu domā, ka viņš talab mus pametis? — motoristam ataust gaisma. — Varēja taču pateikt kā cilvēks.

— Pag, pag, viņš kaut ko ieminējies par vecu pa­ziņu… — Čaikins atceras.

Pārpratis jurnieku interesi par plakātu, vecais Sē­renss iejaucas sarunā:

— Ļoti ieteiktu apmeklēt. Devīgs cilvēks nevar slikti dziedāt. Jus nenožēlosit.

Šai mirklī garām paiet omulīga izskata patukls vī­rietis un uzmanīgi nopētī jūrniekus.

Varietē teātra pusapaļā, apzeltītā zāle ir tikpat bezgau­mīga kā māksla, kuru te parasti izrāda. Galdiņu te krietni mazāk nekā «Jautrajā delfīnā», toties uzceno­jums daudz lielāks, it īpaši alkoholiskajiem dzērieniem, kurus katrs apmeklētājs spiests pasūtīt. Ne velti īpaš­nieks vaļsirdības brīžos mēdz dižoties, ka viņam pietiek ar trim tādiem dzērājiem kā rēderis Kerzens, lai ar uz­viju seglu visus vakara izdevumus.

Krelle jau sešus gadus dzīvo Kristportā, bet «Kris­tālā» bijusi tikai vienu vienīgo reizi — tajā sen aizmir­stajā vakarā, kad Dīkrosis nolēma svinīgi apslacīt nu­pat saņemto pavalstniecību.

Krelle sērīgi pasmaida — toreiz vēl nebija galīgi zaudētas cerības, ka Dīkrosis viņu apprecēs, cerības uz savām mājām, ģimeni un pasi. Tikai vēlāk viņa saprata, ka tās īstenībā bija atvadas — nevar taču visu cienītais Kristportas pilsonis saistīt savu likteni ar šaubīgu bezpavalstnieci. Krelle Dīkrosim nekā nepārmeta, galu galā katram dzīvē ir savs ceļš. Tā ir viņas pašas vaina, ka pieķeršanās nu jau izbalējušai jaunības mīlestībai stūmusi arvien dziļāk nabadzības un pagrimuma muk­lājā.