Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

— Nullei? Tagad atceros, — vecais Sērenss sarauc: pieri. — Mašīnas numurs iesākās ar nulli, pat ar divām. Bet tālāk? — kādu brīdi viņš sasprindzināti domā, tad nopūšas: — Skleroze, ko lai dara?… Zinu tikai, ka no­spriedu, cik labi būtu, ja pirms pieciem gadsimtiem at­klāto Ameriku varētu atkal aizklapēt ciet… Kaut gan, — viņa acis iemirdzas, — amerikāņi reizēm dod tīri pieklājīgu dzeramnaudu.

— Sērensa kungs, — Nora ir tuvu raudām. — Pamē­ģiniet labāk atcerēties mašīnas numuru.

— Tieši to arī daru. Bet man uz skaitļiem allaž bi­jusi vāja atmiņa, — vecais Sērenss bezcerīgi pašūpo galvu. — Pamēģināsim ar loģiku. Kāpēc man toreiz ienāca prātā tieši Amerikas atklāšana? Vai neatceries, kurā gadā tā atklāta?

Viņš pieiet pie grāmatu plaukta un atšķir biezu en­ciklopēdijas sējumu, kuru tikai smaguma dēļ vēl nav aiznesis uz antikvariātu.

— Četrpadsmit deviņdesmit divi, — Sērenss mur­mina. — Nē, šis skaitlis man diemžēl nekā nesaka…— Grasīdamies nolikt grāmatu atpakaļ, vecais Sērenss ierauga skaitli virs plaukta novietotajā spogulī un pēk­šņi sastingst. Tad priecīgi iesmejas: — Nu es zinu, kā­pēc nolēmu, ka ar Ameriku jāizrīkojas otrādi — nevis vēlreiz jāatklāj, bet jālikvidē.

Parasti tik apķērīgā Nora joprojām nekā nesaprot.

— Tad es iešu, — viņa pastiepj vecajam Sērensam roku. — Ja tomēr gadās atcerēties numuru…

— Kā? Esmu to jau atcerējies… Kaut tikai neaiz­mirstos, — un viņš mazliet trīcošiem pirkstiem velk uz avīzes malas: 00-2941.

— Cik vienkārši, vai ne? Amerikas atklāšanas gads, tikai ačgārnā kārtībā, — vecais Sērenss apsūdzoši pa­ceļ roku. — Nolaupīt cilvēku mūsu Kristportā, kur tas dzirdēts?!

Pusstundu vēlāk Nora jau atrodas darba biržas priekšā, kur šai laikā parasti pulcējas bezdarbnieki. Bet šoreiz it nevienam neizdodas atrast kaut sīkāko iespēju nopelnīt — ierēdnis visās darba piedāvājumu ailēs vien­aldzīgi ieraksta treknas nulles.

— Atkal nekā, — kāda sirma sieviņa vīlusies nopū­šas. — Un tieši tagad lieks grasis tā noderētu.

— Pagaidiet, — Nora saka. — Drīz noslēgs tirdznie­cības līgumu ar… — nepabeigusi teikumu, meitene ātri izlaužas no burzmas. Garām pabraukuši tumši pe­lēka mašīna. Nora pavada to skatieniem un vīlusies aiz­griežas.

— Numurs ir cits.

Viņa šai brīdī nav vienīgā, kas meklē Venstrāta ma­šīnu. Gustavs jau instruējis daudzus paziņas un patla­ban pamāca sirmu loci:

— Tikko ieraudzīsi, iegaumē, kas un uz kurieni brauc.

Locis pamāj ar galvu:

— Pelēka, vai ne?

— Pelēka… Divas nulles, divdesmit deviņi, četr­desmit viens.

Drīz meklēšanā iesaistīta gandrīz puse pilsētas. Zī­mītes ar mašīnas numuru izdalītas auklēm, kas pastai­gājas ar bagātnieku bērniem, pastniekiem, laikrakstu pārdevējiem, lupatu vācējiem, visiem, kas dienu pavada parkos un ielās. Tikai pievakarē vecais piena izvadā­tājs Tomass ziņo, ka redzējis mašīnu piebraucam pie radio darbnīcas. Nora un Gustavs tūdaļ dodas ceļā. Vi­ņiem palaimējas — mašīna ar numuru 00-2941 vēl stāv radiodarbnīcas priekšā.

— Es tūlīt būšu atpakaļ, — Gustavs pačukst, un, pirms meitene pagūst iebilst, viņš jau pazudis.

Paslēpusies kādā pavārtē, Nora redz, kā no tirgota­vas, stiepjot lielu uztvērēju, iznāk Smešs, iekāpj ma­šīnā un aizvelk pakaļējā lodziņa aizkarus. Tūlīt auto­mobilis uzņems gaitu, un viņai vajadzēs bezspēcīgi no­lūkoties tam nopakaļ. Bet tieši tai mirklī, kad pelēkā mašīna iegriežas šķērsielā, no otras puses iznirst vecs, nolietots «Fords», kuru vada Gustavs.

— Ātrāk! — skubina Nora, apsēzdamās Gustavam blakām.

Tusnījot un tarkšķot vecais «Fords» seko pelēkajai mašīnai. Bet, izkļuvuši uz šosejas, tā paātrina gaitu un drīz vien izzūd skatieniem.

— Mēs viņus nemūžam nepanāksim, — Nora bēdā­jas.

Sadzirdējis lokomotīves svilpienu, Gustavs pasmaida:

— Dzirdi? Tuvojas vilciens. Noķersim pie pārbrauk­tuves, — un viņš lik strauji nospiež akseleratoru, ka Nora gandrīz izveļas ārā.

Tiešām, pie nolaistā šķērskoka pelēkā mašīna spiesta gaidīt. Taču šeit šoseja ved kalnup, un šis kāpiens ve­cajam «Fordam» diez vai pa spēkam. Ieraudzījusi, ka šķērskoks paceļas, Nora metas pakaļ pelēkajai mašīnai un uzrāpjas pakaļgalā.

Pelēkā mašīna piestāj pie divstāvu savrupmājas ar apdrupušām kolonām, ko apjož sen nekopts dārzs ai simtgadīgiem ozoliem un cieši saaugušiem krūmiem. Tā vien šķiet, ka te gadiem ilgi naviens nav spēris kāju. Un arī māja. spriežot pēc žalūzijām, kas aizklāj visus logus, liekas tukša.

Tomēr šis iespaids ir maldīgs. Tikko Smešs piezvana pie dēļu vārtiņiem, no krūmiem iznirst cilvēks golfa bik­sēs. Iebāzis roku aizdomīgi uztūkušajā svārku kabatā, viņš paskatās caur «actiņu», tikai tad, pazinis nācēju, atver.

— Nes taisni augšā, — viņš saka Smešam. — Tur pat­laban vienīgi tā vecā ragana.

Smešs iestiepj uztvērēju istabā, kas, iespējams, kād­reiz bijusi gaiša un mājīga. Tagad mēbeles klāj bieza putekļu kārta, no popējuma vietām izlīdušas jūras zā­les. Pa sen nemazgātajiem logiem iespiežas rieta palsā gaisma. Tos velti pūlas atvērt sirma strādnieku sieviņa priekšautā un lakatiņā.

— Atbrīvojiet vietu! — Smešs pavēl, ar zodu norā­dīdams uz galdiņu blakām noplīsušajam dīvānam.

Vecā sieviņa pat nepagriež galvu.

— Tfu! — Smešs sirdīgi nospļaujas. — Alkal pie­mirsās, ka šī vecā ragana ir kurlmēma. Venstrāts mani ar savu konspirāciju vēl novedīs kapā.

Novietojis aparātu uz dīvāna, viņš ar kabatas lakatu noslauka sviedrus, tad izvelk savu blašķi. It kā to vien gaidījusi, sirmā vecīte atraujas no loga, izņem no priekšauta kabatas degvīna glāzi un, laipni smaidot, pasniedz to Smešam.

— Vienīgais cilvēks, kas mani šeit saprot, — viņš norūc, piepildīdams glāzi līdz malām. — Uz tavu vese­lību, skuķīt!

Sirmā sieviņa grib ko pateikt, bet dzirdama tikai ne­skaidra bubināšana.

— Ir jau labi, — Smešs pastumj to uz durvju pusi. — Un tagad aidā… feirāms… bai-bai… — viņš ar nepārprotamu žestu izraida apkopēju.

… Izlikdamās, it kā šosejas malā plūktu puķes, Nora nu jau veselu stundu novēro savrupmāju. Pēc tam kad aizbrauca pelēkā mašīna, aiz sētas vairs nemana nekā­das dzīvības pazīmes, un meitene sāk šaubīties, vai vispār vērts te nīkuļot. Bet bez Gustava viņa nevar iz­šķirties, ko darīt.

Pēkšņi Nora sastingst — vārti atveras, sarga pava­dībā iznāk sirmā apkopēja.

— Tā taču… — viņa satraukti čukst. — Nu, pro­tams… Tā ir Anša vecāmāte! — pārliecinājusies, ka sargs atkal pazudis, Nora pieskrien pie apkopējas.

Atjēdzies pec apdullinošā zvēliena pa galvu, Taimiņš ilgi nespej saprast, kur atrodas. Caur nolaisto žalūziju režģiem spiežas austošā rīta krēslainā gaisma, un pir­majā mirklī šķiet, ka viņš pamodies savā kojā. Bet kāpēc tad kajīte pēkšņi tik plaša, no kurienes lajā šie milzīgie peļu apgrauztie ādas klubkrēsli, ozola skapji ar biezam grāmatām, briežu ragi pie sienas?

Taimiņš uzraušas sēdus, bet tūdaļ, skaļi vaidot, atkal atkrīt atpakaļ. Tikai pēc laba brīža pakausī aprimst sā­pes. Piesardzīgi atvēris sūrstošās acis, viņš palūkojas apkārt. Jādomā, ka šī istaba kādreiz bijusi turīga cil­vēka kabinets, skaidrs arī, ka te jau labi sen neviens nedzīvo. Un pavisam nepārprotami redzams, ka tā nav policijas ieslodzījuma kamera. Un tādā gadījumā…