Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

— Mēs visi to ceram, — Dīkrosis savelk seju pade­vīgā smaidā.— Ar ko varu jums pakalpot?

— Konsuls man teica, ka izbraucāt pretī padomju kuģim? Vai komanda ir jusu tautieši? Un galvenais: kas vada kuģi uz Kristportu?

Uzmanīgi noklausījies Dīkroša stāstu, Borks pieteic sarunu ar galvaspilsētu. Pēc tam pagriežas pret konsulu.

— Nu redzat, vai man nav taisnība? Karavadonis

pats rada sev izdevīgus apstākļus kaujai… Varu jūs apsveikt ar drīzu uzvaru!

— Nesaprotu… — konsuls nomurmina.

— Es jau teicu, ka jums būtu laiks izvēdināt sma­dzenes. — Lūk, šis padomju stūrmanis… Kā viņu tur sauc?

— Ja nemaldos, Taimiņš, — Dīkrosis pakolpīgi pa­saka priekšā.

— Nav svarīgi… Ko labāku pat grūti iedomāties… Dzīvojis Kristportā, draudzējies un strādājis ar lo­čiem… Vai saprotat, ko tas mums dod?

— Bet jūs taču vēl neesat ar viņu runājis, — Freksa iebilst.

— Nav nekādas nepieciešamības… Padomājiet, kon­sul… Šis cilvēks ir latvietis. Viņam trīsdesmit pieci gadi. No tiem viņš desmit dzīvojis padomju iekārtā…

— Tas ir ļoti slikti.

— Nē, tas ir ļoti labi. Vienkārša aritmētika pierāda, ka pārējos divdesmit piecus gadus viņš dzīvojis nor­mālos apstākļos. Tieši tos gadus, kad veidojas cilvēka raksturs. Paražas, bērnības iespaidi, ilgas, sapņi… No­kasiet plāno sarkano krāsu, un zem tas būs cilvēks, līdzīgs mums. Cilvēks, kas sapņo par stāvokli sabied­rībā, par materiālo neatkarību, par savu īpašumu. Viņš jau bērnībā sapratis, ka nauda spēj visu!

— Baidos, ka jūs maldāties, — Dīkrosis iebilst.

— To mēs vēl redzēsim!

— Es jau esmu viņu redzējis… Ar naudu jūs nekā nepanaksit, — Dīkrosis apklust, lai ļautu saviem vār­diem pienācīgi iedarboties.

— Jūs par to esat pārliecināts? — Borks vaicā.

— Te nu ir tie izdevīgie apstākļi, kurus rada īsts karavadonis, — konsuls nikni iegrūž cigāru pelnu traukā. — Ko nu darīsim?

— Es varētu jums dot padomu, — Dīkrosis pasmīn, — kas vairāk vērts par visiem aritmētiskajiem aprē­ķiniem.

— Runājiet! — vienlaikus sauc Borks un Freksa.

— Tas jums maksās apaļu summiņu, — un Dīkrosis, no kura pakalpīgā smaida nav palicis ne vēsts, nosauc tādu summu, ka konsulam vai mati ceļas stāvus.

— Esmu jums taču piesolīju izdevīgu posteni, — Borks saka, uzsmaidīdams Dīkrosim.

— Neatsakos, — Dīkrosis pasmīn. — Bet ja nu jūs tomēr nekļūsit iekšlietu ministrs?

— Nu ko, konsuls jums izrakstīs čeku, — Borks pa­rausta plecus. — Tas ir, ja jusu padoms tiešām tā vērts.

— Es? — Freksa izmisīgi noplāta rokas. — Es ne­esmu miljonārs.

— Nekas, nekas, — Borks nomierinoši uzliek vi­ņam roku uz pleca. — Esmu ar mieru segt pusi!

Tikko Dīkrosis aizgājis, iezvanās telefons. Borks pie­iet pie aparāta — tā ir pirmīt pieteiktā tālsaruna.

— Venstrāt, jūs?… Nu tad klausieties! Ceru, ka Kristportā neesat pārāk pazīstams?… Ļoti labi. Brau­ciet ar saviem puišiem šurp! Pec iespējas ātrāk!… Šaut?… Ko jūs?! Nekā tamlīdzīga. Tieši otrādi, smalks darbs… Jums būs jāstrādā ar baltiem cimdiem.

Iznācis no viesnīcas, Dīkrosis dodas uz redakciju, kur nodiktē mašīnrakstītājai īsu rakstu avīzes ekstraizdevumam, pēc tam uz «Kristportas Kurjera» tipogrāfiju. Viņa nākamais gājiens ved uz varietē teātri «Kristāls».

Kristportā nav visai liela pilsēta. Te nedarbojas ne nakts klubi ar striptīzu kā galvaspilsētā, ne teātri, ne cirks. Visas šīs iestādes aizstāj varietē teātris, kur tu­rīgi pilsoņi var iedzert glāzi īsta skotu viskija vai franču konjaka, padejot ar savām dāmām, vai arī, ja tādas nav līdzi, atrast uz vietas kādu partneri pa savai gaumei, bet starpbrīžos noskatīties mākslinieciskus priekšnesu­mus. Tā ir vienīgā vieta pilsētā, ko labprāt apmeklē ārzemju kuģu virsnieki un iebraucēji no galvaspilsētas. «Kristāla» īpašnieks līdz šim nekad nav sūdzējies par ienākumiem — parasti lokāls ir pārpildīts. Taču tagad, streikam sākoties, jārēķinās, ka ārzemju jūrnieki izpa­liks. Tāpēc Dīkroša priekšlikumu uzņem puslīdz labvē­līgi. Sākumā īpašnieks gan mēģina formas pēc protestēt.

— Tas graus mana teātra reputāciju, — viņš saka, norādīdams uz afišām un mākslinieku attēliem pie kabineta sienām. — Vai redzat, kādi vārdi! Nekad neesmu žēlojis līdzekļus, lai apmierinātu visizsmal­cinātāko apmeklētāju gaumi! Pat Luīza Delakruā no Parīzes! Bet tagad jūs prasāt no manis…

— Zinu, zinu, — Dīkrosis nevīžīgi almāj. — Pats esmu rakstījis slavējošu recenziju. Var jau but, ka viņa no Parīzes, bet dziedāt tomēr nemāk!

— Toties, kas par krūtīm! Ārzemju jūrnieki bija tādā sajūsmā, ka šampanieti vien pasūtīja.

— Labi, labi, netielēsimies… Cik jus parasti ieņemat vienā vakarā?

— Kā kuru reizi… Pašlaik, kad pie manis uzstājas tik izcili mākslinieki… — un «Kristāla» īpašnieks min skaitli, kas vismaz divkārt pārsniedz īsto.

— Labi, atpērku no jums zāli uz trim vakariem…

Iespējams gan, ka pietiks ar vienu. Galvenais, jums jā­paraksta šis kontrakts, — viņš uzmet uz galda izpildītu līguma veidlapu.

Izlasījis līgumā ierakstīto vārdu, īpašnieks no jauna grasās protestēt. Taču ātri nomierinās, ieraudzījis Dīk­roša rokā banknotes.

Kad Dīkrosis atgriežas rātslaukumā, tam pretī pa­skrien avīžu zēns ar «Kristportas Kurjera» ekstraizlaidumu.

— Deputāts Borks Kristportā!… Sācies loču streiks!… Divkārša pašnāvība Zelta ielā!… Padomju kuģis noslēpumaini ielavījies Kristportā!… Ko tas at­vedis streikojošiem ločiem? — avīžu zēna izsaucieni at­balsojas visās tuvākajās ielās.

Dīkrosis apmierināti pasmaida.

Eleonora Krelle dzīvo tai pašā Zelta ielā, kas nupat uz dažām stundām kļuvusi slavena ar šo divkāršo paš­nāvību. Rit to piemirsis, un tā atkal bus viena no vis­nabadzīgākajām Kristportas ielām ar veciem, pusapdrupušiem namiem, ar mazām pārtikas preču bodītēm, kur reti kad iepērkas pret skaidru samaksu, ar nejauku smaku, kas ceļas no atkritumu tvertnēm. Pat ja šī,iela nebūtu tik šaura, ka tajā tikko var izmainīties divi gā­jēji, tur nekad neiegrieztos automobilis. Zelta ielas iemītniekiem taksometrs ir nesasniedzams greznums.

Namā Nr. 20, kas atšķiras no kaimiņu ēkām varbūt vienīgi ar vēl nožēlojamāku izskatu, otrā slāva logos karājas izkārtne «Mēbeletas istabas. Ar un bez pansi­jas. Visas ērtības». Uzkāpusi otrajā stāvā, Eleonora klu­sītēm alslēdz dzīvokļa durvis un uz pirkstgaliem dodas pa garo, lumšo gaiteni. Jau kuro dienu viņa pūlas iz­vairīties no nepatīkamās sastapšanās ar saimnieci. Ieslē­gusies savā istabiņā, Eleonora uzmet skatienu iekārtai. Nožēlojamais mansards ar saplīsušu dīvānu, klibiem, ķirmju sagrauztiem krēsliem, mušu aptraipītu spoguli, lētu drānu pārklātu čemodānu, kas aizslāj kumodi, rada nomācošu iespaidu. Pie griestiem karājas zirnekļu tīkli, grīdai atlupusi krāsa, logus klāj putekļu kārta. Eleonora ar visu tā apradusi, ka līdz šim pat prātā ne­ienāca saskatīt šai istabā kādu sevišķu pagrimuma pa­zīmi. Bet tagad nez kādēļ pēkšņi pazib fantastiskā doma, ka te varētu ienākt Augusts. Viņa nodrebinās. Cik glīta un uzkopta bija istabiņa Rīgā — tā pati istabiņa, kur viņi divatā pavadījuši tik daudzas neaizmirstamas stun­das, tā pati istabiņa, kur Taimiņš pavadījis pēdējo nakti pirms bēgšanas uz Kristportu. Bet vai tad viņa galu galā vainīga, ka nonākusi tādā postā? Ne jau labāku dzīvi meklēdama, viņa ceļojusi no vienas pārvietoto personu nometnes uz otru, no pilsētas uz pilsētu, kamēr nokļu­vusi Kristportā. Ja noliktu necerētais, ja Taimiņš tiešām kā brīnumu pasakā pēkšņi stāvētu istabas vidu, viņš saprastu visu, piedotu visu. Par to Eleonora nešaubās. Viņa šaubās par kaut ko citu. Tik daudzi gadi pagājuši, gadi bez mazākā cerību stara, bez mazākās izredzes rast kādu izeju no dubļiem, kuros dzīve ievelk arvien dziļāk un dziļāk. Pirmajā laikā viņa grūtos brīžos allaž pieminēja Augustu, dzīvoja tai dienai, kad atkal ierau­dzīs draugu, kad varēs pie viņa krūtīm izraudāt visu pārciesto. Bet gāja nedēļas, mēneši, gadi. Pamazam ar­vien dziļāk iesakņojās doma, ka viņiem nekad vairs nav lemts sastapties. Un pienāca neizbēgamais mirklis, kad Taimiņa attēls tika noņemts no sienas un noglabāts čemodānā blakus izbalējušiem skatuves terpiem. Tai mirklī viņai likās, ka vairs nemīl Augustu. Kā var mī­lēt miglainu tēlu, kas izplūst arvien vairāk un beidzot kļūst par mokošu atmiņu, par atgādinājumu, ka viss varēja būt citāds, labāks, tīrāks…