Marks Tvens - Stāstu izlase

— Mhm. Tātad diezgan droši var pieņemt: ja kādam būtu gadījies ap to laiku iet garām, viņš būtu slepkavu saticis, kā jums šķiet?

— Jā, domājams, ka būtu.

— Pateicos, tas pagaidām būtu viss, kā jau teicu — pagaidām.

— Lai viņu nelabais! Viņš izliek Arčijam slazdus,— sacīja Fergu­sons.

— Liekas gan,— Hems Sendvičs piekrita,— man tas sāk nepatikt.

Cieši palūkojies uz viesi, Stilmens sacīja:

— Pusdeviņos, nē, ap deviņiem es pats gāju tur garām.

— Tie-šām? Tas ir interesanti, tas ir ļoti interesanti. Varbūt jūs personiski satikāt slepkavu?

— Nē, es nesatiku neviena.

— Ai Tad, lūdzu, atvainojiet manu piezīmi — es nesaprotu, kāda šim paskaidrojumam nozīme.

— Nekāda. Pagaidām.— Viņš uz mirkli apklusa, bet drīz atsāka runāt no jauna.— Neesmu slepkavu saticis, bet droši jūtu, ka esmu tam uz pēdām, jo domāju, ka viņš atrodas šajā telpā. Gribu jūs visus

lūgt pa vienam paiet man garām šeit, kur ir labs apgaismojums, lai varu redzēt jūsu kājas.

Telpu pārlidoja pārsteigta murdoņa, un gājiens sākās; viesis noraudzījās uz notiekošo, visiem spēkiem cenzdamies saglabāt nopietnu sejas izteiksmi, bet viņam tas ne pārāk izdevās. Stilmens, ar plaukstu aizēnodams acis, pieliecies uzmanīgi vēroja katru kāju pāri, kas gāja garām. Piecdesmit vīri aizlāčoja garām smagiem soļiem, bet — rezultāta nebija. Aizgāja sešdesmit, septiņdesmit. Sāka jau likties, ka pasākums izgāzies. Viesis ar smalku ironiju balsī piebilda:

— Liekas, ka slepkavu šovakar te nav pārāk daudz.

Klātesošie prata joku novērtēt un atsvaidzināja prātu ar skanīgu

smieklu šalti. Vēl desmit vai divpadsmit kandidātu pagāja garām — nē, nevis pagāja, bet aizdejoja jocīgiem palēcieniem, kas varen smīdināja skatītājus, un tad Arčijs Stilmens piepeši pastiepa roku un sacīja:

— Slepkava ir šis!

— Fetloks Džounss! Svētā dievmāte!— pūlis ierēcās; un vienā mirklī, kā raķete uguņošanā, gaisā uzlidoja pārsteiguma saucieni un apjukušas piezīmes par notikumu negaidīto pavērsienu.

Kad sajukums un troksnis bija sasniedzis augstāko pakāpi, viesis pacēla roku, pieprasīdams klusumu. Autoritāte, ko vīri izjuta pret slaveno vārdu un slaveno personību, maģiski iedarbojās uz pūli, un tas paklausīja. Klusumā, kas sekoja, kad dzirdama bija vienīgi cilvēku satrauktā elpa, viesis ar dziļu pašcieņu izjusti sacīja:

— Tas vairs nav joks. Tiek aizskarts nevainīgs cilvēks, kas stāv pāri jebkurām aizdomām! Pāri jebkurām šaubām! Paklausieties, kā es jums to pierādīšu! Tad jūs redzēsiet, cik vienkāršs fakts spēj apgāzt šos nejēdzīgos melus. Klausieties. Draugi, šis zēns visu vakaru bija kopā ar mani, ne mirkli neesmu nolaidis no viņa acu!

Šie vārdi atstāja dziļu iespaidu. Stilmenam pievērstajos skatienos vīdēja bargs jautājums. Bet viņa seja pēkšņi atdzīvojās, un viņš sacīja:

— Es zināju, ka tur bija vēl viens!— Viņš strauji piegāja pie galda un paraudzījās uz viesa kājām, tad pacēla galvu un sacīja:— Jūs bijāt kopā ar viņu! Jūs nebijāt pat piecdesmit soļu atstatu, kad viņš iededza sveci, kas vēlāk aizdedzināja spridzekli.. .— (Zāle saviļņojās.) — Un vēl vairāk: jūs pats viņam iedevāt sērkociņus!

Viesis nepārprotami izskatījās satriekts — vismaz ļaudīm tā šķita, Viņš pavēra muti, lai runātu, bet vārdi likās pinamies:

— Tas … ē … tas ir ārprāts … tas .. .

Stilmens turpināja veiksmīgo uzbrukumu. Paceltā rokā viņš parā­dīja sērkociņu.

— Lūk, viens sērkociņš. To es atradu mucā, un te, skatieties, ir otrs.

Viesis uzreiz atguva balsi:

— Protams, jūs pats tos tur nomētāt.

Auditorija šo triecienu novērtēja kā trāpīgu. Bet Stilmens nepade­vās.

— Šie ir vaska sērkociņi. Apmetnē tādu nav. Esmu gatavs atļaut, lai mani pārmeklē. Bet jūs?

Šoreiz viesis bija uz lāpstiņām. To pat akls varēja saredzēt. Viņš mulsi kustināja rokas; pāris reižu viņam pavērās lūpas, tomēr viņš nespēja izteikt ne vārda. Pūlis vērodams gaidīja, klusums vēl pastipri­nāja saspringumu. Pēc brītiņa Stilmens mīlīgi atgādināja:

— Mēs gaidām jūsu lēmumu.

Atkal pāris klusuma mirkļu; tad viesis tikko dzirdamā balsī sacīja:

— Es neļaušu sevi pārmeklēt.

Nesekoja trokšņaina jūtu izpausme, tikai cita pēc citas iemurdējās balsis:

— Ar to viss pateikts! Nu viņš ir Arčijam kabatā.

Ko darīt tālāk? To neviens nezināja. Situācija bija grūta un sarežģīta — protams, tikai šai brīdī, jo viss bija sagrozījies tik pēkšņi un negaidot, ka šo cilvēku vienkāršais prāts nespēja to visu aptvert un briesmīgajā pārsteigumā mitējās darboties, gluži kā piepeši apstādināts pulkstenis. Pēc brīža tomēr mehānisms pamazām atkal iekustējās; cits pēc cita vīri, pa diviem trim galvas kopā sabāzuši, sāka apspriest dažādus priekšlikumus. Ierosinājums, kas guva vislielāko piekrišanu, bija šāds: izteikt slepkavam pateicību, ka tas novācis Flintu Bakneru, un ļaut iet savu ceļu. Taču apdomīgākās galvas tam pretojās, norādot, ka stulbie pauri Austrumu štatos izbrēkšot to par milzīgu skandālu un sacelšot nejēdzīgu brēku. Pēdīgi apdomīgākās galvas guva virsroku un panāca, ka visi vienprātīgi pieņēma viņu priekšlikumu; tad viņu barvedis pieprasīja klusumu un paziņoja: Fetloks Džounss jāapcietina un jānodod tiesai.

Priekšlikumu pieņēma. Pēc tam vairs nekas nebija darāms, un cilvēki kļuva priecīgi, jo klusībā visus mocīja nepacietība tikt ārā un steigties uz traģēdijas vietu, lai pārliecinātos, vai muca un pārējie priekšmeti tiešām tur atrodas.

Bet kas to deva! Gadījās jauns kavēklis. Šāsnakts pārsteigumi vēl nebija galā. Fetloks Džounss jau labu bridi bija stāvējis, klusu šņukstēdams, vispārējā satraukumā, kur pārsteigumi tik strauji bija sekojuši cits citam, neviena neievērots; bet, kad tika paziņots lēmums par viņa apcietināšanu un nodošanu tiesai, viņš izmisis iesaucās:

— Nē! Tikai ne to! Es negribu iet cietumā, negribu tiesu! Man pietiek posta, ko esmu piedzīvojis, pietiek mocību. Pakariet mani uz vietas, un cauri! Tikpat viss būtu nācis gaismā, nekas mani nespētu glābt. Viņš visu izstāstīja tā, it kā pats būtu bijis klāt un noskatījies. Nezinu, kā viņš to izdibinājis; jūs atradīsiet mucu un visu pārējo, un tad man tikpat vairs nebūs glābiņa. Jā, es viņu nogalināju, un jūs būtu darījuši to pašu, ja viņš pret jums būtu izturējies kā pret suni; bet es esmu tikai zēns, turklāt vājš un nabags, bez neviena drauga, kas sniegtu palīdzīgu roku.

— Tas nešķīstenis bija to pelnījis,— viņu pārtrauca Hems Sen­dvičs.— Paklau, puiši…

Konstebls:— Kārtību! Kārtību, kungi!

Kāda balss:

— Vai tavs tēvocis zināja, ko esi nolēmis darīt?

— Nē, nezināja.

— Bet sērkociņus viņš tomēr tev iedeva?

— Iedeva gan; taču viņš nezināja, kādam nolūkam tie vajadzīgi.

— Bet, ja tu gribēji ķerties pie tāda darba, kā tu uzdrošinājies riskēt, viņam klāt esot, zinādams, ka viņš ir detektīvs? Kā tu to izskaidro?

Puisis, mulsi grozīdams pirkstos svārku pogu, mirkli vilcinājās un tad bikli atteica:

— Tā kā man detektīvi ir ģimenē, es par viņiem šo to zinu. Ja jūs gatavojaties izdarīt kaut ko tādu, ko gribat no viņiem noslēpt, tad vislabākais ir darīt to tad, kad viņi jums ir blakus.

Tomēr smieklu vētra, kas uzbrāzmoja, sveicot šo naivo dzīves gudrību, nespēja cik necik ievērojamā mērā uzlabot nabaga zēna noskaņojumu.