Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

— Kas jus tāds esat?

— Pagaidiet! — Šviks izmisīgi vicina spieķi. — Ne­jaucieties starpā! Dzīvības un nāves jautājums! Ļaujiet man aprunāties ar loča kungu…

— Švika kungs, jūs velti tērējat laiku. Tas ir pa­domju kuģis, — Dīkrosis apzinās, ka Šviks neļaus vi­ņam izrunāt ne vārda. — Pie viņiem visu izšķir aug­stākā instance, šai gadījuma kapteinis… Ieteicu…

Dīkrosis tā arī nepagūst kaut ko ieteikt, jo nākamajā mirklī Šviku it kā vējš izpūš no stūres mājas.

— Tagad varam iepazīties. Esmu avīzes «Kristportas Kurjers» redaktors, — Dīkrosis visu laiku runājis an­gliski. Pēkšņi, ciešāk ieskatoties Taimiņa sejā, viņam latviski pasprūk: — Parauj jupis! Tas tik ir numurs!

Dīkrosis gandrīz nešaubās, ka šis jūrnieks ir Eleo­noras draugs, kura ģīmetne kādreiz kā svētbilde karā­jusies dziedātājas istabiņā un allaž kritusi viņam uz nerviem. Viņš vēl nezina, kādus labumus no tā izsitīs, bet smalkais deguns nojauš visādas iespējas.

— Jus esat latvietis? — Taimiņš ziņkāri jautā.

— Bez šaubām!… Lūdzu vienu brītiņu nekustēties! Tā! Paldies! — nofotografējis Taimiņu, Dīkrosis paze­mina balsi līdz čukstam: — Šis te, — viņš neuzkrītoši norāda uz Čaikinu, — cerams, nesaprot latviski?

— Nē. Jūs laikam gribat man uzticēt svarīgu noslē­pumu? — Taimiņš pavīpsnā.

— Nebūt ne. Gribu tikai pateikt, ka manā personā — un varbūt ne tikai manā — jums Kristportā ir draugi.

Mēs labi saprotam, ka ne jau brīvprātīgi esat uzvil­kuši šo formas tērpu…

— Nevajag spriest par citiem pēc sevis, — Taimiņš tūlīt saprot, ar ko viņam darīšana. — Jums varbūt tie­šām neatliek nekas cits, kā valkāt šo teicami pašūto sulaiņa livreju… Par mani varat nerūpēties. Pat ja nebūtu nodzīvojis divus gadus Kristportā un iemanto­jis labus draugus starp ločiem…

— Ak starp ločiem? Ļoti amizanti. Ieteicu jums ne­rādīties viņiem acīs. Vai nezināt, kā apzinīgi proletā­rieši izrīkojas ar streiklaužiem?

— Domāju, ka viņi tomēr būs priecīgi redzēt mani.

— Priecīgi? Tas gan skan ļoti nozīmīgi. Varbūt tā nemaz nav nejaušība, ka padomju kuģis ierodas, tieši streikam sākoties?

— Vācieties pie velna!

— Beidzot dzirdu komunista cienīgu vīrišķīgu va­lodu. Es runāju ar jums kā cilvēks ar cilvēku, pēc tam ka tautietis ar tautieti, visbeidzot kā žurnālists, kas inte­resējas par viņam neizprotamu faktu, bet jūsu vienīgais atbalsts ir velns… Paldies par to pašu. Iznāks labs virs­raksts intervijai: «Padomju jūrnieks pasūta mūsu ko­respondentu pie velna»… Uz redzēšanos!

— Kas tas bija par tipu? — jautā Čaikins, raudzīda­mies pakaļ Dīkrosim.

Taimiņš parausta plecus.

— Nekas sevišķs… Bijušais latvietis…

Nokāpis motorlaivā, Dīkrosis uzgrūžas saniknotajam Švikam.

— Šie ļaudis! — Šviks vai aizsmok. — Šie ļaudis ne­zina, kas ir humanitāte! Nekā nejēdz komercijā! Vai tie ir cilvēki? — un viņš apsūdzoši paceļ pret kuģi spieķi.

Ostā blakus Freksas tvaikoņiem, kuru zili baltie kuģ­niecības vimpeļi bezvējā algādina pusmastā nolaistus karogus, pietauvojies vienīgais ārzemju kuģis — franču «Šerbūra», kas streika dēļ nav paguvis iziet jūrā. Tieši pretī tam, it kā franču jūrnieki būtu tīšām izrau­dzījušies šo noenkurošanās vietu, atrodas krodziņš «Pie jautrā delfīna».

Iespējams, ka vakaros, kad deg raibie lampioni un spuldzītes, kad spoguļu drumstalām klātā bumba zem griestiem plašajā telpā met rotaļīgas dzirkstis, apmek­lētāji jūtas šeit omulīgi. Patlaban patumšā zāle atgādina lielu šķūni, kādos parasti rīko zaļumballes. Vienīgi de­jas grīda ir no stikla, citur redz nekrāsotus dēļus un lētas portjeras. Galdiņi novietoti tā, lai krodziņš varētu uzņemt pēc iespējas vairāk viesu.

Gaisma deg tikai virs diviem kopā sabīdītiem galdi­ņiem, ap kuriem sasēdušies kādi desmit franču matroži. Bet valodas viņiem neraisās. Varbūt vainīga at­balss, kas tukšajā zālē pat pusčukstus izrunātam vār­dam piešķir neparastu zimīgumu, varbūt sen jau iztuk­šotā vīna pudele, kuru saimnieks neparko nevēlas «uz krīta» apmainīt pret pilnu. Kārtējo reizi paskaidrojis apmeklētājiem, ka viņš nevar pats sevi izputināt, kro­dziņa īpašnieks atgriežas pie letes, kur viņu gaida Eleo­nora Krelle.

Pat šajā trūcīgajā apgaismojumā redz, ka viņas iz­skats krasi atšķiras no ģīmetnes, kas nu jau desmit ga­dus ceļo Taimiņam līdzi no kuģa uz kuģi. Tiesa, gaišie mati joprojām kupli un vijīgi, bet trūkums un pārdzīvo­tās vilšanās iegrebušas dažu asu rievu zem acīm un ap sarūgtināti sakniebtajām lūpām. Viņa tērpusies apbru­žātā kleitā, kura tikai aizpērn bija moderna. Padzirdē­jusi krodzinieka soļus, Krelle cenšas mazliet uzburt smaidu.

— Vai tad es slikti dziedu? — viņa koķeti jautā.

— Labi! — krodzinieks bezkaislīgi pamāj ar galvu.

— Varbūt publikai vairs nepatīk manas dziesmas?

— Publikas nav un nebūs, — krodzinieks pat nepa­ceļ balsi. — Vai tiešām man jāatkārto: sācies loču streiks. Un, kad osta ir tukša, mans lokāls arī tukšs.

— Ilgi tas taču neturpināsies? — Krelles balsī iezo­gas cerība. — Ilgi viņi taču neizturēs, vai ne?

— Ilgi neviens bez ēšanas nevar izturēt — ne loči, ne jūs un arī es ne, ticiet man, — krodzinieks pamazām zaudē pacietību. — Bet vienu es jums gan varu apsolīt: lai cik man grūti, tai dienā, kad beigsies streiks, es jums samaksāšu tādu pašu honorāru, kādu kabarejā «Kristāls» saņem ārzemju primadonnas, — un viņš ar zīmīgu žestu paspiež Krellei roku.

Klusi, it kā baidīdamās izaicināt likteni, Krelle aiz­ver krodziņa durvis un šļūcošiem soļiem dodas uz pil­sētas centru. Nogurumu un bezcerību pauž viņas salī­kušie pleci, pat tievā mugura. Garām steidzas ļaudis; kada mašīna, iegriezdamās šķērsiela, gandrīz sabrauc viņu, bet Krelle neraujas atpakaļ — patlaban viņu no­darbina vienīgi rūpes par rītdienu, par to, ko pateikt dzīvokļa saimniecei. Pie kādas ēkas, kuru tricina rotā­cijas mašīnu dobjā dunoņa, viņa apstājas, ilgi, kā bur­todama, lasa izkārtni «Kristportas Kurjers». Beidzot Krelle izšķiras — pēdējās pašcieņas atliekas jau sen pa­zaudētas.

Bet tālāk par vestibilu viņa netiek.

— Dīkroša kunga nav, — šveicars aizsprosto viņai ceļu uz liftu, tad uzmet skatienu Krelles novalkātajām, dubļu aptašķītajam kurpēm un pēkšņi ierunājās gluži draudzīgā balsī:

— Patiešām, jaunkundz, viņš izbraucis jūrā.

— Jūrā? — Krelle atdzīvojas. — Tātad streiks jau beidzies?

— Tur jau tas joks, ka ne. Kāds padomju kuģis mē­ģina bez loča tikt uz Kristportu… Starp citu, dzirdēju, ka Dīkroša kungs pa telefonu diktē stenotipistei… Ku­ģis nāk no jūsu dzimtenes, — šveicars piebilst. — No Rīgas, ja nemaldos.

«No Rīgas» — šie divi vārdi skan Krelles ausīs, kad viņa atkal atrodas uz ielas. Ilgus gadus viņa gaidījusi šo ziņu, nu tā ir klāt — brīdī, kad pat daudz pārdzīvo­jusī Krelle gatava ļauties izmisumam. Nē, tik naiva viņa vairs nav, lai ticētu, ka šo kuģi, gluži kā pasakā, vada viņas Augusts. Un tomēr iespējams, ka tur ir ļau­dis, kas viņu pazīst, kas varēs pastāstīt par viņa likteni.

Pamanījusi kādā skatlogā savu veidolu, Krelle palē­nina soļus un varbūt pirmo reizi pēdējos gados nopēti ne tikai skatuves grimu sejā, bet sevi visu — no galvas līdz kājām. Nē, tādā izskatā nedrīkst rādīties uz kuģa. Šis gājiens var būt atbildīgāks nekā jebkura pirmiz­rāde, tam jāsagatavojas rūpīgi, apdomīgi. Atvērusi so­miņu un saskaitījusi sīknaudu, viņa dodas uz autobusa pieturu.