Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

— Un kur tad vecā ragana?

— Slima. Es esmu viņas krustmeita.

— Kā vecā ragana varēja pateikt, ka slima, ja ir kurlmēma? Izskaidro man to!

— Viņa te visu uzrakstījusi, — raudzīdamās Smešam taisni acīs, Nora pasniedz zīmīti.

Smešs izlasa, saburza papīrīti, tad izstiepj roku.

— Nu, tad dod šurp.

Nora pastiepj viņam grozu.

— Tur ir arī pudele paštecināta ābolu degvīna. — viņa ātri mēļo. — Cik nopratu, šai mājā ir viens cil­vēks, kas allaž dzer uz viņas veselību. Un šoreiz tas tiešām noderētu…

— Šis goda virs stāv tavā priekšā, — Smešs izriež krūtis, atkorķē pudeli un paosta. — Nu, šo prieku es viņai sagādāšu.

— Bet es tikmēr uzsildīšu zupu, uzkopšu istabas. Un tad varēšu aiznest tukšo pudeli atpakaļ, — un Nora veikli iespraucas pa vārtiem, kas smagi aizkrīt aiz viņas.

Pēc brīža viņa jau atrodas istabā, kurā Taimiņu tur ieslodzījumā. Patlaban tā ir tukša un tāpēc šķiet vēl drūmāka.

— Šurp, — Smešs parāda viņai, kur nolikt paplāti.

Uz rakstāmgalda redzama cita, ar salveti pārklāta pa­plāte. Pārliecinājusies, ka ēdieni ir neskarti, Nora no­pūšas:

— Ai, ai, kurš te pieteicis bada streiku?

— Vecā ragana nav tik ziņkārīga un nepļāpā. Tā ir viņas vienīgā labā īpašība, — Smešs strupi saka. — Nu, tad lai iet arī uz viņas veselību! — viņš iedzer.

— Sakiet, vai te kāds dzīvo vai nedzīvo? — kārto­dama uz dīvana uzklāto gultas veļu, Nora vaicā — tā­pat kā ēdieni,arīpalagi šķiet neskarti.

— Uzminēts! — Smešs smejas. — Dzīvo un tai pašā laikā nedzīvo. — Viņš pieliek pirkstu pie lūpām: — Spoks! — apmierināts ar savu asprātību, Smešs at­kal iedzer.

— Būtu mani iepazīstinājuši ar spoku. Kopš bērnības par to tikai sapņoju…

— Bīstami, — Smešs atbild. — Viņam garšo glītas meitenes, tāpēc jau neko citu neēd… Starp citu, kur es jau esmu redzējis lavu purniņu?

Nora saspringst.

— Vai tas nozīmē, ka esmu jums iepatikusies? — tē­lodama koķeti, Nora valšķīgi uzsmaida Smešam. — Tad iedzeriet arī uz manu veselību.

— Atcerējos! — ar krietnu malku atsvaidzinājis at­miņu, Smešs iesaucas. — Tagad tu esi pieķerta! — viņš tīšām biedē viņu. — Tu esi tā pati, kas mums rā­dīja ceļu uz viesnīcu…

Nora atviegloti nopūšas. Izlikdamās slaukām putek­ļus, viņa vēlreiz nopētī telpu. Visas pazīmes rāda, ka Taimiņš ieslodzīts tieši šai istabā. Un Nora izšķiras. Norāvusi no kleitas miniatūro dzintara kaiju, viņa no­met to uz dīvāna, kur brošiņa gandrīz saplūst ar dzel­teno segu. Tagad Taimiņš vismaz zinās, ka draugi viņu nepametīs.

— Viss kārtībā, — Nora apsedz ēdienus ar salveti. — Varam iet.

Taimiņš smagiem soliem staigā pa istabu. Pieci soļi bdz sienai, pieci līdz durvīm. Drūmās pārdomās iegri­mis, viņš nepamana kaiju, kas tikko saskatāmi izdalās uz segas. Viņš staigā. No sienas līdz durvīm un atpa­kaļ. Tad maina virzienu un pieiet pie loga.

— Prom no loga! — no lejas tūdaļ atskan nikna balss.

Taimiņš spiests atsāki savu vienmuļo pastaigu — tik­pat bezcerīgu kā domas, kas atkal un atkal atgriežas pie sasāpējušā jautājuma:

«Kā viņi varēja aiziet bez manis?… Noticēja, ka esmu aizbēdzis, kļuvis par nodevēju?… Kā viņi va­rēja noticēt?…»

Istabā ienāk izstīdzējis vīrietis ar rētu kreisajā vaiga, ielaiž Dīkrosi un tūdaļ iziet.

Sažņaudzis dūres, Taimiņš sper soli uz priekšu, bet pēkšņi pasmaida:

— Apsēdieties, Dīkrosi, es jūs jau gaidīju!

— Gaidījāt? Mani? — Dīkrosis ir pārsteigts.

— Protams. Jūs taču teicāt, ka man Kristportā ir draugi. Un nu pienācis pēdējais laiks aprunāties.

— Beidzot dzirdu saprātīgu vārdu, — Dīkrosis prie­cājas. — Es jau saprotu, ka uz kuģa jums bija bailes. Un arī šeit, kamēr vēl nevarējāt zināt, kā viss iegrozī­sies… Bet tagad kuģis ir prom, un var justies daudz brīvāk, vai ne, dārgo tautieti?

— Jā, ļoti brīvi…

Viņš pavirina rūtis. Un tiešām, no lejas atkal atskan draudīga balss:

— Nestāvēt pie loga! Citādi šaušu!

Dīkrosis jūtas neveikli.

— Jūs taču pats saprotat, — viņš taisnojas, — ka tas drīzāk notiek jūsu drošības labad… Un, tikko jūs parakstīsit paziņojumu, mēs, protams, tūlīt aizvāksim apsardzi.

— Neko citu jūs man nepiedāvāsit?

— Ko jūs, ko jus! Kā jau teikts, jūs dabūsit kuģi. Un pietiekami daudz naudas, lai varētu iegādāties glītu mājiņu ar terasi uz jūras pusi, ar rožu dārzu…

— Un daudziem ērkšķiem, — Taimiņš pavīpsnā.

— Es jums garantēju… — Dīkrosis iesāk, bet Tai­miņš atkal pārtrauc viņu pusvārdā.

— Tieši par to gribēju aprunāties. Kādas man ga­rantijas, ka šie solījumi nav tukši vārdi? Pagaidām viss jādara tikai man: jāpaliek, jāparaksta, jāpaziņo… Neņemiet ļaunā, Dīkrosi, bet es arī neesmu šodien piedzimis. Jūsu avīzē izlasīju, ka vietējā valdība tai­sās parakstīt līgumu ar Padomju Savienību. Izdevīgu līgumu! Šajā situācijā tāds stūrmanis, kas jauc gaisu ar pretpadomju paziņojumiem, ir diezgan nepatīkams balasts. Kas man galvo, ka rīt mani nesviež pār bortu?

— Ak, tādas garantijas jūs prasāt? — Dīkrosis ne­maz nebrīnās par Taimiņa ietiepību. — Ceku es varētu jums atnest šurp, bet patvēruma tiesības… Zināt ko, doktors Borks šovakar tik un tā taisījās uz galvaspil­sētu. Es aprunāšos, droši vien viņš jūs tūlīt paķers līdzi, un jūs nokārtosit visu uz vietas.

Doktors Borks… Beidzot Taimiņš uzzinājis, kā ro­kās saplūst visi pavedieni! Bet Borks ir tik glums, ka jābūt divkārt piesardzīgam. Taimiņš apsēstas un ar roku nejauši satausta nelielu priekšmetu. Dzintara kaijiņa! Tā pati, ko viņš kādreiz uzdāvinājis Berlinga No­riņai! Kā tā šeit nokļuvusi, kā izpletuši savus spārnus uz viņa dīvāna, it kā aicinot doties tālā lidojumā?

— Būšu klāt pēc stundas, — Dīkrosis saka. — Jūs tikmēr paguliet.

— Jā, izgulēties gan derētu, — Taimiņš piekrīt. — Godīgi runājot, man nav it nekādas patikas pa nakti kratīties mašīnā. Ja jūs man rīt atnestu Borka kunga galvojumu, man nekā cita nevajag, — viņš apguļas un aizver acis. — Jā, Dīkrosi, un pasakiet tiem maniem miesassargiem, lai šodien vairs netraucē, man nāk miegs…

Krodziņā «Jūrnieka glābiņš» savā ierastajā vielā galda galā sēž Hellers. Kartona šķīvīši, kas krājas viņa priekšā, liecina, ka jau iztukšoti septiņi lieli alus kausi, tomēr garastāvoklis šodien nebūt nav kareivīgs. Droši vien tāpēc, ka nav atnācis atskabargainais sarunas biedrs Berlings, bet Gustavs manāmi nervozē — te pie­iet pie durvīm un palūkojas ārā, te atkal atgriežas un pētī pulksteni. Un nevar taču uzskatīt par nopietnu dis­kusijas pretinieku sirmo loci, kas palīdzēja medīt Venstrāta mašīnu…

Noslaucījis no lūpām alus putas, Hellers miermīlīgi saka:

— Paļaujies uz manu pieredzi arodbiedrībā, mums jāpiekāpjas…

— Jāpiekāpjas? — sirmais locis nesaprot.

— Ne jau tūlīt… Pēc dažām dienām… Lai redz, ka mēs bez cīņas nepadodamies… Šodien satiku Kerzenu. Viņš lika saprast, ka arī gatavs uz kompromisiem.

— Viņš it nekā neizšķir!

Veclaicīgā slundeņa dzeguze kūko septiņas reizes. It kā to vien gaidījis, Gustavs dodas pie letes, ielej sev glāzīti degvīna un vienā rāvienā to iztukšo.