Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

Kas varēja domāt, ka pēc visiem šiem gadiem kāds negaidot pasviedīs virvju kāpnes, pa kurām var atkal rāpties uz augšu? Nav vēl zināms, kurp tās aizvedīs, bet izdevība jāizmanto, lai tur vai kas!… Pavē­rusi spraugu smagajā samta priekškarā, Eleonora lūkojas zālē. Publikas pagaidām nav daudz, bet visi ir solīdi ļaudis, Kristportas «krējums», nevis trokšņainie jūr­nieki, kas skaļā balsī auro līdzi piedziedājumu.

Lūk, viesmīlis tuvojas galdiņam, pie kura slejas Kerzena varenais stāvs. Viņa kakls iežņaugls cietā apkaklē, tomēr jādomā, ka sejas sārtums drīzāk cēlies no iebau­dītā konjaka. Uz viņa kaimiņu Zumeru alkohols iedar­bojas pavisam citādi — jo glāzīte, jo tas kļūst skum­jāks, kamēr beidzot pat sāk tīksmināties ar savu ne­laimi. Trešais galdabiedrs ir Šviks, kura melnais tērps šeit liekas pilnīgi vietā. Spieķi, kas parasti palīdz ilus­trēt katru vārdu, nācies nodot ģērbtuvē, tāpēc viņš ir mazrunīgs.

Lūk, Krelles dzīvokļa saimniece, kas par godu šim vienreizīgajam gadījumam iespīlējusi savas miesas Eleonoras zilajā tafta kleitā. Nekas, lai burza, lai plēš — rīt varēs pasūtīt daudz lepnāku vakara tērpu…

Un tad Krellei pamirst sirds — pašā priekšā viņa pa­mana varietē aktrisi, kuras fotogrāfijas visas šīs pēdē­jas nedēļas greznojušas «Kristāla» afišas. Laikam iera­dusies paņirgāties par savu konkurenti, tāpēc tik cieši un nicīgi sakniebusi lūpas. Nekā laba nevēstī arī ak­trises pavadoņa izskats, kurā pēc monokļa, rētām un militārās stājas viegli pazīt bijušu vērmahta virsnieku. Viņi sarunājas tik skaļi, it ka zinātu, ka ikviens vārds laupa Krellei šajā debijā lik nepieciešamo pašpaļāvību.

— Kas tā par Krelli? Pēc ģīmetnes spriežot, viņa sen jau vairs nav nekāda jaunā zvaigzne.

— Direktors izteicās, ka viņu protežē kāds naudas­maiss, — pavadonis paskaidro.

— Es netaisos apstrīdēt vīriešu gaumi, — aktrise augstprātīgi pasmīn. — Bet kāpēc mums jāmaksā par to, kas tikai viņam sagādā baudu?

Krelles skatiens klejo tālāk. Sieviešu kailie pleci mi­jas ar vīriešu frakām. Padomju jūrnieku formas tērpus viņa tomēr nekur neredz.

— Vai esi drošs, ka viņi atnāks? — atrāvusi kabineta durvis, Krelle uztraukti jautā Dīkrosim, kas runā pa tālruni.

Sienas no vienas vietas aplīmētas afišām, bet velti Eleonora meklē starp tām savu plakātu, un tas vēl vai­rāk sabojā viņas garastāvokli.

Dīkrosis, pamājis klusēt, turpina sarunu, kas atgādina ļoti vienpusīgu pavēļu apstiprināšanu: — Tiks izdarīts, doktor!… Labi, doktor!… Viss būs kārtībā, doktor!…

Nolicis klausuli, viņš paveras Krellē:

— Ko, tu vēl neesi pārģērbusies? Vai aizmirsi, ko tev piekodināju? Tev jāuzstājas katūna kleitiņā un vecā lie­tusmētelī. Un kur sarkanais lakats, par kuru runājām?

— Es tikai domāju… — viņa sastomās. — Vienkār­šās kleitas viņi redz arī Krievijā. Bet šai ir tāds skaists izgriezums… un mugura… Kad pagriezīšos un no­vilkšu mēteli…

— Tipiska sieviešu psiholoģija, — Dīkrosis pasmīn. — Tavam izskatam jāmodina viņos simpātijas un līdz­jūtība, bet tu taisies rikot modes skati ar striptīzu pie­devām… Klausies, māsiņ, man savu rūpju diezgan. Ja nav citas kleitas līdzi, nogriez šlepi un aizpogā mēteli ciešāk, — viņš ar plašu žestu aizmēž visus iespējamos iebildumus un uzsvērti saka: — Dari, kā tev lieku, pat­laban tā ir tava pēdējā cerība tikt uz zaļa zara.

Sakarsis pēc ašā gājiena, kas — par laimi! — īsti nejāva nodoties prātojumiem un minējumiem, Taimiņš atver varietē zāles durvis. Kara gados las bija vērmahta lokāls, tāpēc godīgie cilvēki mela ap teātri prāvu līkumu. Taču runāts par «Kristāla» greznībuarītoreiz tika daudz, tāpēc Taimiņš ir vīlies — ne tik provinciālu un mietpilsonisku viņš bija iedomājies skatuvi, uz kuras dzied viņa Eleonora. Bet patlaban tas nav galvenais, daudz svarīgāk uzzināt, vai viņš nav no­kavējis.

Nogaidījis, kamēr norimst šķidrie aplausi, kas pavada burvju mākslinieku, Taimiņš vaicā viesmīlim:

— Sakiet, vai Eleonora Krelle jau uzstājusies?

— Vēl ne, — un viņš aizved Taimiņu pie brīva gal­diņa pašā priekšējā rindā: — Konjaku vai šampanieti?

— Konjaku! Uz mana rēķina! — atbild Venstrāts, kas pienācis pie galdiņa. Pasviedis viesmīlim naudas zīmi, viijš palokās: — Atļausiet iepazīties — Venstrāts, ko­mersants… Tas ir, bijušais komersants, pašlaik esmu Eleonoras Krelles impresārijs. Ticiel man, esmu glai­mots, ka padomju jūrnieki interesējas par mākslu, — viņš, kā paskaidrodams, norāda uz Taimiņa formas tērpu. — Noras mākslu… īsts talants! — Karuzo brun­čos! Tas ir, par musu…

— Jā? — Taimiņā cīnās dalītas jūtas. Vēl vakar viņš būtu bijis bezgala priecīgs, saticis cilvēku, kas var pastāstīt par Eleonoras dzīvi. Tagad gribas pabūt vienam, jo šķiet, ka atkalredzēšanās laime necieš nekādus lieci­niekus. Bet Venstrāts, kā par spīti, netaisās aiziet, un neatliek nekas cils, kā piedāvāt krēslu.

— Tencinu, — un Venstrāts apsēstas. — Man allaž prieks sarunāties ar īstu mākslas cienītāju.

— Redzat, — Taimiņš izklaidīgi ielej sev konjaku, ko viesmīlis tikmēr paguvis atnest. — Eleonora Krelle jums laikam stāstījusi… Vārdu sakot, viņa ir no Rī­gas… Un arī es esmu no turienes… Ļoti gribētu viņu satikt!… — Kādēļ reizēm tik sasodīti grūti izteikt vis­cilvēcīgākās jūtas?!

Aiz Venstrāta melnajām acenēm uzzib prieks. Viņš pašlaik izskatās pēc žņaudzējčūskas, kuras atplestajai rīklei tuvojas nohipnotizētais upuris. Atcerējies savu lomu, Venstrāts savelk seju laipnā smaidā.

— Esmu pārliecināts, ka Eleonora priecāsies. Viņa allaž cenšas satikties ar tautiešiem, kas var alvest svei­cienus no dzimtās malas. Un es zinu, — Venstrāts pie­liecas tuvāk, — tās nav tikai ilgas pēc dzimtenes. Viņai tur palicis mīļotais cilvēks. Nu jau drīz būs pagājis desmit gadu, bet sieviete laikam nekad nezaudē cerī­bas, nespēj samierināties ar domu, ka… Bet ko es te pļāpāju! Es kļūslu indiskrēts… Jūs man piedosit… — viņš it kā apjēdz, ka sarunā ar pasvešu cilvēku tāda vaļsirdība nav vietā. — Uzrakstiet zīmīti, aiznesīšu starpbrīdī!

Izvilcis no kabatas piezīmju grāmatiņu, Taimiņš pēkšņi vairs nezina ko rakstīt. Tik daudz šajos gados sakrājies, ka šķiet pilnīgi neiespējami ietērpt to dažos sausos vārdos. Viņš izplēš lapiņu. Atskrūvē pildspalvu. Un aizvien vēl nezina, ko pavēstīt Eleonorai.

Skatuvē tikmēr turpinās priekšnesumi, kuros neviens neskatās. Divas puskailas akrobātes met kūleņus, vingro, un pat starmetēju mainīgie gaismas efekti ne­spēj kaut cik maskot viņu kalsnos ķermeņus. Vienī­gais, kas ar interesi seko izrādei, ir Šviks.

— Ideālas figūras… zārkam! — viņš beidzot izsaka savu lietpratēja spriedumu.

— Nesaprotu, kāpēc doktors Borks lūdzis mūs no­skatīties šo programmu, — Zumers žēlabaini čukst. — Man pašlaik prāts nemaz nenesas uz izpriecām.

Jau pēc vienas dejas zālē atkal nodziest gaisma. Or­ķestris ievada paskumju, smeldzošu melodiju. Bet priekškars neatveras. Biezā samta klusināta, palsajā pustumsā skan Krelles mazliet aizsmakusi, dziļā balss:

Tā kā lapa, ko mīda kājām, Ko pa notekām vēji nes, Tālu lālu no savām mājam Svešumā klīstu es.

Taimiņš pieceļas, ar visu ķermeni padodas uz priekšu. Tā ir Eleonora, balss, kuru viņš dzirdējis neskaitāmās bezmiega naktīs, ar kuru viņš sarunājies izmisuma brī­žos, kādu dzīvē diemžēl pagadījies daudz: laivā, kad murgos katrs bangas grandiens pārvērtās zalvē; šķieta­majā drošībā Kristportā, kad iztēlē rādījās esesiešu spī­dzinātā Eleonora; filtrācijas nometnē, kad, skaitīdams stundas un dienas līdz kārotajam apvienošanās mir­klim, viņš nekādi nespēja ieskaidrot, ka arī ārzemēs cilvēks var saglabāt neaptraipītu sirdsapziņu un at­griezties dzimtenē bez slepeniem nodomiem; jūrskolā pavadītajos gados, kad neprātīgās cerības velti cīnījās ar nojautu, ka tik un tā viņam neatļaus pašam meklēt ārzemēs pazudušo līgavu; melnajās dienās, kad no komandtilta nācās raudzīties nesniedzamos apvāršņos, kas atdalīja no mīļotās. Taimiņš nebija salūzis, bet sagla­bājis ticību sev un citiem cilvēkiem. Un, lūk, tagad tā attaisnojusies!