Marks Tvens - Stāstu izlase

— Tur stāv slepkava!

Uz mirkli visi sastinga neiedomājamā izbrīnā; tad vismaz divdesmit balsis vienlaikus iesaucās:

— Semijs Hiljers? Pie visiem velniem — nemūžam! Viņš? Tās taču ir trakākās blēņas!

— Uzmanīgāk, kungi! Nesteidzieties! Paraugieties — viņam uz pieres ir asiņaina skramba.

Hiljers bailēs nobāla. Viņš gandrīz apraudājās. Viņš pagriezās uz vienu pusi, uz otru pusi, katrā sejā meklēja palīdzību un līdzjūtību; izstiepis lūdzot rokas pret Holmsu, viņš iesaucās:

— O, nē, nē! Es neesmu to darījis! Zvēru, ka neesmu 10 darījis. Skramba pierē man gadījās . ..

— Konsteb!, apcietiniet viņu!— uzsauca Holmss.— Es nodošu zvē­restu par apcietināšanas pamatotību.

Konstebls negribīgi pagājās uz priekšu, tad vilcinādamies apstājās.

Hiljers no jauna sāka lūgties:

— Ārčij, nepieļauj, neļauj viņiem to darīt! Māte to nepārdzīvos! Tu zini, kā es ievainoju pieri. Izstāsti viņiem, glāb mani!

Stilmens izlauzās cauri burzmai, nostājās pūlim priekšā un sacīja:

— Jā, es glābšu tevi. Nebīsties.— Tad viņš pagriezās pret ļaudīm. — Nav svarīgi, kā viņš saskrambāja pieri, tam nav ne mazākā sakara ar šo notikumu, tam nav nekādas nozīmes.

— Lai dievs tevi svētī, Arčij, tu esi īsts draugs!

— Urrā Arčijam! Runā, puis! Met galdā trumpju dūzi!— sauca kalnrači, lepodamies ar savu pašmāju detektīvu; ļaužu sirdīs pēkšņi pamodās patriotiska lojalitāte, kas strauji pašos pamatos pārsvieda noskaņojumu citā virzienā.

Arčijs Stilmens pagaidīja, līdz troksnis pierimst, un tad ierunājās:

— Es palūgšu Tomu Džefriju un konsteblu Harisu pastāvēt katru pie vienām durvīm un neļaut nevienam iziet no šīs istabas.

— Sarunāts. Turpini, vecīt!

— Man liekas, ka noziedznieks ir šeit. Ja mani minējumi ir pareizi, tad es drīz vien viņu uzrādīšu. Bet tagad pastāstīšu jurns par notikušo traģēdiju visu no sākuma līdz beigām. Slepkavības iemesls nebija laupīšana, tā bija atriebība. Slepkava nebija pusjucis. Viņš neatradās sešsimt divdesmit divas pēdas no notikuma vietas. Neviena koka šķēpele viņam netrāpīja pa pieri. Viņš nenolika spridzekli pie būdas ārsienas. Viņam nebija klāt patronu somas, un viņš nav kreilis. Izņemot šīs kļūdas, mūsu godājamā viesa slēdzieni ir būtiski pareizi.

Atviegloti smiekli pāršalca telpu; draugi pamāja cits citam, it kā gribēdami sacīt: «Redz, kā runā! Tādā valodā ir sāls. Labs puisis, krietns puisis. Prot savas krāsas aizstāvēt!» Viesa reputācija nebija aizskarta. Stilmens turpināja:

— Man arī ir savi liecinieki. Un tūliņ es pateikšu, kur jūs varat atrast vēl citus.

Viņš pacēla un parādīja resnas stieples gabalu; vīri izstiepa kaklus, lai labāk saredzētu.

— Stieples gals pārklāts ar gludu tauku kārtiņu. Un te ir pusdegusi svece. Nenodegušajā daļā ik pēc collas iegriezta iezīme. Drīz vien pastāstīšu, kur es šos priekšmetus atradu. Pašreiz nenodošos prātošanai, necentīšos radīt iespaidu ar dažādiem norādījumiem un pierādījumiem, neuzstāšos ar slepenpolicistu profesionālajiem teatrālajiem trikiem, bet vienkāršos vārdos un tieši izstāstīšu, kā šis nelaimīgais notikums norisinājās.

Lielāka efekta labad viņš uz mirkli apklusa, lai ļautu klusumam un saspringumam sakāpināt ļaužu interesi; tad turpināja:

— Rīcības plānu slepkava bija izstrādājis ārkārtīgi rūpīgi. Tas bija labs, ļoti atjautīgs plāns, kas liecina par spēcīgu, nevis par vāju saprātu. Plāns bija izkalkulēts tā, lai novērstu no darītāja jebkuras aizoomas. Vispirms viņš vienu sveci iezīmēja collas intervālos un pārbaudīja degšanas ilgumu. Tā viņš noskaidroja, ka četru iezīmju tiesu svece nodeg trijās stundās. Es pats pusstundu ar to eksperimentēju, šeit pat savā augšistabā, kamēr te lejā notika Flinta Baknera rakstura apsprie­šana, un tādā veidā konstatēju, kā svece dilst, degdama no vēja aizsargātā vietā. Pārbaudījis izmēģinājuma sveci, slepkava to nopūta — sveci es jums nupat parādīju — un iezīmēja jaunu.

Jauno sveci viņš ielika skārda svečturī. Piecu stundu iezīmes vietā viņš ar nokaitētu stiepli izurba caurumu. Es jums parādīju stiepli, kas pārklāta ar sveču tauku kārtiņu — plānu, gludu kārtiņu, kas atdzisusi un sastingusi.

Ar grūtībām, es teiktu, ar ārkārtīgām grūtībām viņš izlauzās caur čaparelu biezokni, kas saaudzis stāvajā nogāzē aiz Flinta Baknera būdas, stiepdams līdzi tukšu miltu mucu. To viņš novietoja absolūti drošajā slēptuvē un mucas dibenā uzstādīja svečturi. Nomērīja apmē­ram trīsdesmit piecas pēdas garu degauklu — no mucas līdz būdai. Mucas sānos viņš izurba caurumu — lūk, te ir prāvais svārpsts, ar ko tas darīts. Tā viņš turpināja, līdz darbs bija pabeigts. Kad viss bija sagatavots, tad viens degauklas gals atradās Baknera būdā un otrs gals, kam bija iegriezts robiņš, kur iebērt pulveri, bija ievadīts svecē ieurbtajā caurumā — ar aprēķinu, ka būda uzlidos gaisā šonakt pulksten vienos, pieņemot, ka svece tika iedegta vakarvakarā ap astoņiem. Un varu saderēt, ka tas tika izdarīts — un vēl pieņemot, ka arī būdā degauklas gals bija savienots ar spridzekli, par ko esmu pārliecināts. Draugi! Muca atrodas čaparelu biezoknī, mucā vēl tagad ir sveces paliekas skārda svečturi; izdegusi aukla ir izurbtajā caurumā, bet tās otrs gals — tai vietā, kur atradās uzspridzinātā būda. To visu es redzēju pirms pāris stundām, kad godājamais profesors ņēmās mērīt pasaules plašumus un vākt kopā relikvijas, kam nav nekā kopīga ar šo gadījumu.

Viņš apklusa. Viss pūlis dziļi atvilka elpu, atslābināja saspringušos muskuļus; tad izlauzās piekrišanas saucieni.

— Paskat, rakaris!— iesaucās Hems Sendvičs.— Tad tāpēc viņš ložņāja pa biezokni, nevis mācījās no profesora, kā atrast pazīmes un norādījumus. Re nu, veči, viņš nepavisam nav ar pliku roku ņemams.

— Nē, ser! Velns parāvis!

Bet Arčijs Stilmens jau turpināja:

— Kamēr mēs visi pirms pāris stundām bijām notikuma vietā, svārpsta un izmēģinājuma sveces īpašnieks paņēma abus priekšmetus no slēptuves, kas viņam nelikās pietiekami droša, aiznesa tos uz vietu, kas viņam, jādomā, šķita drošāka,— tā atrodas augstāk kalnā priedu­lājā; tur viņš šīs mantas paslēpa un aprausa ar priežu skujām. Tur es tās arī atradu. Svārpsts precīzi iederas mucā izurbtajā caurumā. Un tagad…

Šai vietā Izcilais Cilvēks viņu pārtrauca, ironiski sacīdams:

— Nupat mēs, kungi, noklausījāmies ļoti jauku pasaku, patiesi, ļoti jauku. Tagad es labprāt uzdotu šim jaunajam cilvēkam pāris jautā­jumu.

Daži vīri nepatikā mazliet sarāvās, un Fergusons ieteicās:

— Bīstos, ka tagad Arčijs nokļūs krustugunīs.

Pārējie vairs nesmaidīja, bet vērīgi klausījās. Misters Holmss sacīja:

— Sāksim pārbaudīt šo pasaku, secīgi un loģiski to izanalizēt — tā sakot, ģeometriskā progresijā, sakārtojot atsevišķus faktus pastāvīgi pieaugošā skaitā, lai pilnīgi un bez žēlastības sagrautu šo mirguļojošo rotaļu cietoksnīti, kas sastāv tikai un vienīgi no maldiem, šo nenobrie­duša prāta iztēloto fikciju. Vispirmām kārtām, jaunais ser, vēlos jums pagaidām uzdot trīs jautājumus — pagaidām … Vai esmu pareizi sapratis jūsu vārdus, ka, pēc jūsu domām, šī teiksmainā svece iedegta vakarvakarā ap pulksten astoņiem?

— Jā. ser, ap astoņiem.

— Vai varat apgalvot, ka tieši astoņos?

— Nē, tik precīzi nevaru to noteikt.