Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

— To es nevaru pieļaut! — Šviks patētiski pa­ziņo. — Mans kristieša pienākums palīdzēt tuvāka­jiem nomirt, kā piedienas… Piedodiet, profesionāls ieradums… Gribēju teikt, izdzīvot grūtajos laikos… Es pērku! Pērku aiz tīras humanitātes…

— Knut, vēl divus kokteiļus! — Zumers sauc.

— Mans dievs, es kļūstu par dzērāju!

Izdzirdējusi, ka durvīs atkal pagriežas slēdzene, Eleo­nora priecīgi satraukta pieceļas — viqa pārliecināta, ka nācējs ir Taimiņš. Bet ierauga Dīkrosi un sadrūmst:

— Ak, tu tas esi… — pēkšņi viņa atceras visu.

— Un tu vēl uzdrošinies rādīties man acīs! Pamanījis Krelles rokās tukšo pudeli, Dīkrosis atkāp­jas līdz sienai.

— Tu vēl arvien neesi sapratusi, ka rīkojos tavā labā. Krelles rokas gurdi noslīd gar sāniem. Viņa jūt, ka pret tādu bezkaunību ir bezspēcīga.

— Ej projām! — viņa saka.

— Nekur es neiešu. Pat ja vajadzēs tevi ar varu pie­spiest kļūt laimīgai.

— Par savu laimi es pati parūpēšos.

— Muļķa zoss! Tu laikam iedomājies, ka brauksi vi­ņam līdzi… Ko tu tur darīsi? Dziedāsi kolhoza kori?

— Vienalga. Es vairs nevaru dzīvot bez viņa, — Eleonora vienkārši saka.

— Tad dzīvo vesela līdz sirmam vecumam. Bet šeit, tikai šeit! Skaidrs? — un Dīkrosis turpina samtainā balsī: — Ko tu teiktu par savrupmāju jūras krastā?… Ar rožu dārzu?… Kur tu dzīvotu kopā ar Taimiņu? Ko tu par to teiktu?

— Ej projām! — Eleonora elso.

— To visu es tev apsolu, ja tu piedabūsi Taimiņu pa­likt šeit un parakstīt liecību…

— Nē! — Eleonora kliedz.

— Es aiziešu un vairs neatgriezīšos, — Dīkrosis pie­draud. — Bet lev no tā vieglāk nekļūs. Tevi izraidīs kā nevēlamu ārzemnieci. Kur tu liksies bez manis, bez «Jautrā delfīna» un bez tava Taimiņa? Rīt avīzē parā­dīsies tāds raksts, ka tevi pat Padomju Krievijā neņems pretī…

Eleonora nomākti klusē.

— Tagad tu redzi, ka mums ir kopējas intereses, — Dīkrosis pasmīn.

— Kas man jādara? — Eleonora jautā neskaņā balsī.

— Gan tu pati zināsi, kā vislabāk pārliecināt vī­rieti, — Dīkrosis skarbi saka. — Kad izsīks sievišķīgie argumenti, vari ieslēgt radio. Kristportā katru stundu pārraida pēdējās ziņas…

Taimiņš labi apzinās, ka šīs klusās stundas ar Eleo­noru ir tikai atelpa pirms izšķirošās kaujas. Tiesa, Ven­strāts vēlreiz mēģināja pierunāt un iebiedēt, bet, likās, arī viņš vairs netic panākumiem. Tagad neviens vairs neuzmācas, un tieši tas ir aizdomīgi. Kāpēc ienaidnieks zaudē laiku, kas strādā Taimiņa labā? Taimiņš nešau­bās, ka kapteinis paguvis sacelt kājās policiju, ka sa­zinājies ar padomju sutniecību. Varbūt par viņa no­laupīšanu jau iesniegta protesta nota…

Ieraudzījis Eleonoras istabā uztvērēju, Taimiņš to tūdaļ ieslēdz pat neapvaicajies, no kurienes aparāts te pēkšņi gadījies.

— Debates par tirdzniecības līgumu ar Krieviju sāk­sies parīt, — iesilst un pamazām nostiprinās diktora balss. — Gaidāma sensacionāla deputāta Borka runa…

— Izslēdz, — Eleonora lūdz. — Man tev kaut kas jāpastāsta.

— Tūlīt… Gribas uzzināt, kas notiek pasaulē.

— Bergholma joprojām nogriezta no ārpasaules. Plūdi prasījuši divdesmit trīs jaunus upurus. — Pēc īsas pauzes diktors turpina: — Kristportā. Šodien ostu at­stājis motorkuģis «Padomju Latvija». Kapteinis Akmens pieprasīja, lai policija nodotu dezertējušo stūrmani Augustu Taimiņu padomju iestādēm. Kompetentās ap­rindas paskaidro, ka šī prasiba runā pretī likumam par patvēruma garantēšanu politiskiem emigrantiem. Pēdē­jās ziņas beidzam. Pēc dažiem mirkļiem klausieties…

— Tas nevar būt! Tie ir meli! — Taimiņš sauc.

Viņš drudžaini griež uztvērēja pogas, bet tas paliek mēms. Taimiņš turpina griezt. Viņš pat nav pamanījis, ka nodzisusi gaisma.

— Strāvas nav, — Eleonora klusi saka. Viņa piece­ļas un pieķeras Taimiņam: — Augusi, kas tagad būs? Vai tiešām viņi tevi pametuši?…

— Pats esmu pie visa vainīgs! Vajadzēja brīdināt biedrus, kurp eju, kāpēc… Tāds sīkums, bet, luk, kas iznācis! — viņš atraisās no Eleonoras un smagiem, neatlaidīgiem soļiem sāk staigāt pa istabu.

Atveras durvis. Šoreiz tas ir puisis golfa biksēs. Ne­sacījis ne vārda, toties jo izteiksmīgāk pamājis ar pis­toli, viņš pavēl Taimiņam sekot. Bet tālu viņi netiek — gaitenī parādās Smešs.

Taimiņš nedzird, ko Smešs pačukst puisim, viņš pat īsti neapjauš, ka tiek vests atpakaļ. Visu laiku viņš savā nodabā sarunājas ar Eleonoru, slāsta par šiem desmit gadiem, kurus nav iespējams tā vienkārši izsvītrot no dzīves, par saviem biedriem un par nelokāmo apņēmībuarīvienam turpināt cīņu.

Eleonora domājusi par to pašu. Taču nonākusi pie gluži citāda secinājuma. Un tagad viņa to pateiks. Ta­gad vai nekad!

— August!

— Ko? — viņš turpina tramīgi soļot pa istabu, kas tikai tagad kļuvusi par īstu krātiņu.

— Apsēdies man blakus… Apsēdies taču, August!

Viņš negribīgi apsēstas. Uzrauj sērkociņu, pasniedz

Eleonorai uguni.

Eleonora nervozi smēķē. Cik grūti atrast piemērotus vārdus, kad apzinies, ka no tiem atkarīga visa turp­mākā dzīve. Cik grūti ieskaidrot citam cilvēkam to, kas pašai šķiet viselementārākā patiesība… Bet galu galā Taimiņš taču nav svešs cilvēks, tas ir Augusts, viņas Gusts. Viņam jāsaprot. Viņš sapratīs! Un tad viss būs labi…

— Klausies, August! Tu esi vīrietis. Vīrieši allaž rūpējas tikai par savu godu. Bet šoreiz tev nav tiesī­bas to darīt. Pārāk ilgi esam gaidījuši šo stundu. Vai tad nav vienalga, kur mēs dzīvosim? Galvenais, lai mēs butu kopā… Pagaidi, ļauj izrunāt!… Tevis dēļ biju ar mieru braukt uz Rīgu, kas man kļuvusi tikpat sveš.i kā kaut kāda Sidneja vai Jokohama, tevis dēļ! Bet tas nav iespējams… Un tāpēc saku: paliksim šeit! Pa­raksti šo papīru, un aizmirsīsim visu… Mums būs māja jūras krastā, kuģis, ko tu vadīsi pa pasaules jūrām… Es levi gaidīšu atgriežamies, gaidīšu pēc katra reisa, gaidīšu ar tādu uzticību, ar kādu tevi neviens nekad ne­gaidīs… Padomā par mums, August! Vai mums nav tiesības uz laimi?

— Tieši par Lo es visu laiku domāju, — Taimiņš lēni atbild. — Neviens mani nekad nepiespiedīs mūsu mīlas vārda kļūt par nodevēju! Nora, vai tu vari to saprast?

— Saprast? — viņa histēriski smejas. — To vien jūs prasāt no sievietes… Tad saproti jel pats, ka tu man esi vajadzīgs, ka nekur es tevi vairs nelaidīšu, ne­kur!… Vai tu zini, kā ir, kad pēdējā krodziņa saim­nieks var tevi izmest uz ielas? Kad gribas ēst un tev nav ko pārdot, izņemot sevi pašu? Jūrnieks katram slīcējam met glābšanas apli, vai ne? Tad neļauj man noslīkt dubļos! Es tavā labā esmu gatava uz visu, bet tev gods ir svarīgāks… Es vēl neesmu veca, August, es gribu dzīvot! Un tu esi mana pēdējā cerība! Tev jā­paliek pie manis! Arī tev nav citas izejas, ceļš uz Pa­domju Savienību tev tagad slēgts… Kas tevi tā velk uz turieni, ka esi gatavs upurēt mūsu mīlu, mani?

Taimiņš ar vāru kustību noglāsta Eleonoras matus:

— Tā nav tava vaina, mīļā… Bet man dzimtene nav tikai vienkāršs ģeogrāfisks jēdziens. Tā ir visa mana dzīve.

Turēdama rokā smagu grozu, Nora klauvē pie sav­rupmājas vārtiem. Šodien sarga uzdevumus pilda Smešs. Uzmanīgi nopētījis meiteni, viņš vaicā: