Marks Tvens - Stāstu izlase

— Piecelties!— uzsauca karalis.— Lai skan zvani un pavēsti tautai, ka izvēle notikusi un ka mēs neesam kļūdījušies. Karalis, dinastija un tauta ir glābti. Kopš šī brīža lai lakstīgala uz mūžu mūžiem tiek godāta visā zemē. Un dariet ļaudīm zināmu: kas nogalinās lakstīgalu, tiks sodīts ar nāvi. Karalis ir runājis.

Visa mazā pasaulīte reiba līksmē. Pilī un pilsētā visu nakti līdz ritam gaisā lidoja raķetes, ļaudis dejoja, dzēra un dziedāja. Un zvanu gaviles neapklusa ne mirkli.

Kopš tās dienas lakstīgala valstī kļuva par svētu putnu. Tās dziesma skanēja katrā mājā; dzejnieki to slavināja pantos; mākslinieki iemūži­nāja gleznās; lakstīgalas skulpturālie attēli rotāja katru arku, katru torņa galu., katru strūklaku un katru sabiedrisko celtni. Lakstīgalu nesa pat uz apspriedēm pie karaļa; un neviens svarīgs valstisks jautājums netika izlemts, pirms zintnieki nebija to cēluši priekšā karaļa lakstīgalai un iztulkojuši ministriem, ko putniņš savā dziesmā par to teicis.

II

Jaunajam karalim ļoti patika medības. Kad pienāca vasara, viņš kādu dienu savu galminieku spožajā sabiedrībā ar medību vanagiem un suņiem jāšus devās uz mežu. Lielajā mežā viņš nemanot noklīda no pārējiem un izraudzījās ceļu, kas viņam šķita vistuvākais, lai atkal tiem piebiedrotos, bet viņš kļūdījās. Sākumā v ņš it moži jāja vien tālāk, tomēr pēdīgi zaudēja drosmi. Metās jau krēsla, bet viņš joprojām vientuļš klīda pa nepazīstamu pusi. Un tad notika nelaime. Vakara krēslā zirgs, kuru viņš dzina cauri biezoknim, nokļuva uz stāvas, klinšainas kraujas. Kad zirgs un jātnieks, nogāzušies no kraujas, atsitās pret zemi, zirgs nolauza sprandu, bet jātnieks salauza kāju. Nabaga jauniņais karalis mocījās svelošās sāpēs, un ik stunda viņam šķita mēnesi gara. Viņš sasprindzināja dzirdi, lai uztvertu jel kādu skaņu, kas solītu cerību uz glābiņu; bet viņš nedzirdēja ne balsis, ne medību tauru vai ragu skaņas, ne suņu rējienus. Pēdīgi, visas cerības zaudējis, viņš sacīja:

— Lai tad arī nāk nāve, jo tai lemts nākt.

Šai brīdī bezgalīgās nakts klusumā ieskanējās lakstīgalas dzidrā, burvīgā balss.

Karalis nespēja apvaldīt prieku, nespēja atrast vārdus, lai izteiktu pateicību. Un gaidīja, ka teju, teju atskanēs troksnis, kas vēstīs glābēju tuvošanos. Bet ikreiz pievīlās, glābēji nenāca. Lēnām aizritēja stunda pēc stundas. Palīdzība neradās, bet svētais putniņš dziedāja nemitēda­mies. Karalī modās šaubas par savas izvēles pareizību, bet viņš tās atvairīja. Uz rīta pusi lakstīgala apklusa. Pienāca rīts, un tam līdzi slāpes un izsalkums; glābēju nebija. Diena atausa un i/.dzisa. Pēdīgi karalis nolādēja lakstīgalu.

Tad iesvilpojās strazds. Karalis sirds dziļumos nosprieda: «Šis bija īstais putns — mana izvēle bijusi aplama — šis atsauks glābējus.»

Bet neviens nenāca. Tad viņš vairākas stundas nogulēja nemaņā. Kad viņš atguva samaņu, dziedāja kaņepājputniņš. Viņš klausījās dziļā vienaldzībā. Ticība bija zudusi.

— Šie putni,— viņš sacīja,— man nespēj palīdzēt. Mans, mana nama un manas tautas liktenis ir izlemts.— Viņš gatavojās nāvei; bada, slāpju un sāpju nomocīts, viņš juta, ka gals vairs nav tālu. Viņš pat vēlējās, lai tas pienāktu drīzāk un atpestītu viņu no ciešanām. Ilgas stundas viņš nogulēja, nekā nedomādams, nejuzdams, pat nepakustēda­mies. Tad atkal atguva pilnu atmaņu. Svīda trešās dienas rīts. Pasaule viņa gurdajām acīm šķita bezgala jauka. Un piepeši zēna sirdī pamodās kaismīga vēlēšanās dzīvot, un viņa dvēsele sūtīja pret debesīm kvēlu lūgsnu, lai tās apžēlojas un ļauj viņam vēlreiz skatīt mājas un draugus. Šai mirklī viņš izdzirda vāru, liegu, tāltālu, bet viņa ausīm neizsakāmi burvīgu skaņu, kas plūda no tālienes:

«I-āā … hī! I-āā . . . hī! I-ā — hī! I-ā — hī!»

— Šī, o, št dziesma ir jaukāka, tūkstoškārt jaukāka par lakstīgalas, strazda vai kaņepājputniņa dziesmu, jo tā man atnes ne tikai cerību, bet drošu vēsti par glābiņu. Nu es patiesi tikšu izglābts! Svētais dziedonis pats sevi izraudzījis — tieši tā, kā teikts pareģojumā. Paredzējums piepildījies, mana dzīvība, mans nams, mana tauta izglābti. Lai šis ēzelis kopš šā rīta kļūst svēts!

Brīnišķīgā mūzika skanēja arvien tuvāk, kļuva ar katru mirkli skaļāka un pat vēl jaukāka, vēl piemīlīgāka nomocītā cietēja ausij. Pa nogāzi lejup nāca paklausīgais ēzelītis, zāli plūkdams un savu dziesmu dziedādams; kad viņš pēdīgi ieraudzīja beigto zirgu un ievainoto karali, viņš piegāja tiem klāt un sāka vientiesīgā ziņkārē tos apostīt. Karalis viņu mīlīgi papliķēja, un ēzelītis nolaidās uz ceļiem, kā citkārt mēdza darīt, lai ļautu savai mazajai saimniecei uzsēsties tam mugurā. Ar lielām grūtībām, sāpes pārvarēdams, zēns uzrausās ēzelim mugurā un pieķērās pie garajām ausīm. Ēzelis iezviegdamies piecēlās un, savu dziesmu dziedādams, no meža izgājis, aiznesa karali līdz mazās zemnieku meitenes būdiņai. Viņa apguldīja karali cisās uz savas lāviņas, padzirdīja viņu ar kazas pienu un tad žiglām kājām aiztecēja pretī pirmajam meklētāju pulkam, kas gāja uz mežu.

Karalis atžirga. Pēc atveseļošanās viņa pirmais darbs bija izsludināt ēzeļus par svētiem un neaizskaramiem dzīvniekiem; tūliņ pēc tam viņš meitenes ēzeli uzņēma ministru kabinetā un iecēla par galveno ministru; trešais darbs bija izdot pavēli, lai visā karaļvalstī tiek novāktas lakstīgalu statujas un to vietā uzstādīts svētā ēzeļa veidols; ceturtais darbs bija darīt zināmu savu nodomu: kad mazā zemnieku meitene kļūs piecpadsmit gadu veca, viņš to apņems par savu karalieni; un savu solījumu viņš izpildīja.

Tāda ir šī teiksma. Ar to izskaidrojami apdrupušie ēzeļa attēli, kas rotā senos, pussagruvušos mūrus un arkas; tas izskaidro ari, kādēļ vēl daudzus gadsimtus šās karaļvalsts ministru kabinetā ēzelis bija galvenais ministrs, gluži tāpat kā daudzos mūsdienu ministru kabinetos; tas izskaidro ari to, kādēļ tai mazajā karaļvalsti ilgus gadsimtus visas lielās poēmas, slavenās runas, visas dižās grāmatas, svinības un visi karaļa dekrēti sākas ar šiem aizkustinošajiem vārdiem:

«I-āā . . . hl! I-āā . . . hl! Iā-hl! Iā-hī!»

Pirmais cilvēks, kas mani apmeklēja, kad nesen biju pilsētā «apmeties uz dzīvi», bija kāds džentlmenis, kas teicās esam asesors un darbā saistīts ar Savienoto Valstu iekšējo ienākumu departamentu. Atbildēju, ka nekad neesmu par šādu nodarbošanos nekā dzirdējis, tomēr ļoti priecājos par viņa apciemojumu. Vai viņš nevēlētos piesēst? Viņš apsēdās. Man neiekrita nekas īpašs prātā, ko viņam sacīt, tomēr sapratu, ka cilvēkam, kas nodibinājis pats savu iedzīvi un grib būt saimnieks savā mājā, ir pienākums būt sabiedriskam un laipnam. Tā, nespēdams nekā cita izdomāt, apjautājos, vai viņš savu veikalu nodomājis atvērt šajā apkaimē.

Viņš atbildēja, ka esot gan. (Negribēju izlikties par galīgu nezinā­tāju, tomēr biju cerējis, ka viņš pastāstīs, ar ko nolēmis tirgoties.) Uzdrošinājos apvaicāties:

— Kā veicas ar tirgošanos?— Un viņš atbildēja:

— Nu tā, pa vidām.

Tad sacīju, ka mēs noteikti pie viņa iegriezīsimies, un, ja viņa veikalā mūs apkalpos tikpat labi kā citur, kļūsim par pastāvīgiem pircējiem.

Viņš atteica, ka, pēc viņa domām, mēs ar viņa uzņēmumu būšot pietiekami apmierināti, piebilzdams, ka viņam neesot zināms gadījums, kad cilvēks, kam bijusi darīšana ar viņu, būtu meklējis kādu citu viņa profesijas pārstāvi.