Marks Tvens: Stāstu izlase

— Ejam — aši!

Mēs steigšus devāmies projām un nogriezāmies ap stūri.

— Nu esam drošībā,— viņš sacīja, noraisīja kravati, noņēma apkak­līti un iebāza tās kabatā.

— Tik tikko izglābāmies,— viņš sacīja.

— Kā tā?— es jautāju.

— Die's pasarg, grāfiene bija mājās!

— Un kas par to? Vai viņa jūs nepazīst?

— Nepazīst? Viņa mani dievina. Es tikai paguvu uzmest viņai mirkli, pirms viņa mani ieraudzīja, un laidos prom. Neesmu ticies ar viņu divus mēnešus un, ja tagad būtu parādījies, iepriekš nebrīdinot, tas viņai varēja maksāt dzīvību. Viņa nebūtu to pārcietusi. Nezināju, ka arī viņa ir pilsētā, domāju, ka viņa uzturas pilī. Atļaujiet man atbalstīties pret jums — tikai mirkli — tā. Nu atkal jūtos labāk, patei­cos. Sirsnīgi pateicos. Žēlīgā debess, tik tikko izglābāmies!

Tā es galu galā netiku ciemos pie grāfa. Bet māju tomēr katram gadījumam iegaumēju. Tas bija parasts ģimeņu pansionāts, kur mitinājās apmēram tūkstotis plebeju.

Taču daudzējādā ziņā Rodžerss nebūt nebija muļķis. Dažā ziņā gan viņš nepārprotami bija aplams, tomēr pats to neapzinājās. Savās iedomās viņš bija pati nopietnība. Pērnvasar viņš jūrmalā nomira — kā «grāfs Remsgeits».

I

Pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem šis nelielais apvidus bija karaļ­valsts — mazītiņa, varētu teikt, tāda kā glezna rotaļu karaļvalstiņa. Tā atradās tālu un nomaļu no viņu — kareivīgo laiku varaskāres, ķīvi­ņiem un kņadas, un tādēļ dzīve tur bija vienkārša, tās iedzīvotāji bija labi, sirsnīgi un godīgi ļaudis; pār visu zemi valdīja liegs svētdienas rimtums, visa dzīve aizritēja kā rāmā sapnī; tur nepazina ļaunprātību, nepazina skaudību, nepazina godkāri, līdz ar to tur nebija sirdēstu un neviena nelaimīga cilvēka.

Pienāca laiks, kad vecais karalis nomira un tronī uzkāpa viņa mazgadīgais dēls Hūberts. Tauta jauno karali iemīlēja jo dienas jo vairāk; viņš bija tik labs un tik skaidrs, un tik cēls, ka tautas mīlestība drīz vien izvērtās par kaislu pielūgsmi, gandrīz vai dievināšanu. Zēnam piedzimstot, zintnieki bija cītīgi pētījuši zvaigznes un mirdzošajā milzu grāmatā izlasījuši apmēram šādu vēsti:

Hūberta četrpadsmitajā mūža gadā atgadīsies nozīmīgs notikums; dzīvnieks, kura dziesma Hūbertam ausīs skanēs vissaldāk, izglābs viņam dzīvību. Un, kamēr vien karalis un visa tauta turēs šo dzīvnieku par viņa labo darbu cieņā un godā, senā dinastija nekad nepaliks bez mantinieka, bet tauta nezinās ne karu, ne mēri, ne trūkumu. Bet sargieties no kļūdīgas izvēles!

Visu karaļa trīspadsmito mūža gadu zintnieki, valstsvīri, nelielais ministru kabinets un tauta nerunāja ne par ko citu kā par vienu vienīgu lietu. Un, proti: kā lai saprot pareģojuma pēdējo teikumu? No visa sākumā sacītā izriet, ka noliktajā laikā šis glābējdzīvnieks uzradīsies pats; taču beigu teikums šķiet norādām, ka karalim jāizvēlas priekšlaikus un jāpasaka, kurš dziedātājs no visiem dzīvniekiem viņam tīk vislabāk; un, ja vien viņš pratīs ar gudru prātu izvēlēties, izraudzītais dzīvnieks izglābs viņam dzīvību, izglābs dinastiju un tautu, bet — ak, vai, ja viņam trāpīsies izvēlēties kļūdīgi!

Gada beigās par to bija tikpat daudz dažādu spriedumu, cik bija bijis gada sākumā; tomēr tiklab gudro, kā vientiesīgo vairums bija vienis prātis, ka visdrošāk būs, ja mazais karalis izvēlēsies priekšlaikus, turklāt — jo drīzāk, jo labāk. Tālab tika izsūtīta vēsts, kas pavēlēja visiem, kam vien pieder kāds dziedātājdzīvnieks, atnest to Jaungada dienas rītā uz karaļpils lielo zāli. Šai pavēlei neviens ir nedomāja pretoties. Kad viss bija sagatavots, karalis savu augsto virsnieku pavadībā, kas visi bija ģērbušies parādes tērpos, svinīgi iesoļoja zālē. Karalis uzkāpa savā zeltītajā tronī un gatavojās taisīt spriedumu. Taču vispirms viņš sacīja:

— Visi šie radījumi dzied cits pār citu; troksnis nav izturams. Aizvāciet visus un nesiet iekšā pa vienam.

Tā tika izdarīts.

Viens jauks čivinātājs pēc otra tīksmināja jaunā karaļa ausi, tad tika iznests ārā, lai dotu vietu citam. Aizritēja dārgās minūtes; tik daudzu burvīgu dziedonīšu vidū karalim bija grūti izšķirties, jo grūtāk tādēļ, ka pareģojumā piesolītā sodība par kļūdīgu izvēli bija tik drausmīga: tā viņam laupīja spēju spriest un uzticēšanos paša ausīm. Viņš kļuva nervozs, un viņa sejā atspoguļojās raizes. Ministri, kas ne uz mirkli nenolaida no viņa acu, to pamanīja. Klusībā viņi paši sev sacīja:

«Viņš zaudējis drosmi — nespēj spriest ar vēsu prātu — viņš kļūdī­sies, un viņa dinastija un tauta būs nolemta ļaunam liktenim.»

Kad bija gandrīz jau apritējusi pirmā stunda, karalis brītiņu sēdēja klusēdams, tad sacīja:

— Ienesiet vēlreiz kaņepājputniņu.

Kaņepājputniņš trallināja savu gaviļu dziesmu. Tās vidū karalis jau grasījās pacelt scepteri, lai parādītu, ka ir izvēlējies, taču apdomājās un teica:

— Jāpārliecinās tā, lai būtu pavisam droši. Atnesiet strazdu, lai viņi padziet kopā.

Strazdu atnesa, un nu putniņi vīteroja savas brīnišķīgās dziesmas abi kopā. Karalis brīdi svārstījās, tad viņa nosliece kļuva arvien spēcī­gāka — tā atspoguļojās viņa vaigā. Veco ministru sirdīs modās cerība, viņu pulss sāka sist straujāk, scepteris lēnām cēlās, kad …

… viss neglītā kārtā pārtrūka. Ārpusē aiz durvīm atskanēja balss — apmēram šāda:

«Iā … hīl Iā . .. hī!… Iā … hī… lā .. hī!»

Visi briesmīgi pārbijās un dusmojās paši uz sevi, ka nespēj to noslēpt.

Nākamajā mirklī zālē ietipināja visburvīgākā, visdaiļākā zemnieku meitenīte, gadus deviņus veca; viņas brūnās acis kvēloja bērnišķīgā aizrautībā; bet, ieraudzījusi smalko sabiedrību un saniknotās sejas, viņa apstājās, nodūra galvu un aizsedza acis ar raupjo priekšautiņu. Neviens viņu neuzmundrināja, neviens nepažēloja. Beidzot viņa pacēla acis un asaru slāpētā balsī sacīja:

— Kungs un karali, gauži lūdzu, piedodiet, es negribēju nekā ļauna. Man nav ne tēva, ne mātes, bet man pieder kaziņa un ēzelītis, un tie man ir viss. Kaziņa man dod vissaldāko pienu, un, kad mans mīļais ēzelītis zviedz, man liekas, ka skaistākas mūzikas nav visā pasaulē. Un, kad mana kunga un karaļa ziņnesis sacīja, ka tas dzīvnieks, kas dziedās visskaistāk, izglābs karaļkroni un tautu, es nodomāju, ka jāatved viņš šurp…

Visi galminieki sāka neganti smieties, un meitenīte raudādama izskrēja ārā, nepateikuši līdz galam savu sakāmo. Galvenais ministrs klusām deva pavēli, lai skuķēnu un bļauri ēzeli ārā nosukājot un aizliedzot tiem vēlreiz rādīties pils tuvumā.

Pēc tam putnu dziesmu sacensības turpinājās. Abi putni pūlējās, cik spēja, bet scepteris karaļa rokā nepakustējās. Pagāja stunda, pagāja divas, bet lēmuma nebija. Cerības klausītāju krūtīs apdzisa. Diena slīdēja uz vakaru, pūlis, kas bija salasījies pils priekšā, aiz satraukuma un bailēm krita izmisumā. Sabiezēja krēsla, ēnas kļuva arvien dziļākas. Karalis un galma ļaudis vairs nevarēja saredzēt cits cita seju. Neviens nerunāja, neviens nelika iedegt gaismu; vēlēšanās nebija piepildījusies; ikviens gribēja noslēpt savu vaigu tumsā, bet baismās nojausmas aprakt dziļi sirdī.

Un tad piepeši — klaul Kādā tālā zāles kaktā uzviļņoja krāšņa, dievišķi skaista melodija — lakstīgalas balss!