Gunārs Cīrulis - Piedzīvojums Kristportā

— Gribi, lai es tevis dēļ dabūtu nolauzt trīsdesmit gadus tuptūzī? — Venstrāts nošņāc.

— Man nekas nav pretī, — Smešs atkal apsēstas uz grīdas. — Bet esiet bez bažām, šefa kungs… Par kārtību esmu parūpējies… Viens putniņš aizlaidies, bet otro… Nu, kā sauc tādu putniņu, kas dzied… Ahā, tas ir kanārijputnēns… To es arī esmu izlaidis no būra… Tagad visi ir brīvi… Es tikai pagaidīšu, kad atnāks policija. Tad es arī būšu brīvs.

Venstrāts netērē vārdus. Gandrīz piecas minūtes pār Smešu birst sitienu krusa. Katru reizi, kad viņš gāžas augšpēdus, Venstrāts atkal piecel to un no jauna apber nežēlīgiem sitieniem.

— Nu kā? — Venstrāts beidzot jautā ar savu parasto draudīgo čukstu.

Smešs nopurinās.

— Viss kārtībā, šef… piedodiet, Venstrāta kungs… Viss dzērums laukā, taisni žēl… Tik daudz pirmšķi­rīga dzēriena, un viss par velti!

— Muti! Nāc līdzi!

Klusēdami abi apstaigā telpu pēc telpas. Šur tur Ven­strāts pamana kādu nolaidību, bet visumā puiši strādā­juši godam. Palikusi tikai pēdējā — Taimiņa istaba,

— Vai pārbaudīts? — Venstrāts jautā.

— Nē. Tas bija jādara man… Bet es vēl nepaspēju. Domāju, vēl laika diezgan, vispirms jānovāc galvenie lietiskie pierādījumi.

— Man liekas, galvenais lietiskais pierādījums, kas būs jānovāc, esi tu, — Venstrāts klusi nomurmina un atslēdz durvis.

Venstrāts iededzina gaismu. Istaba ir tukša. Nekā, izņemot mēbeles.

Venstrāts pieiet pie loga, paskatās lejā. Smešs viņam seko. Pēkšņi spalgs troksnis liek viņiem apsviesties.

Taimiņš, kas bija paslēpies aiz durvīm, izrāvis slē­dzeni un aizcirtis tās. Pirms Venstrāts pagūst aizkavēt viņu, slēdzene, stikliem šķindot, izlido pa logu.

Smešs metas Taimiņam virsū. Sitiens pa zodu liek viņam atkrist uz muguras. Viņš kunkstēdams valstās pa grīdu. Tikmēr Venstrāts izrāvis revolveri. Taimiņš paceļ rokas.

— Tu šeit? — Venstrāts jautā, kā neticēdams savām acīm. Viņa smadzenes strādā ar pārslodzi. Pašlaik jau­tājums, kāpēc Taimiņš palicis, liekas viņam vissvarīgā­kais. Prāts vienkārši nespēj to aptvert.

— Tu šeit? — viņš atkārto kā bojāta plate. — Vai tad tevi neatbrīvoja?

— Gribēja gan… Bet man jūsu sabiedrība tā iepa­tikusies, ka nolēmu palikt, — Taimiņš vīpsnā.

— Klausies! — Venstrāts tuvojas Taimiņam. — Ko tas nozīmē?

— Ļoti vienkārši! Gribu, lai jūs mazliet iejustos manā ādā, — Taimiņš mierīgi atbild.

— Lamatas! — Venstrāts beidzot saprot. — Nostāties pie sienas! Ar seju! Pacelt rokas! Ja pakustēsies, būsi mironis!

Taimiņš paklausa,

— Uzlauzt durvis! — Venstrāts pavēl Smešam,

Redzēdams, ka Smešam netikt galā ar smagajām, me­tālu apkaltajām durvīm, viņš pats steidzas palīgā. Šo mirkli izmanto Taimiņš. Pirms Venstrāts pagūst atjēg­ties, ierocis izrauts viņam no rokas.

— Tā! Tagad lomas mainītas, — Taimiņš smaida. — Pie sienas! Veicīgāk! Ieteicu nekustēties! Ja jūs to tomēr darīsit, informēju, ka Švika kungs apsolījis at­laidi visiem maniem labiem paziņām.

Taimiņš, it kā tīšām izaicinādams Venstrātu, rotaļā­jas ar revolveri.

— Viņš mūs nošaus! — Smešs kliedz. — Dariet kaut ko, šef!

Venstrāts ierēcas un kā vērsis metas uz priekšu. Tai­miņš paceļ ieroci. Smešs saraujas. Bet Taimiņš, atgrū­dis uzbrūkošo Venstrālu ar spēcīgu kājas spērienu, šauj logā. Šķind plīstošais stikls. Viens šāviens, otrs, trešs. Tie spalgi atbalsojas klusajā dārzā.

— Viņš ir traks! — Smešs elso, uzbrukdams Tai­miņam.

Bet Taimiņš ir ātrāks. Vēl daži šāvieni logā, tad arī revolveris, izsizdams lielu robu, izlido ārā.

Tuvcīņa. Izmantojis brīdi, kad Smešs piespiedis Tai­miņu pie grīdas, Venstrāts pieskrien pie loga un atrauj to. No zemes šķir krietni pieci metri. Var salauzt kāju. Un tomēr labāk nekā nokļūt cietumā. Venstrāts jau uz­rāpies uz palodzes, bet šai mirklī Taimiņš, atbrīvojies no Smeša tvēriena, metas viņam klāt un ievelk atpakaļ istabā. Cīņa turpinās. Tagad tā noris galvenokārt pie loga. Ik brīdi stāvoklis mainās. Tomēr jūt, ka Taimiņa spēki draud izsīkt.

Aiz durvīm dzirdami trokšņi, balsis. Cīņas karstumā Venstrāts un Smešs to nedzird. Troksnis tuvojas. Dur­vis tricina Valdonīgi klauvējieni. Pēdējiem izmisīgiem spēkiem Venstrāts un Smešs cenšas tikt vaļā no Tai­miņa. Apdullinājis viņu ar zvēlienu acīs, Venstrāts jau kuru reizi skrien pie loga. Taču arī Taimiņš jūt, ka jā­noturas tikai īsu mirkli, un tas piešķir spēkus. Gulē­dams zemē, viņš ar vienu roku satver Smešu, ar otru parauj aiz kājas Venstrālu, kas jau grasās kāpt uz palo­dzes. Venstrāts pakrīt, kritienā raudams sev līdzi bī­dāmo galdiņu.

— Atveriet! Policija! — un smagās durvis sāk līgoties.

Ķermeņi veļas pa gridu blīvā kamolā. Durvis ar trok­sni izgažas no virām. Iebrūk policisti ar prefektu priekš­galā.

Pēdējā brīdī atbrīvojies no Taimiņa, Venstrāts tiek līdz logam. Ieskrienas lēcienam, bet… Lejā gaismo po­licistu kabatas spuldzes. Māja ielenkta. Venstrāts lēni pagriežas un tikpat lēni paceļ rokas. Smešam nav speķa piecelties. Turpat, sēdēdams uz grīdas, viņš pa­ceļ rokas.

Taimiņš grīļodamies paiet pretī policijas priekšnie­kam.

— Es esmu «Padomju Latvijas» stūrmanis, — viņš iesāk.

— Zinu, Taimiņa kungs. Mēs jūs jau sen meklējam.

— Un tikai tagad atradāt? — Taimiņš vīpsnā.

— Labāk vēlāk nekā nekad! — prefekts mēģina ar joku tikt pāri neērtajai situācijai. — Apcietināt! — no­radīdams uz Venstrātu un Smešu, viņš pamāj poli­cistiem.

— Nu nē, tas nebūs pieklājīgi! — Taimiņš pasmaida. — Atļaujiet man vispirms iepazīstināt jūs ar maniem viesmīlīgajiem saimniekiem!… Venstrāta kungs! Pa­rasti liek dēvēts par šefu. Bet šis te ir Smeša kungs!

— Pazīstu šo bandu! — prefekts īgni norūc. — Esiet bez rūpēm, Taimiņa kungs! Visi saņems pelnīto sodu!

— Arī pārējie?

— Protams, mana devīze ir likums un kārtība. Bet vispirms mums jāuzzina, kas īsti piedalījies jūsu no­laupīšanā, — prefekts mēģina laipot, — Tas prasīs zi­nāmu laiku.

— Varu jums aiztaupīt šīs pūles… Pierakstiet! De­putāts Borks! Konsuls Freksa! Redaktors Dīkrosis! Ši­kos gariņus jūs laikam pazīstat labāk nekā es.

Krastmalā pulcējas arvien vairāk ļaužu.

— Man tas nepatīk! — Berlings ar niknu žestu ap­velk loku, kurā iekļūst pustumsā redzamie automobiļi reportieri, fotogrāfi, radiokorespondenli, vairākās vie­tās uzstādītie prožektori.

— Kā es tūdaļ neiedomājos! Es varētu sevi nosist par to… — viņš turpina. — Hellera izturēšanās un viņa priekšlikums man pašā sākumā likās aizdomīgs, bet…

— Par ko tu runā? — neizprot kāds locis.

— Par provokāciju! Vai tad tu neredzi, kāpēc viņi sapulcējušies krastmalā? Lai sagaiditu Taimiņu! — viņa balsī skan izmisums.

— Es viņus brīdināšu! — kāds no ločiem iesaucās.

— Par vēlu! Viņiem tūlīt jābūt klāt, tagad mēs nekā vairs nevaram darīt, — un Berlings saspringti ieskatās tumsā.

Konsuls Freksa, sēdēdams savā mašīnā kopā ar Borku, paskatās pulkstenī.

— Kavējas, — viņš saka.

— Nekas! — Borks atsmaida. — Labs nāk ar gaidī­šanu.

— Kungi, vēl mazliet pacietības, — Dīkrosis labvē­līgi uzsmaida žurnālistiem. — Vēl mazliet pacietības, un jūsu rokās būs sensācija, kādu Kristportā nav re­dzējusi. Varat man ticēt! Šādās lietās man ir iemaņa.