Marks Tvens: Stāstu izlase

Nobeigumā piebildīšu, ka notikums ar Viljamu Fergusonu atgadījās man zināmu cilvēku aprindās, es tikai samainīju dažus sīkumus, lai Viljams pats sevi stāstā neuzpazītu.

Ikviens, kas šīs pārdomas lasa, kādā apskaidrotā savas dzīves stundā būs bijis labdarīgo notikumu varoņa lomā. Man ļoti gribētos zināt, cik lasītāju vidū ir tādu, kas vēlētos par šo epizodi runāt vai kārotu dzirdēt atgādinājumu par savas labdarības sekām.

Nabaga svešinieks ar skumjajām acīm! Kaut kas viņa pazemīgajā sejā, viņa gurdajā skatienā, viņa nonēsātajās, pa kungu modei šūtajās drēbēs, kas gandrīz izskatījās pēc žēlsirdības dāvanas, aizkustināja kādu tālīnu, sērīgu stīgu manas sirds plašajā tukšumā, kaut gan redzēju, ka padusē viņam portfelis, un brīdināju pats sevi: Piesargies, Provi­dence taisās nodot savu kalpu ceļojoša aģenta nagos!

Taču šie cilvēki aizvien mēdz būt interesanti. Un es lāgā vēl nepaguvu atjēgties, kā tas īsti notika, kad šis cilvēks jau stāstīja man savu dzīves stāstu, bet es uzmanīgi un līdzjūtīgi klausījos. Viņa stāsts skanēja apmēram šādi.

«Mani vecāki, dievamžēl, nomira, kad es vēl biju mazs, nevainīgs bērniņš. Mans tēvocis Itjuriēls mani mīļoja un audzināja kā pats savu bērnu. Viņš visā plašajā pasaulē bija mans vienīgais tuvinieks; taču viņš bija labs, bagāts un devīgu roku. Es uzaugu pārticībā un greznībā. Man netrūka nekā, ko par naudu varēja iegūt.

Kad mana izglītība bija pabeigta, es divu kalpotāju — kambarsu­laiņa un personiskā sulaiņa — pavadībā devos apceļot svešas zemes. Četrus gadus es bezrūpīgi lidinājos pa tālo zemju skaistajām ārēm, ja atļausiet šādu runas veidu cilvēkam, kura mēle allaž tiekusies pēc dzejiskas izteiksmes; un, runājot vaļsirdīgi, kā ar radniecīgu dvēseli, man šķiet, jūsu acis, ser, pauž, ka arī jūsos deg šī dievišķā uguns. Tur svešajās zemēs es pārpilnām baudīju ambroziju, kas spirdzina dvēseli, prātu un garu. Tomēr visvairāk manas iedzimtās estētiskās jūtas saviļņoja bagāto ļaužu paraša kolekcionēt skaistus, elegantus, dārgus retumus, gleznus nieciņus, un kādā nestundā es iedomājos modināt ari tēvocī Itjuriēlā interesi par šo brīnišķīgo nodarbošanos.

Pastāstīju viņam vēstulē par kāda džentlmeņa plašo gliemežvāku kolekciju; par jūras putu pīpju kolekciju, kas piederēja otram džentlmenim un vēl par kāda cita cēlo aizraušanos ar neatšifrējamu autogrāfu krāšanu; par cilvēku, kas savācis nenovērtējamus porcelāna dārgumus, vai kādu, kuram ir pasakaina pastmarku kolekcija, un tā tālāk un tā joprojām. Drīz vien mani vēstījumi sāka nest pirmos augļus. Tēvocis bija sācis raudzīties visapkārt, ko varētu kolekcionēt. Jūs varbūt zināt, cik strauji šāda kaislība vēršas plašumā. Viņējā drīz vien kļuva par īstu drudzi, kaut arī es to vēl nezināju. Viņš vairs neinteresējās par savu lielo cūkkopības uzņēmumu, beidzot pilnīgi to pameta un nodevās elegantai dīkdieņa dzīvei un neprātīgām retumu medībām. Viņš bija milzīgi bagāts un ar naudu neskopojās. Vispirms viņš sāka krāt govju zvārguļus. Viņa kolekcija piepildīja piecas lielas zāles, un tajā bija savākti visi iespējamie govju zvārguļi, kādi jebkad bijuši, izņemot vienu. Šis — senlaicīgs un vienīgais eksemplārs pasaulē — piederēja kādam citam kolekcionāram. Mans tēvocis solīja par to pasakainas summas, bet īpašnieks liedzās to pārdot. Jūs, bez šaubām, varat iedomāties, kas nu notika. īsta kolekcionāra acīs kolekcija, kas nav pilnīga, zaudē vērtību. Viņa kaislā sirds atdziest, viņš izpārdod savus dārgumus, viņa prāts griežas uz citu pusi, kur cer atrast neizmantotus apvidus.

To izdarīja arī mans tēvocis. Viņš izmēģināja roku ar ķieģeļiem. Kad viņam kaudžu kaudzēs bija sakrauta milzīga un interesanta kolekcija, vecā nelaime atkal bija klāt; viņa kaislā sirds asiņoja, kad viņš savas dvēseles prieku aizpārdeva kādam izbijušam aldarim, kuram piederēja vienīgais trūkstošais ķieģelis. Tad viņš mēģināja krāt cirvjus un citus pirmcilvēku darbarīkus, bet pēc kāda laika uzzināja, ka fabrika, kur bija izgatavoti viņējie, apgādā arī citus kolekcionārus. Pēc tam viņš lūkoja kolekcionēt acteku rakstus un vaļu izbāžņus, bet pēc neiedomājamiem pūliņiem un izdošanām atkal piedzīvoja neveiksmi. Kad viņa kolekcija beidzot šķita pilnīga, no Grenlandes atsūtīja vislieliskāko vaļa izbāzni, bet no Kandurengo apgabaliem Centrālame­rikā acteku rakstus, salīdzinot ar kuriem visi iepriekšējie bija tīrais

nieks. Mans tēvocis steidzās nodrošināt šos krāšņos dārgumus sev. Viņš tiešām ieguva vaļa izbāzni, bet uzrakstus iemantoja cits kolekcionārs, īsts Kandurengo, ja jums tas varbūt zināms, ir tik milzīga vērtība, ka kolekcionārs, reiz to ieguvis, drīzāk šķirsies no savas ģimenes nekā no tā. Tēvocis izpārdeva itin visu, ko bija savācis, redzēja savus mīluļus citu pēc cita pazūdam uz visiem laikiem, un viņa melnum melnie mati vienā naktī nosirmoja balti kā sniegs.

Kādu laiciņu viņš nogaidīja, zinādams, ka vēl viena vilšanās viņu nogalinās. Viņš stingri apņēmās turpmāk izvēlēties kolekcijai tikai kaut ko tādu, ko neviens cits kolekcionārs nekrāj. Ilgi viņš prātoja un tad vēlreiz stājās kolekcionāru pulkā — šoreiz viņš nolēma krāt atbalsis.

— Ko?— es jautāju.

— Atbalsis, ser. Viņa pirmais ieguvums bija kāda atbalss Džordžijā, kas atbalsojās četrreiz; nākamais — sešreizīga atbalss Merilendā; pēc tam deviņreižu atbalss Kanzasā, tad divpadsmitkārtēja Tenesijā — to viņš ieguva lēti, tā skaitījās bojāta, jo viena daļa no klints, kas atbalsoja, bija nogruvusi. Viņš cerēja, ka par dažiem tūkstošiem vainu varēs salabot un, piemūrējot trūkstošo daļu, atjaunot atbalšu skaitu; taču arhitekts, kas šo darbu uzņēmās, nekad nebija būvējis atbalsis un tādēļ šo sabojāja galīgi. Pirms viņš bija sācis to meistarot, atbalss tomēr mēdza atsaukties kā, piemēram, sievasmāte, bet nu tā derēja vairs tikai kurlmēmajiem. Pēc tam tēvocis uzpirka veselu sēriju nelielas dubultat- balstiņas, kas izkaisītas pa dažādiem štatiem un apgabaliem; tās pērkot, viņš dabūja divdesmit procentu atlaidi, kā jau par iepirkumu vairumā. Tad viņš Oregonā nopirka atbalsi, kas grandīja kā īsts lielgabals, un varat man ticēt — tā maksāja veselu bagātību. Jūs varbūt nezināt, ser, ka atbalšu tirgū cenas kāpj pa karātu skalu, gluži tāpat kā dimantu tirdzniecībā; pat terminoloģija ir tāda pati. Vienkarāta atbalss ir tikai par desmit dolāriem dārgāka nekā akrs zemes, uz kuras tā atrodas; divkarātu jeb divstobru atbalss ir trīsdesmit dolāru, bet piecu karātu atbalss — deiņsimt piecdesmit dolāru vērta; desmit karātu atbalss maksā trīspadsmit tūkstošus, jo tiek ieskaitīta arī zeme. Mana tēvoča Oregonas atbalss, ko viņš nosauca par Lielā Pita atbalsi, bija divdesmit divu karātu dārgums, un viņš par to samaksāja divsimt sešpadsmit tūkstošus dolāru, zemi pieskaitot, jo tā atradās četrsimt jūdžu no cilvēku apmetnēm.

Šajā laikā mana dzīves taka bija rozēm kaisīta. Es biju kāda angļu grāfa vienīgās, lolotās meitas vienīgais atzītais pielūdzējs un tapu neprātīgi mīlēts. Viņas burvīgajā tuvumā es peldēju svētlaimē. Ģimene bija ar mieru, jo zināja, ka esmu viens pats mantinieks sava tēvoča pieciem miljoniem dolāru. Taču neviens nezinājām, ka mans tēvocis kļuvis par kolekcionāru, turklāt ne pieticīgu, kas kolekcionē tikai nieciņus savam priekam.