Marks Tvens - Stāstu izlase

Es pat nenojautu, ka virs manas galvas sāk savilkties draudīgi mākoņi. Bija atklāts kalns, ko pasaule pazina ar Lielā Kohinora jeb Atkārtošanās kalna nosaukumu. Tas bija sešdesmit piecu karātu dārgums. Ja izsaucāt kādu vārdu, tad rāmā, skaidrā dienā atbalss meta to atpakaļ piecpadsmit minūšu no vietas. Bet — ak vai!— tūliņ noskaid­rojās drausmīgs fakts: bija uzradies vēl otrs atbalšu kolekcionārs. Abi aizdrāza pēc nenovērtējamā pirkuma. Kārotais īpašums atradās Ņujor­kas štatā aiz pašām tālākajām apmetnēm un sastāvēja no diviem pauguriem, starp kuriem bija dūksnaina ieplaka. Atbalss nepiederēja vienam īpašniekam vien; austrumu puses pakalna īpašnieks bija kāds vīrs vārdā Viljams Jarviss, bet rietumu puses pakalns piederēja vīram vārdā Hārbisons Dž. Bledso; robežlīnija gāja pa ieplaku starp abiem pakalniem. Mans tēvocis nopirka Jarvisa pakalnu par trim miljoniem divsimt astoņdesmit pieciem tūkstošiem dolāru, bet otrs pircējs samak­sāja par Bledso pauguru mazliet vairāk nekā trīs miljonus.

Vai varat aptvert, kāds bija gala iznākums? Brīnišķīgākā atbalšu kolekcija, kāda zemes virsū pastāvējusi, bija nepilnīga, jo tajā ietilpa tikai puse karaliskās atbalss. Ne viens, ne otrs pircējs nebija ar šo sašķelto īpašumu apmierināts, taču ne viens, ne otrs negribēja savu pusi pārdot pretiniekam. Sākās savstarpēji pārmetumi, ķildas, gremša- nās. Un pēdīgi tas otrs kolekcionārs ķērās pie tādas ļaunprātības, kādu pret savu tuvāko spēj izspēlēt vienīgi kolekcionārs,— viņš sāka rakt savu pauguru nost!

Viņš, kā redzat, bija nospriedis — ja jau atbalss nav tikusi viņam, lai tad netiek nevienam. Viņš pauguru nolīdzinās, un mana tēvoča atbalsij nebūs, kur atbalsoties. Tēvocis gribēja viņu pierunāt, bet šis tikai atteica: «Man pieder atbalss viens gals; es savu nogalināšu, ar savējo varat darīt, ko gribat.»

Manam tēvocim gan izdevās panākt ļaundarības aizkavēšanu. Bet otrais īpašnieks pārsūdzēja lietu augstākā tiesas instancē. Tā viņi turpināja līdz Savienoto Valstu Augstākajai tiesai. Taču arī tur netika pie skaidrības. Divi tiesneši uzskatīja, ka atbalss ir privātīpašums, jo, kaut arī nav ne saskatāma, ne sataustāma, tomēr ir pērkama, pārdo­dama un līdz ar to apliekama ar nodokli; divi citi domāja, ka atbalss ir nekustams īpašums, jo piestiprināta pie attiecīgā zemes gabala un nav pārvietojama; pārējie tiesneši apgalvoja, ka atbalss vispār neesot īpašums.

Pēdīgi tika izlemts, ka atbalss ir īpašums; ka abi pauguri ir īpašums; ka abi sūdzībnieki ir šķirti un viens no otra neatkarīgi šo divu pauguru īpašnieki; tādēļ atbildētājam ir pilnīgas tiesības nolīdzināt savu pauguru, jo tas pieder viņam pašam, bet jāsamaksā atlīdzība triju miljonu dolāru apmērā par zaudējumiem, kas tādējādi tiks nodarīti mana tēvoča atbalss daļai. Šis spriedums vienlaikus liedza manam tēvocim bez atbildētāja piekrišanas izmantot tā pauguru savas atbalss iedarbināšanai. Protams, būšot skumji, ja šāda iemesla dēļ neradīšoties iespēja atbalsoties, bet tiesa tur nenieka nespējot grozīt. Tiesa brīdi­nāja arī atbildētāju, ka viņš nedrīkst izmantot mana tēvoča pauguru savas atbalss atbalsošanai bez tēvoča piekrišanas. Nu jūs redzat, kas tur iznāca! Ne viens, ne otrs piekrišanu nedeva, un brīnišķīgā atbalss vairs nevarēja parādīt savu varenību; kopš tā laika šis karaliskais īpašums ir nelietojams un nederīgs.

Nedēļu pirms manām kāzām, kamēr es vēl joprojām peldēju svētlaimē un dižciltīgi viesi sāka ierasties gan no tuvienes, gan tālienes, lai kuplinātu mūsu svētku dienu, saņēmu vēsti par tēvoča nāvi un viņa testamenta norakstu, kurā bija teikts, ka esmu viņa vienīgais manti­nieks. Viņš aizmidzis mūža miegā; ak vai, mana mīļotā labdara vairs nav dzīvajo vidū. Šī doma plosa manu sirdi vēl šobaltdien. Pasniedzu testamentu grāfam. Pats nespēju asaru miglai cauri to izlasīt. Grāfs izlasīja testamentu; tad bargi sacīja: «Vai to jūs, ser, saucat par bagātību? Droši vien savā blēdīgajā zemē jūs to darāt; jūs, ser, esat apstiprināts par vienīgo mantinieku milzīgai atbalšu kolekcijai, ja vien par kolekciju var dēvēt tādu, kas izkaisīta visā Amerikas kontinenta plašumā. Bet tas vēl nav viss, ser, jūs esat parādos līdz ausīm; visā lielajā atbalšu barā nav nevienas, ser, kas nebūtu apgrūtināta ar hipotēku. Neesmu cietsirdīgs cilvēks, bet man jārūpējas par sava bērna labklājību. Ja jums piederētu kaut viena vienīga atbalss, ko jūs godīgi drīkstētu saukt par savu, ja jums būtu kaut viena ar hipotēkām neapkrauta atbalss, kur jūs kopā ar manu bērnu varētu apmesties un kuru ar pūliņiem un grūtu darbu varētu kultivēt un uzlabot, tā nopelnīdami sev iztiku, es neteiktu nē; bet ubagam es savu bērnu atdot nevaru. Ej nost no viņa sāniem, mīļumiņ! Un jūs, ser, posieties projām; saņemiet savas hipotēkām apkrautās atbalsis un nerādieties vairs man acīs.»

Mana visudārgā Selestīna apskāva mani ar mīlošām rokām un zvērēja, ka labprāt, ar prieku precēšot mani, kaut man nepiederētu neviena vienīga atbalss pasaulē. Bet no tā nekas neiznāca. Mūs ar varu izšķīra un nodeva katru savam liktenim — viņu aiz sirdssāpēm pēc gada nomirt, bet mani — vienam un bēdu māktam mocīties tālāk pa grambaino dzīves lielceļu, dienu dienā, stundu stundā lūdzoties atpestīšanu, kas mūs atkal savienotu debesu valstībā, kur nelaimīgie atpestīti no ciešanām un gurdie atrod mieru. Ja jūs, ser, parādītu man laipnību un ielūkotos kartēs un plānos, kas man portfelī, esmu pārliecināts, ka varēšu jums pārdot atbalsi lētāk nekā jebkurš cits visā plašajā pasaulē. Piemēram, šo, par kuru mans tēvocis pirms trīsdesmit gadiem samaksāja desmit dolāru akrā un kura ir viena no visburvīgāka­jām Teksasā, es jums to atdošu par . ..»

— Neņemiet ļaunā, ka jās pārtraucu,— es sacīju.— Šodien, mīļais draugs, man kopš paša rīta ne mirkli nav bijis miera no ceļojošiem aģentiem. Esmu nopircis šujmašīnu, kas man nav vajadzīga; karti, kas ir aplama no augšas līdz apakšai; esmu nopircis pulksteni, kas neiet; esmu nopircis līdzekli pret kodēm, ko kodes uzskata par vislielāko gardumu; esmu sapircies neskaitāmus nekur nederīgus izgudrojumus, un nu man šo muļķību reiz pietiek. Es neņemtu nevienu no jūsu atbalsīm, kaut jūs man tās dāvinātu. Es to noslaucītu no zemes virsas. Acu galā nevaru ciest cilvēkus, kas sagribējuši man pārdot atbalsis. Vai redzat šo šauteni? Savāciet savu kolekciju un pazūdiet, lai neizceļas asinsizliešanai

Bet viņš tikai saldsērīgi pasmaidīja un cēla no portfeļa ārā plānu pēc plāna. Nu, jūs paši gaužām labi zināt, kā tas parasti beidzas: ja esat ielaidis savā mājā ceļojošu aģentu, varat droši uzskatīt, ka nelaime notikusi un ka zaudētājs būsiet jūs.

Pēc neciešamos strīdiņos pavadītas stundas mēs vienojāmies. Es nopirku divas divkāršas atbalsis labā stāvoklī, trešo viņš uzmeta pa virsu, teikdams, ka to tikpat nevarēšot pārdot, jo tā atsaucoties vienīgi vācu valodā.

— Agrāk tā bija lieliska poliglote,— viņš paskaidroja,— bet ar laiku kaut kā sabojājusies.

Šis cilvēks — Rodžerss — pagadījās man ceļā un stādījās priekšā . . . pilsētā Dienvidanglijā, kur neilgu laiku uzturējos. Viņa patēvs bija apprecējis kādu manu attālu radinieci, kas vēlāk tika pakārta, un viņš nu, šķiet, iedomājās, ka esam asinsradinieki. Viņš nāca pie manis ik dienu, apsēdās un ņēmās runāt. No visiem neparastajiem, ērmotajiem cilvēkiem, kādus jebkad esmu sastapis, viņš bija vispārākais. Viņš ļoti vēlējās apskatīt manu jauno katliņcepuri. Es to labprāt parādīju, jo domāju, ka viņš noteikti ievēros lepnā Oksfordstrītas cepurnieka vārdu cepures oderē un līdz ar to sāks cienīt mani pašu. Taču viņš cepuri pagrozīja rokās ar tādu kā skumju līdzjūtību, norādīja uz diviem trim sīkiem bojājumiem un piebilda — tā kā es esot tikai nesen Anglijā ieradies, tad, protams, neviens nevarot gribēt, lai es jau zinātu, kur iepirkties. Viņš solījās man atsūtīt sava cepurnieka adresi. Tad viņš sacīja:— Lūdzu, atvainojiet,— un sāka griezt apli no sarkana zīdpa­pīra loksnes; rūpīgi apgraizījis papīram malas, viņš noklāja aplīti ar līmi un ielipināja cepures dibenā.