Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

Viesnīcas «Korona» vestibilā apmetušies konsuls Freksa, Kerzens un Zumers. Viņi sapulcējušies, lai sa­gaidītu viesi no galvaspilsētas. No ielas atlido automo­biļa taures kauciens un bremzes šņirkstoša. Konsuls nesteigdamies pieceļas.

— Ja nemaldos, palīdzība ir klāt, — viņš saka.

Viesnīcas virpuļdurvis strauji griežas. Ar nelielu ceļa somu rokā iedrāžas uztrauktais viesnīcas bojs Knuts.

— Istabu doktoram Borkam! — viņš sauc.

Portjē pielec kājās un pakalpīgi norauj no dēļa slē­dzeni.

— Doktors Borks? — arī Kerzens pieceļas. — Tik ātri?

— Vai tad mani nepazīstat? — konsuls smaida ar ne­slēptu pārākumu. — Ja jau rīkojos, tad ātri un noteikti.

— Pats doktors Borks! — jūsmīgi un bijīgi čukst Zumers.

Slavenā Borka ierašanās Zumeru tā pārsteigusi, ka viņš pat nejaudā piecelties. Tikai tad, kad vestibilā ienāk pats Borks, viņš steidzīgi uzraušas, apgāzdams pelnu trauku. Borks kādu brīdi pakavējas uz sliekšņa, it kā paildzinādams savas ierašanās efektu. Advokāts ģērbies pelēkā tvīda žaketē, peiēkās flaneļa biksēs, viņa pelēkie, vietvietām jau iesirmie mati šķiet it ka pūderēti. Borkam ir viena no tām raksturīgajām poli­tiķu sejām, kādas liekas gluži kā radītas ilustrētu žur­nālu lappusēm. Nevērīgi pametis lietusmēteli Knutam, viņš nesteigdamies tuvojas rederiem.

— Redzu, redzu, tā pati vecā Kristportā, — viņš smaida. — Jus lieliski izskatāties, konsul, — Borks draudzīgi spiež Freksam roku. — Jums, Kerzen, derētu nodzīt svaru, — Borks tēvišķīgi uzsit rēderim uz va­renā pleca. — A, jūs arī šeit, Zumer? — viņš nevīžīgi noburkšķ. — Kapec tik drūmi? Nepatikšanas?

— Jā, lielas nepatikšanas! — Kerzens rēc. — Vai ne­iedzersit ar mums, doktor Bork?

— Pilnīgi izslēgts, — Borks atgaiņājas. — Vispirms darīšanas… Konsul, vai jūs atradīsit laiku patērzēt ar mani?… Uz redzēšanos, kungi! — Borks tādējādi liek Kerzenam un Zumeram saprast, ka viņu klātbūtne nav vēlama. — Ceru, ka rīt varēšu jūs iepriecināt ar labām ziņām.

Palicis savā istabā divatā ar Freksu, Borks bez aplin­kiem jautā:

— Kā saucas kuģis?

— «Padomju Latvija».

— Ļoti labi. Cerams, ka uz kuģa atrodas arī latvieši?

— Kāds tam sakars ar streiku?

— Padomājiet!… Manuprāt, ar latvieti varēsim drī­zāk atrast kopēju valodu… Starp citu, esiet tik laipni un piezvaniet Dīkroša kungam! Viņš man savā laikā pa­līdzēja nokārtot diezgan kutelīgu jautājumu…

Konsuls piezvana uz redakciju.

— Tūlīt būs klāt, — Freksa paziņo un aizsmēķē ci­gāru. — Es vēl īsti nesaprotu, kas jums padomā?

— Vai tad Kristportas provinces gaiss tiešām tā ietekmē domāšanas spējas?… Padomājiet! Loči iesāk streiku. Kad? Tieši tajā mirklī, kad Kristportā ierodas padomju kuģis ar savu loci uz borta. Vai tiešām tas jums neliekas aizdomīgi?

— Tā var būt sagadīšanās.

— Jus esat vecmodīgs, mans draugs! — Borks ni­cīgi norāda uz ampīra stila mēbelēm, smagnējām vā­zēm, kristāla lustru. — Tāpat kā šī istaba… Jums derētu paceļot — kaut vai uz Ameriku, izvēdināt sma­dzenes… Tur neviens neturas ne pie antīkām mēbe­lēm, ne pie sen novecojušiem uzskatiem… Vai jums starp ločiem ir savs cilvēks?

— Tik vecmodīgi mēs gan neesam, — konsuls pa­smaida. — Pat streika komitejā.

— Tas jau kaut kas ir… Jūs teicāt — sagadīšanās? Nu tad, lūk, mēs pierādīsim, ka tā nav sagadīšanās…

— Kā jus to pierādīsit? Liksit Dīkrosim ievietot at­tiecīgu rakstu savā avīzē? Vai pats teiksit graujošu runu parlamentā? Tie laiki pagājuši, kad pie mums ticēja tādām pasakām.

— Pasakas? — Borks labi tēlotā pārsteigumā pār­trauc izkravāt no ceļa somas tualetes piederumus. — Mūsu uzdevums — pārvērst tās īstenībā… ar lieci­nieku palīdzību!

— Kur jūs ņemsit tādu liecinieku?

— Ja jau krievi atraduši cilvēku, kas var ievest kuģi Kristportā bez loča palīdzības, tad viņi būs tik mīļi un pagādās man arī vajadzīgo liecinieku…

— Beidzot sapratu… — konsuls pasmaida.

— Ko?

— To, ka jūs ar laiku būsit ne tikai iekšlietu mi­nistrs, bet arī ministru prezidents.

— Paldies! — Borks glaimoti pasmīn un sāk dzīt bārdu. — Pagaidām apmierināšos ar ministra portfeli… Tā ir jūsu laime, ka varēju atbraukt. Bez maniem pa­domiem jūs mēģinātu skriet ar pieri sienā. Īsts karava­donis pats rada visizdevīgākos apstākļus kaujai ar ienaidnieku. Varat būt pārliecināti, ka jūsu loči visai drīz izbeigs streiku. Domājams, ka viņiem uz visiem laikiem pāries apetīte.

Freksa ievelk dažus dūmus. Domās nogrimis, viņš aizmirst nobirdināt pelnus. Borks, kas apmierināti vēro­jis spogulī savu gludo vaigu, pagriežas.

— Jūs nemaz neizskatāties priecīgs? — viņš vaicā.

— Kā nu ne!… Doktor, cik ātri jus cerat gūt re­zultātus?

— Nezinu, — Borks parausta plecus. — Divās die­nās, trīs… Katrā ziņā pirms parlamentā sāksies deba­tes par tirdzniecības līgumu ar Krieviju.

— Ak, tad no tās puses pūš vējš? Ja jums izdotos pierādīt, ka krievi piekopj graujošu darbību…

Tas uzspridzinātu tirdzniecības līgumu! Pilnīgi pa­reizi! Vai beidzot jūs esat aptvēruši, ka citādi tik atbil­dīgā brīdī nebūtu pa galvu, pa kaklu atskrējis no gal­vaspilsētas?…

Pie durvīm klauvē.

— Tas būs Dīkrosis! — Freksa steidzas atvērt durvis un tūdaļ grib tās atkal aizcirst. Bet, pirms konsuls pa­gūst aizvērt durvis, Šviks, pastūmis viņu sānis, uzbudi­nāti ieskrien istabā.

— Atnāciet citreiz! — Freksa mēģina tikt no viņa vaļā. — Vai tad neredzat, ka man ir svarīga saruna ar doktoru Borku?

— A! Doktors Borks! A! Tikko Zumers man pastās­tīja, skrēju šurp. Jūs esat mana pēdējā cerība! Jā, ludzu atvainošanu, savā uztraukumā aizmirsu stādīties priekšā. — Šviks pasniedz Borkam vizītkarti. — Šviks! Apbedīšana mazumā un vairumā… Allaž priecīgs pa­kalpot…

— Vēlāk! Vēlāk! — Freksa mēģina izbīdīt viņu pa durvīm.

Desmit tūkstoši nelaimīgo Bergholmā!… Bads!… Medikamentu t rukums! — Šviks, baidīdamies, ka vi­ņam neļaus izrunāt līdz galam, ber vārdus kā pupas. — Divi kuģi ar zārkiem!… Šis streiks jāizbeidz!… Kristīga apbedīšana…

— Varat neuztraukties! — Borks pašapmierināti smaida. — Streiku drīzumā apbedīsim!

— O! — Švika acīs parādās prieka asaras. — Jūs man atdodat dzīvību. Bet kad? Kad? Tas ir dzīvības un nāves jautājums!

Borka vietā atbild Freksa:

— To ir grūti pateikt… Varbūt pēc mēneša… Var­būt pēc divām nedēļām… Vai ne, doktor? — Freksa uzmet Borkam zīmīgu skatienu.

Kad Švika vaimanas jau skan aiz pievērtajām dur­vīm, Borks palūkojas konsulā un piemiedz aci.

— Nu ja, — konsuls negribīgi atzīst. — Katram savas privātās intereses. Jus esat ieinteresēti, lai izgāztos tirdzniecības līgums ar Krieviju…

— Bet jūs, lai ar streika palīdzību piespiestu pie sie­nas konkurentus.

Konsuls apmierināti berzē rokas.

— Mēs viens otru saprotam… Tas nebūs mūsu pir­mais kopīgais darījums, vai ne, Bork?

Viņu sarunu pārtrauc Dīkroša ierašanās.

— A, Dīkroša kungs, esiet sveicināti! — Borks viņu laipni apsēdina. — Labu laiciņu neesam redzējušies. Vai Kristportā jums vēl nav kļuvusi par šauru?… Esmu nodomājis piedāvāt jums posteni galvaspilsētā… Tas ir, kad būšu iekšlietu ministrs.