Marks Tvens - Stāstu izlase

IV

No misis Stilmenai rakstītas vēstules, kurai datuma vietā ir tikai atzīme «Otrdien».

Fetloku Džounsu novietoja aiz atslēgas — ieslēdza neapdzīvotā bajķu būdā, lai viņš tur dzīvotu līdz tiesas dienai. Konstebls Hariss apgādāja viņu ar ēdienu pāris dienām, piekodināja, lai viņš pats sevi kārtīgi apsargājot, un apsolīja atkal pienākt, kad vajadzēs papildināt pārtikas krājumus.

Nākamajā rītā mēs, kādi divdesmit, gājām līdzi Hiljeram un aiz draudzības palīdzējām viņam apbedīt mirušo radinieku, kuru neviens neapraudāja. Hiljers vadīja bēru ceremoniju, un es biju viņam par palīgu. Tiklīdz bijām ar visu tikuši galā, garām, galvu nodūris, kliboja noskrandis, bēdīga izskata svešinieks ar vecu ceļasomu pie rokas. Un es piepeši sajutu smaku, kurai biju dzinies pakaļ pa visu pasauli. Manām dziestošajām cerībām tā šķita pašas paradīzes smarža!

Vienā mirklī biju pie viņa un draudzīgi apliku roku viņam ap pleciem. Viņš sabruka zemē kā zibens ķerts; kad puiši pieskrēja palīgā, viņš uztrausās ceļos, pastiepa lūgdamies pretī rokas un drebošām lūpām lūdzās, lai es pārstājot viņu vajāt, teikdams:

— Jūs esat trencis mani apkārt zemeslodei, Šerlok Holms, bet dievs mans liecinieks, ka es nekad nevienam cilvēkam neesmu neko (aunu nodarījis!

Pietika palūkoties viņa mežonīgajās acīs, lai redzētu, ka viņš ir vājprātīgs. Tas bija mans darbs, māt! Ja es kādreiz saņemšu vēsti par Tavu nāvi, tad vienīgi tās sāpes varēs pielīdzināt ciešanām, ko izjutu šai brīdī. Puiši viņu piecēla kājās, sastājās bariņā apkārt, mums visiem bija viņa gauži žēl, mēs teicām viņam sirsnīgus un labus vārdus, mudinājām, lai nenokar galvu, ka viņš nokļuvis pie draugiem, ka mēs rūpēsimies par viņu, aizstāvēsim viņu un uzvilksim pie kāķa ikvienu, kas gribēs viņam darīt pāri. Raupjajos kalnračos pamostas mātes maigums, ja kāds pieskaras viņu sirds siltajai pusei, tāpat kā viņi kļūst par nevaldāmiem, nesaprātīgiem bērniem, ja iekustina šā orgāna otro pusi. Viņi darīja visu, ko vien spēja iedomāties, lai svešo nomierinātu, bet nekas nelīdzēja, līdz Fergusons, kurš ir talantīgs diplomāts, ieteicās:

— Ja jūsu uztraukuma iemesls ir vienīgi Šerloks Holmss, varat justies mierīgs.

— Kādēļ?— nelaimīgais plānprātiņš dedzīgi noprasīja.

— Tādēļ, ka viņš atkal ir beigts un pagalam.

— Beigts! Beigts! Ai, nenerrojiet tādu nabaga vārguli kā es. Vai tiešām beigts? Vīri, sakiet godīgi, vai viņš runā patiesību?

— Tik tiešām, kā mēs visi šeitan stāvam!— atsaucās Hems Sendvičs, un visi vienā balsī teikto apstiprināja.

— Viņnedēļ viņu, raug, Senbernardino pakāra,— Fergusons piebilda, lai tuvāk paskaidrotu apstākļus,— kad viņš tur meklēja jūs. Aiz pārskatīšanās, jo noturēja par citu cilvēku. Tagad pašiem žēl, bet līdzēt nekā vairs nevar.

— Viņam tur uzcels pieminekli,— noteica Hems Sendvičs tādā balsī kā cilvēks, kas pats bijis klāt un visu zina.

Džeimss Vokers dziļi nopūtās un neteica vairs nekā; taču vājprāta spožums acīs šķita mazliet apdzisis, seja acīm redzami apskaidrojās, saspringums drusku atslāba. Visi kopā devāmies uz mūsu būdu, un puiši izvārīja viņam pusdienas no labākā, ko apmetnē varēja sadabūt, un, kamēr viņi darbojās ap pusdienām, mēs ar Hiljeru saposām svešinieku no galvas līdz kājām savās jaunajās drēbēs un pārvērtām viņu par jauku, solīdu vecu džentlmeni. «Vecs» ir viņam īstais apzīmējums, vecs un salauzts, vecs ar sagumušo augumu, ar sarmu matos un visu, ko sejā iegrauzušas bēdas un nelaime, kaut gan pēc gadiem viņš ir vīrs pilnā briedumā. Kamēr viņš ēda, mēs kavējām laiku pīpēdami un tērzēdami; paēdušam viņam pašam no sevis atraisījās mēle, un viņš mums izstāstīja savu bēdu stāstu. Nemāku gluži atkārtot viņa vārdus, taču tālu no tiem neatkāpšos.

Viss notika šādi: es dzīvoju Denverā. Biju tā nodzīvojis ilgus gadus; dažreiz atceros, cik gadu, dažreiz neatceros, bet tas nav svarīgi. Piepeši es saņēmu paziņojumu, ka man Denverā jāatstāj, jo citādi mani atmaskošot drausmīgā noziegumā, kas pirms gadiem — pirms daudziem gadiem — izdarīts Austrumos. Man tas noziegums bija zināms, bet es to nebiju izdarījis; vainīgais bija mans brālēns ar tādu pašu vārdu un uzvārdu kā man. Ko man bija darīt? Bailes man sajauca galvu, un es nesapratu, ko iesākt. Laiks sagatavoties bija ļoti īss — ti­kai viena diena, cik atceros. Ja mans vārds tiktu publicēts, es būtu beigts cilvēks, mani būtu nolinčojuši, neviens nebūtu ticējis maniem vārdiem. Linča tiesā tā allaž mēdz notikt; kad linčotāji uzzina, ka kļūdījušies, viņi dziļi nožēlo, bet tad jau ir par vēlu — gluži tā, kā ir noticis ar misteru Holmsu, jūs paši redzat. Es palaidu valodas, ka pārdodu savu īpašumu, tā tiku pie dzīvošanai nepieciešamās naudas un laidos projām, līdz karstums pārskries un es varēšu atgriezties un visu pierādīt. Tā nu es nakts melnumā aizbēgu, nomaskējies, ar svešu vārdu; noslēpos krietni patālu kalnos.

Taču satraucos un nobijos arvien vairāk un šādā noskaņojumā sāku redzēt rēgus un dzirdēt balsis, nepratu vairs neko skaidri un loģiski apsvērt, tūliņ prāti samulsa un man vajadzēja atteikties no domāšanas, jo ļoti sāka sāpēt galva. Ar laiku kļuva aizvien ļaunāk — aizvien vairāk rēgu, aizvien vairāk balsu. Tās mani vajāja bez mitas; sākumā tikai naktīs, bet vēlāk arī dienā. Ap manu gultu pastāvīgi skanēja sačukstēšanās, pret mani it kā gatavojās kāda sazvērestība; man pilnīgi pazuda miegs, un, nespēdams nekad īsti atpūsties, es pagalam novārgu.

Un tad notika visšausmīgākais. Kādu nakti viena balss čukstēja: «Mēs nekad ne pie kāda gala netiksim, jo mēs viņu neredzam un nevaram viņu uzrādīt ļaudīm.» Viņas nopūtās, un tad kāda cita sacīja: «Mums jādabū rokā Šerloks Holmss. Pēc divpadsmit dienām viņš varētu būt šeit.»

Un viņas visas cita pār citu ņēmās čukstēt un priecīgi irgot. Bet man sirds bailēs trūka vai pušu, jo ceļodams biju par viņu dzirdējis un zināju, ko nozīmētu, ja viņš tiktu palaists man uz pēdām un sāktu darboties ar savu pārcilvēcisko neatlaidību un nenokausējamo ener­ģiju.

Rēgi pazuda, lai mekletu viņu rokā, bet es nakts vidū ceļos augšā un bēgu projām, nepaņemdams līdzi nekā cita kā vienīgi savu ceļasomu, kur glabājās nauda — trīsdesmit tūkstoši dolāru, no kuriem divas trešdaļas vēl bija neskartas. Pagāja četrdesmit dienas, līdz viņš man tika uz pēdām. Es tik tikko izglābos. Aiz ieraduma viņš bija kādas viesnīcas reģistrācijas grāmatā ierakstījis savu īsto vārdu, bet pēc tam to izkasījis un ierakstījis «Dagets Barklejs». Taču bailes dara aci redzīgu un asu, un es laidu prom kā briedis.

Viņš dzenāja mani pa visu pasauli trīsarpus gadus — gan pa Rietumu štatiem, gan Austrāliju, Indiju un citām malām, kādas vien varat iedomāties; pēc tam pa Meksiku un atkal pa Kaliforniju, nedodams man gandrīz ne bridi atelpas; tomēr viņa vārds reģistrācijas grāmatās mani allaž paglāba. Tikai tādēļ tas, kas no manis atlicis, vēl turas pie dzīvības. Un es esmu tik pārguris. Viņš mani pagalam nomocījis, tomēr dodu jums godavārdu, ka nekad neesmu izdarījis nekā ļauna ne viņam, ne kādam citam cilvēkam.

Tā beidzās šis stāsts, kas kalnračus satracināja līdz baltkvēlei, vari man ticēt. Bet man pašam ik viņa vārds iededzināja dvēselē dziļu brūci.

Nolēmām, ka vecais vīrs dzīvos mūsu būdā un būs mans un Hiljera viesis. Es, protams, viņam nekā nestāstīšu, bet, tiklīdz viņš būs atpūties un atkopies, aizvedīšu viņu atpakaļ uz Denveru, reabilitēšu un palīdzēšu atgūt viņa īpašumus.