Marks Tvens - Stāstu izlase

— Es, veči, tagad tīri vai priecājos, ka viņš vakar negadījās pie bērna meklēšanas; šitais stiķis ir varenāks un daudz grūtāk izdibināms.

Jā, ser, daudz sarežģītāks un daudz grūtāk izdibināms. Jā, ser, daudz sarežģītāks, daudz zinātniskāks vis, un prasa daudz vairāk gudrības.

— Man domāt, mēs visi priecājamies, ka šitā iznāca. Priecājamies? Velns parāvis, tas pārāk viegli sacīts. Arčijam, vai zināt, būtu vajadzējis pamācīties, ja pietiktu prātiņa pastāvēt blakus un paskatīties, kā šitenais vīrs tās lietas dara. Bet šis nekā — peras pa salvijām, kamēr gandrīz visu saputro.

— Tiesa, kas tiesa. Es jau pats redzēju. Nu, bet Arčijs vēl ir jauns, gan ar laiku tiks gudrāks.

— Paklau, vīri, kurš, pēc jūsu domām, varēja to izdarīt?

Tas bija grūts jautājums, kas izraisīja dažādus mazticamus pieņēmu­mus. Par iespējamiem darītājiem minēja vairākus cilvēkus, bet cits pēc cita tie atkrita kā nepieņemami. Izņemot jauno Hiljeru, neviens ar Flintu Bakneru netika draudzējies; taču neviens nebija ar viņu arī pa īstam strīdējies; viņš bija asi noraidījis ikvienu, kas mēģināja viņam tuvoties, tomēr ne tik nikni, lai nonāktu līdz asinsizliešanai. Taču viena cilvēka vārds jau no paša sākuma bija gandrīz katram uz mēles, bet izteikts tas tika pats pēdējais — Fetloks Džounss. Vispirmais par viņu ieminējās Pets Railijs.

— Jā,— vīri piekrita,— mēs, protams, visi tūliņ iedomājāmies par viņu, jo viņam tiešām bija miljons iemeslu nožmiegt Flintu Bakneru, īstenībā tas bija viņa svēts pienākums, bet, šeku, ir divi apstākļi, par kuriem nevaram tikt gudri, pirmkārt, viņam nav aknas šitādam darbiņam, un, otrkārt, notikuma brīdī viņš tur nebija ne tuvumā.

— Zinu,— atteica Pets,— viņš bija tepat biljarda istabā kopā ar mums, kad tas notika.

— Kā tad, kā tad. Tā ir viņa laime. Ja viņš nebūtu bijis ar mums, aizdomas kopš pirmā brīža būtu kritušas vienīgi uz viņu.

III

No traktiera ēdamistabas bija izvāktas visas mēbeles, izņemot sešas pēdas garu priežkoka galdu un vienu krēslu. Galds atradās telpas galā un krēsls uz tā; krēslā majestātisks, reprezentatīvs un iespaidīgs sēdēja Šerloks Holmss. Publika stāvēja kājās. Istaba bija stāvgrūdām pilna. Gaiss zils no tabakas dūmiem; valdīja dziļš klusums.

Izcilais Cilvēks pacēla roku, pieprasot vēl lielāku klusumu; īsu brīdi viņš turēja roku paceltu; tad strupi un asi sāka uzdot jautājumu pēc jautājuma un pierakstīja dzirdētās atbildes, galvu palocīdams un nomurminādams: m-m. Tā viņš uzzināja par Flintu Bakneru visu, ko vien kalnrači zināja pateikt: raksturu, izturēšanos un parašas; rezultātā noskaidrojās, ka Izcilā Cilvēka radagabals ir vienīgais apmetnē, kuram būtu bijis iemesls nogalināt Flintu Bakneru. Misters Holmss līdzjūtīgi uzsmaidīja lieciniekam un vienaldzīgi jautāja:

— Vai kāds no jums, kungi, varbūt zina, kur šis zēns, Fetloks Džounss, atradās eksplozijas laikā?

Kā pērkons nodārdēja daudzbalsu atbilde:

— Šīs pašas mājas biljarda istabā!

— Aha. Un vai viņš tur bija tikko iegājis?

— Viņš tur sabija veselu stundu!

— Aha. Eksplozijas vieta ir apmēram — nu, no šejienes apmē­ram .. .

— Krietnu jūdzi.

— Aha. Tas gan nav nekāds labais alibi, bet…

Sacēlās smieklu vētra, kurai pa vidu atskanēja saucieni: «Tu taču esi pillā!» un «Nu, Sendij, vai nenožēlo, ka vēri muti vaļā?», kas neļāva runātājam pabeigt teikumu, un šādi iznīcinātais liecinieks, aiz kauna piesarcis, nodūra galvu. Pratinātājs turpināja:

— Kad nu esam noskaidrojuši jaunekļa Džounsa mazliet attālo sakaru ar notikumu (smiekli), atļaujiet man izsaukt traģēdijas aculieci­niekus un paklausīties, kas tiem sakāms.— Citu pēc cita viņš vilka no kabatas ārā savus pierādījumus un sarindoja tos uz kartona gabala, ko nolika sev uz ceļiem. Auditorija, elpu aizturējusi, skatījās.

— Mums ir dati par notikuma vietas platuma un garuma grādiem ar attiecīgās magnētiskās novirzes korekciju, kas ļauj precīzi konstatēt tiešo traģēdijas arēnu. Esam uzzinājuši vietas augstumu virs jūras līmeņa un gaisa mitruma pakāpi, kas mums dod iespēju precīzi noteikt, cik lielā mērā tas viss ietekmējis slepkavas noskaņojumu un rīcību tajā nakts stundā (apbrīnas pilna murdoņa un nomurmināta piezīme: «Velns, cik dziļi tverts!»).— Viņš sāka pie pirkstiem uzskaitīt pierādīju­mus.— Un tagad paklausīsimies, ko teiks šie mēmie liecinieki.

Te jūs redzat tukšu audekla patronsomu. Ko tā stāsta? Proti — slep­kavības motīvs bijusi laupīšana, nevis atriebība. Ko vēl tā liecina? To, ka slepkava ir mazattīstīts — varam pat teikt — garā vājš vai tam­līdzīgs cilvēks. Kā mēs to uzzinām? Gaužām vienkārši: cilvēkam ar normāli attīstītu intelektu neienāktu prātā aplaupīt Flintu Bakneru, kuram nekad nav bijis daudz naudas. Bet varbūt slepkava ir svešinieks? Ļausim atkal runāt somai. Izņemu no tās, lūk, šo. Tas ir kvarcs ar maziem sudraba graudiņiem. Interesanta lietiņa. Lūdzu, apskatiet šo priekšmetu — jūs — un jūs — un jūs. Un tagad, lūdzu, atdodiet to man atpakaļ. Šajā piekrastē ir tikai viena dzīsla, kur atrodams šāda satura un šādas krāsas kvarcs; zemes virspusē tā stiepjas gandrīz divu jūdžu garumā, un, pēc manām domām, nav tālu tas laiks, kad šis rajons kļūs slavens visā pasaulē un atnesīs šejienes divsimt kalnračiem bagātību, kas pārspēs visalkatīgākos sapņus. Lūdzu, nosauciet šo dzīslu.

— Kristīgās zinātnes konsolidācija un Mēri-Enna!— nekavējoties skanēja atbilde.

Tai sekoja pērkondārdoši «urrā!», vīri asarām acīs spieda cits citam roku, un Fergusons no Velsa Fargo firmas pilnā balsī kliedza:

— Streitflašs atrodas dzīslas ceļā, un cenas sakāps līdz siwt piecdesmit dolāriem par pēdu, klausiet, ko es saku!

Kad no jauna iestājās klusums, misters Holmss turpināja:

— Tā nu mēs redzam, ka izdevies konstatēt trīs faktus, proti: ka slepkava ir plānprātiņš; ka viņš nav svešinieks; ka slepkavības motīvs bijusi aplaupīšana, nevis atriebība. Iesim tālāk. Man rokā ir īss degauklas galiņš, kas vēl tagad ož pēc deguma. Ko tas liecina? Kopā ar kvarca gabaliņu tas liecina, ka slepkava ir kalnracis. Kas no tā secināms? Tas, mani kungi, ka slepkavība izdarīta ar spridzināšanu. Ko vēl tas pierāda? Lūk, ko: ka spridzeklis bija novietots pie būdas sienas ceļa pusē: sešas pēdas no vietas, kur es atradu šo.

Tagad es turu pirkstos zviedru sērkociņu — no tiem, kurus uzšķiļ, berzējot gar kārbiņu. To es atradu seši simti divdesmit divas pēdas no uzspridzinātās būdas. Ko tas stāsta? Sekojošo: aukla aizdedzināta tieši tai vietā. Ko redzam tālāk? To, ka slepkava bijis kreilis. Kā es to zinu? Man būs grūti jums izskaidrot, kungi, kā es to zinu, jo pazīmes tik tikko samanāmas un atklājamas vienīgi ar ilgu gadu pieredzi un dziļu izpēti. Tomēr šīs pazīmes te ir un tiek papildus apstiprinātas ar faktu, ko jūs būsiet pamanījuši, lasot grāmatas par slavenajiem detektīviem, ka visi slepkavas ir kreiļi.

— Velns ar ārā, viņam taisnība!— iesaucās Hems Sendvičs, ar vareno plaukstu un skaļu troksni uzsizdams sev pa gurnu.— Kaut mani nosistu, man tas nemūžam nebūtu ienācis prātā.

— Man arī ne!— vairāki vīri iesaucās.— Man arī ne! Viņš taču redz visu! Tad ir gan acs!

— Kungi! Lai cik tālu slepkava atradās no sava nelaimīgā upura, tomēr arī viņš nav izgājis gluži sveikā. Šī koka šķēpele, ko jums tagad parādu, viņu ievainojusi. Uz tās ir asiņu pēdas. Un, lai viņš būtu, kas būdams, viņš ir iezīmēts. Šķēpeli es atradu tai vietā, kur viņš aizdedzināja liktenīgo auklu.— Šerloks Holmss no savas augstās tribīnes nolūkojās uz cilvēkiem; seja viņam sadrūma: lēnām viņš pacēla un norādot izstiepa roku.