Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

Laiva attālinās no krasta. Vēl kādu mirkli dzird duļļus čīkstam, klusu guldzoņu, airiem ar ūdens virsmu saskaroties. Tad laiva izzūd skatieniem, pamirst trokšņi. Un neviens nesaklausa šāvienu, kas pēkšņi pāršķeļ va­karīgo klusumu, nedzird Eleonoras Krelles pēdējo klie­dzienu, nedzird šļakstienu, ar kādu viņas nedzīvais ķermenis, krītot dzelme, atvadās no Kristportas, kur tā arī neizdevās gūt laimi.

Mašīnrakstītāja nekādi nevar saprast, kas noticis ar Dīkrosi. Parasti viņš diktē tik ātri, ka pie labākās gri­bas nav iespējams sekot līdzi tekstam — jābūt laimī­gai, ja izdodas nepārjautāt kādu vārdu ik pēc teikuma. Šodien turpretī viņš pēc katras rindkopas iestarpina pauzi, it kā nejaudādams izspiest no pārgurušajām smadzenēm nākamo domu. Arī tagad taustiņu klaboņa jau sen apklususi, bet redaktors joprojām klusē.

Patiesībā tas nemaz nav raksta saturs, kas sagādā Dīkrosim grūtības. Arī nakts vidū, izrauts no dziļa miega, viņš spētu bez jebkādas piepūles sacerēt šādu reportāžu. Traucē reibinošā apziņa, ka šis raksts droši vien ir pēdējais, ko viņš diktē «Kristportas Kurjera» redakcijas telpās. Uzvara izcīnīta, rīt jādodas līdzi Bor­kam uz galvaspilsētu, kur gaida plašāka vēriena darbs, krietni lielāks atalgojums un, šaubu nav,arīdaudz grū­tāki un sarežģītāki uzdevumi. Un tieši tas patlaban no­darbina Dīkroša prātu, nejauj koncentrēties. Vai viņš tiks galā, vai spēs noturēties virspusē arī ūdeņos, kur mājo rijīgākas haizivis? Sev pašam taču drīkst atzīties, ka Borka spīdošais manevrs pārspēj visu līdz šim pie­redzēto. Vai vērts ielaisties šaha partijā ar spēlētājiem, kas paredz ne tikai trīs četrus gājienus uz priekšu, bet aprēķina itin visas varbūtības, sagatavojot pretiniekam slazdus šķietami līdzenākā vietā? Varbūt tomēr prātīgāk paliki Kristportā, kur nodrošināta gaužām pārticīga ek­sistence?

Dīkrosis palūkojas apkārt un saprot, ka domās jau atvadījies no sava patumšā kabineta, kur uz mūžu iepe­rinājusies lētu cigarešu un sliktas kafijas smaka, no iz­balējušajām litogrāfijām pie sienām un no stikla durvīm, caur kurām gan var novērot padotos, bet kas tai pašā laikā neizslēdz nepatīkamo sajutu pašam būt kā uz delnas. Citas izdevības nebūs, tāpēc jāriskē. Un atvadām jāsacer raksts, kas liks Kristportas ļautiņiem vel pēc daudziem gadiem atcerēties redaktora vietnieku Dīkrosi.

Viņš savelk pieri krunkās, pūlēdamies izgudrot se­višķi skanīgu frāzi.

— Jauna rindkopa! — Dīkrosis saka. — Rakstiet!… Taču maldījās tie, kas domāja, ka tas ir šīs drāmas pē­dējais cēliens. Punkts. Līguma parakstīšanai sekoja sen­sacionāls fināls.

Dīkrosis atkal sarauc pieri.

— Rakstiet! Tieši tai brīdi, kad tirdzniecības kuģis «Padomju Latvija» gatavojās atstāt mūsu ostu, daudzi Kristportas iedzīvotāji, to skaitā arī jūsu speciālais ko­respondents, bija apkaunojoša notikuma aculieci­nieki… Svītrojiet pēdējo teikumu! Sensacionāls fināls, kas risināsies Apelācijas tiesā. Jauna rindkopa… Līgums starp rēderiem un ločiem tiks anulēts, jo pierā­dīts, ka streikotāji rīkojušies pēc ārzemju aģentu in­strukcijām! «Padomju Latvijas» stūrmanis Taimiņš, par kura pazušanu mēs jau savlaicīgi informējām mūsu lasītājus, vadījis loču streiku! Viņu slēpa streika komi­tejas locekļi. Šo tumšo elementu mēģinājums slepus nogādāt Taimiņu atpakaļ uz kuģa neizdevās, pateicoties mūsu policijas modrībai. Nelīdzēja arī krievu jūrnieku viltīgais manevrs noenkuroties reidā, kur varētu izman­tot tumsas aizsegu. Padomju stūrmani apcietināja tieši tai brīdī…

— Cik interesanti! — mašīnrakstītāja pēkšņi izsau­cas. — Kad tas notika?

— Stulba zoss! — Dīkrosis strupi atbild. — Tas vēl notiks. Pēc stundas.

Kapteiņa kajītē sabiezē nakts, bet Akmens neieslēdz elektrību. Gail vienīgi sprakstošā tabaka Dubova pīpē. Nez kādēļ šķiet, ka tumsā atklātas sarunas raisās vieg­lāk. Un kapteinim tik daudz uz sirds…

— Vai lasījāt ostas pārvaldes radiogrammu? — at­bildi nesagaidījis, Akmens turpina. — Pec stundas iera­dīsies locis, un mums būs jāpaceļ enkurs.

— Varbūt viņš mums kaut ko pastāstīs par Tai­miņu, — Dubovs saka. — Kopš aizgājuši dokeri, mēs esam pilnīgi nogriezti no pilsētas.

— Neko labu negaidu. Man neiziet no prāta polici­jas priekšnieka vizīte, — kapteinis lieliem soļiem mēro telpu. — Atceros, agrāk — rēderu laikā — nebija tāda latviešu kuģa, no kura kāds neaizmuktu jau pirmajā ārzemju ostā. Cerēja uz labāku algu, meklēja dēkas, vai es zinu…

Jā, aukstais karš mūs visus pārvērtis frontiniekos, — Dubova balsī, viņam pašam nemanot, iezogas lektora intonācijas. — Saproti jel, kapteini, šeit mēs vairs neesam Akmens, Taimiņš, Čaikins vai Dubovs ar savām individuālajām rakstura īpašībām, šeit mēs pat neesam noteiktas tautības vai valsts pārstāvji, šeit mēs visi esam marksistiskās ideoloģijas nesēji — boļ­ševiki, sarkanie, «Kremļa aģenti», ka nu kuram labpati­cies mūs dēvēt. Mājās tu vari rupji lamāties, vari pie­dzerties vai sakauties, tā ir tava darīšana. Šeit par to atbild visa Padomju Savienība un, lūdzu, nesmejies,arīvietējie komunisti.

— Nabaga Taimiņš, — Akmens rūgti pasmaida.

— Par ko tikai viņam nav jālauza galva…

Bez klauvēšanas atveras durvis. Ienāk satrauktais sardzes stūrmanis.

— Biedri kapteini! Iesim uz klāja. Krastmalā notiek kaut kas dīvains. Ja nemaldos, netālu no loču kutera laipām.

Pirmajā bridi grūti saprast, ko nozīmē rosība krastā. Spēcīgie okulāri rāda divus vīrus, kas uz kāda spī­ķera lēzenā jumta uzstāda prožektoru. Cita pēc citas piebrauc smagās un vieglās mašīnas. No tām izkāpj cilvēki, pulcējas grupās, izkrauj kinoaparatūru.

— Tas nemaz neatgādina demonstrāciju, — Dubovs pašūpo galvu.

— Drīzāk filmēšanu, — Akmens uzmin. — Vai redzi kameru?

— Bet ko viņi taisās filmēt? — Dubova seja apmā­cas. — Mūs, vai? Pazīstam taču viņu filmas. Mēs ne­esam ne puskailas meičas, ne bandīti. Kaut gan… — viņš pēkšņi ņemas regulēt tālskati. — Re, kur arī mūsu vecais paziņa no vietējās tenku lapeles! — Dubovs ieraudzījis Dīkrosi, kas plātās rokām, rādot uz «Pa­domju Latvijas» pusi. — Skaidrs, ka viņi mums gatavo kaut ko atvadām. Turies, kapteini!

Atgāzies konsula Freksas iemīļotajā atzveltnes krēslā, Borks klausās pēdējās ziņas.

— Rīt parlamentā sāksies debates par tirdzniecības līgumu ar Padomju Savienību, — diktors stāsta.

— Iepriekšējās aptaujas rezultāti norāda, ka opozīcijai šoreiz diez vai izdosies izvirzīt uzticības jautājumu un izjaukt valdības nodomus. Visdažādākie iedzīvotāju slāņi atbalsta mierīgās līdzāspastāvēšanas politiku. Ku­luāros palaistās baumas, ka sagaidāms sensacionāls at­klājums, uzskatāmas par neveiklu mēģinājumu sēt ne­mieru dažu Zemnieku partijas deputātu prātos…

— Varbūtarīšajā aparātā iebūvēts magnetofons, — konsuls zobojas, — lai nosistu jums garastāvokli… Tas gan bija pirmšķirīgs triks, ko jūs izspēlējāt ar Taimiņu.

— Nieki! — Borks jūtas glaimots. — Salīdzinot ar pārsteigumu, kas rīt sagaida mūsu ministru prezi­dentu… — tālruņa zvanam atskanot, viņš nocel klau­suli. — Hallo!… Jā, labi. Paldies! — Borks pieceļas. — Nu beigas ir tuvu. Un zināt ko, konsul?… Man prieks par to, kā izspēlēta šī partija! īr jau laiks, zva­nīja jūsu Hellers, pēc pusstundas viss būs cauri… Jūs arī brauksit?