Marks Tvens - Stāstu izlase

— Tēvocis Šerloks,— viņš zem deguna klusu nomurmināja.— Ir nu gan neraža. Vajadzēja viņam uzrasties tieši tad, kad …— Bet tad viņš sāka apcerīgi visu pārdomāt un beidzot nomierinājās: «Galu galā, kāpēc man no viņa būtu jābīstas? Ikviens, kas viņu pazīst tik labi, kā pazīstu es, zina, ka viņš nespēj atrisināt noziegumu, ja pats nav visu priekšlaikus izplānojis, sagādājis visus pierādījumus un nolīdzis kādu zelli, kas pēc viņa norādījumiem noziegumu izdara … Nekā, brālīt, šoreiz nekādu pierādījumu nebūs — kā tad viņš te nodemonstrēs savu spožo talantu? Nekādi. Nē, ser. Viss sagatavots uz goda. Varbūt tomēr noriskēt un atlikt uz vēlāku laiku .. . Nē, tādā riskā es neielaidīšos. Lai notiek kas notikdams, šovakar Flints Bakners aizceļos uz viņpasauli.» Taču drīz vien viņam uzmācās jaunas bažas: «Tēvocis Šerloks gribēs šovakar izrunāties ar mani par ģimenes būšanām; kā lai tieku no viņa vaļā? Lai vai kas, bet ap astoņiem vakarā man kaut uz pāris minūtēm jāieskrien savā būdā.» Stāvoklis bija visai sarežģīts, un tā apcere lika Fetlokam krietni palauzīt galvu. Bet viņš tomēr atrada izeju, kā grūtības pārvarēt. «Mēs iziesim pastaigāties, un es viņu mirkli atstāšu stāvam uz ceļa, tā ka viņš neredzēs, ko es daru: visdrošākais veids, kā detektīvu aizmānīt no pēdām, ir uzturēties viņa tuvumā, kamēr darbs tiek gatavots. Jā, tas būs visdrošāk — turēšos kopā ar viņu.»

Pa to laiku uz ceļa pie traktiera sadrūzmējās visi apmetnes iedzīvotāji, gaidīdami un cerēdami, ka varēs kaut mirkli palūkoties uz slavenību. Bet Holmss nenāca ārā no savas istabas, nerādījās nevienam. Un tā nevienam, izņemot Fergusonu, kalēju Džeiku Pārķeru un Hemu Sendviču, nepalaimējās viņu ieraudzīt. Šie dižā zinātniskā detektīva kvēlie pielūdzēji ielavījās uzglabāšanā atstātās bagāžas šķūnītī tieši pretī detektīva istabai, no kuras šķūnīti šķīra vienīgi desmit vai divpadsmit pēdu plats celiņš, paslēpās un izgrieza loga aizvirtņos nelielus caurumiņus, pa kuriem paglūnēt. Mistera Holmsa loga aizkari bija aizvilkti, taču pēc brīža viņš tos atvilka vaļā. Trīs slepenie vērotāji pārdzīvoja šausminošu, tomēr patīkamu satraukumu, atrodoties aci pret aci ar šo Izcilo Cilvēku, kura pārcilvēciskais talants pārskanējis visu pasauli. Tur viņš sēdēja — ne mīts, ne rēgs, bet reāls, dzīvs cilvēks ar miesu un asinīm, tik tuvu, ka gandrīz ar roku aizsniedzams.

— Paraugieties uz viņa galvu!— bijībā trīsošā balsī ierunājās Fergu- sons.— Dieviņ žēlīgais, kas par galvu!

— Skaidrs!— goddevīgi atsaucās kalējs.— Un paskaties uz degunu! Un ielūkojies acīsi Gudrība? Vezumiem.

— Un cik viņš bāls!— piebiedrojās Hems Sendvičs.— Tas no domāšanas, tikai no domāšanas. Tādi prauli kā mēs pat neapjēdz, ko nozīmē īsta domāšana.

— Ko nu mēs,— atteica Fergusons.— Tas, ko mēs saucam par domāšanu, tāda tukša grābstīšanās vien ir.

— Pareizi vārdi, Ferguson. Paraugies uz viņa pieri — kā tā saraukta dziļās domās — tikai dziļāk un dziļāk, vai veselas četrdesmit asis līdz pašiem dziļumiem. Viņš arī tagad ir kaut kam uz pēdām.

— Ir, nudien, ir, pieminiet manus vārdus! Vej, cik viņam drūms skatiens, vej, kāds svinīgs bālums — tur neviens mironis viņam netiek ne tuvu.

— Nē, ser. Ne par kādu naudu! Un īstenībā viņš to visu tikpat kā mantojis; viņš taču jau četras reizes bijis pagalam, tas viss melns uz balta ierakstīts vēsturē: trīs lāgi miris dabiskā nāvē, vienreiz — nelai­mes gadījumā. Esmu dzirdējis, ka no viņa plūstot mitruma un aukstuma dvaka — tāda kā no kapa. Un viņš . ..

— Cst! Skatieties! Viņš piespiež īkšķi pie puna pieres labajā pusē un rādītājpirkstu pie tā, kas kreisajā. Varu saderēt uz savu svētdienas kreklu, ka viņa smadzeņu dzirnas pašreiz maļ ar pilnu tvaiku.

— Kā gan citādi! Un pašreiz viņš pavērš acis uz debesim un brauka ūsas, un . ..

— Bet nu pieceļas kājās un ar labās rokas pirkstu pie kreisās pirkstiem skaita kopā pierādījumus. Redzat? Vispirms atliec rādītāj­pirkstu, tad vidējo, tagad zeltnesi. ..

— Stop! Apstājās____

— Vai redzat to drūmo skatienu? Liekas, viņš nevar izprātot par to vienu pierādījumu. Bet nu . ..

— Paskat — smaida! Kā tīģeris, un citu pēc cita saliec pirkstus kā nieku. Puiši, viņš izprātojis! Rokā ir!

— Jā-ā, es jums teikšu . .. Ziniet, es negribētu būt tā cilvēka ādā, kuram viņš dzen pēdas.

Misters Holmss piestūma galdu pie loga, apsēdās ar muguru pret novērotājiem un sāka rakstīt. Viri atrāvās no spraugas, aizkūpināja pīpes un piesēda mierīgi uzpīpēt un patērgāt. Fergusons dziļā pārlie­cībā sacīja:

— Nu, veči, nav vārdam vietas — šitais vīrs ir īsts brīnums! To jau akls ar spieķi var sataustīt.

— Nekad tu neesi runājis pareizākus vārdus,— Džeiks Pārķers viņu uzteica.— Vai nebūtu bijis braši, ja vakarnakt viņš būtu bijis kopā ar mums?

— Velna milti! Tas tikai būtu bijis numurs!— iesaucās Fergusons. — Tad mēs būtu redzējuši, kā to dara zinātniski. Intelekts, tikai tīrs intelekts līdz pat augstākajai pakāpei — skaidrs? Arčijs ir puika uz goda, nevienam nav tiesību viņu pelt vai noniecināt, pie tā es palieku. Bet viņa spējas, cik es no tā saprotu, ir vienīgi asā redze — ne sliktāka kā pūcei — tikai izcila dzīvnieciska dotība, ne vairāk, ne mazāk, bet intelekta nav, saprotiet, nav tās šausminošās noslēpumainības, nav brīnuma, un ar šo vīru viņu nevar salīdzināt vairāk kā … kā … Lai paliek, labāk ļaujiet man pastāstīt, ko viņš būtu darījis, ja būtu pārkāpis pār Hoganu būdas slieksni un pavēries — tikai pavēries visapkārt, un vairāk nekā. Vai būtu visu redzējis? Jā gan, ser, visu līdz pēdējam sīkumam, un būtu par viņu iedzīvi uzzinājis vairāk, nekā paši Hogani spētu uzzināt septiņos gados. Pēc tam būtu apsēdies uz guļamlāvas — tikpat nesatricināmi mierīgs — un sacījis misis Hoga- nai .. . paklau, Hem, iedomājies, ka tu esi misis Hogana. Es tev jautāšu, un tu atbildēsi.

— Lai notiek. Sāc!

— Kundze, lūdzu, klausieties uzmanīgi, neļaujiet domām nekur aizklīst. Tātad — bērna dzimums?

— Sieviešu, jūsu godība.

— Mm — sieviešu. Ļoti labi, ļoti labi. Vecums?

— Pilni seši, jūsu godība.

— Mm … vēl maza, vārga, divas jūdzes. Pēc tam nogurs. Piesēdī­sies un aizmigs. Mēs viņu atradīsim divas vai nepilnas divas jūdzes no šejienes. Zobi?

— Pieci, jūsu godība. Viens vēl pašreiz nāk.

— Ļoti labi, ļoti labi, patiesi, ļoti labi. Vai redzat, veči, viņš uzreiz saprot, kas ir derīgs, tiklīdz to pamana, kaut arī citiem tas ne vella nenozīmētu. Zeķes, kundze? Zābaciņi?

— Jā, jūsu godība, ir viens, ir otrs.

— Diegu zeķītes? Un zābaciņi — safjānādas?

— Diegu, jūsu godība. Un juhtādas.

— Hm, juhtādas … Nekas, lai ir, gan tiksim galā. Ticība?

— Katoļu, jūsu godība.

— Ļoti labi. Lūdzu, noplēsiet skrandiņu no gultas segas. Tā, tā, tencinu. Pusvilnas, ārzemju ražojums. Ļoti labi. Un vienu skrandiņu no kāda mazās apģērba gabala, lūdzu. Kokvilna, krietni apnēsāta. Teicams norādījums, teicams. Un tagad, lūdzami, esiet tik laipna un savāciet mazliet gružu no grīdas. Tencinu, daudzkārt tencinu. Lieliski, o, lieliski! Nu, man šķiet, mēs esam uz ceļa. Vai redzat, veči, nu viņš ir savācis visus nepieciešamos norādījumus, un vairāk viņam nekā nevajag. Un tagad, kā jums liekas, ko Izcilais Cilvēks tagad darīs? Viņš saliek drēbju skrandiņas uz galda, uzber tur arī gružus, uzstutējas uz galda pats ar elkoņiem, sakārto norādījumus glīti citu citam blakus un sāk tos pētīt, klusām savā nodabā purpinādams: «Sieviešu», pagroza vienu, pagroza otru, atkal nomurmina: «Pilni seši gadi», samaina priekšmetus vietām, vēl pagroza un murmina atkal: «Pieci. Viens vēl pašreiz nāk. Katoļticīga … kokvilnas, juhtādas, nolādēts, juhtādas!» Tad viņš izslējās, paveras uz debesīm, abām rokām sāk bužināt matus, jauc, jauc, vēl nomurminādams: «Velna būšana — juhtādas!» Viņš pieceļas kājās, sarauc pieri un sāk pie pirkstiem skaitīt norādījumus, pie gredzenpirksta apstājas. Bet tikai uz mirkli, tad smaids iedegas sejā kā ugunsgrēka liesma, un viņš izslējās, dižens, majestātisks, un uzrunā pūli: «Paņemiet lākturi un kādi divi no jūsu pulka aizejiet pie indiāņa Bilija un paņemiet bērnu, bet pārējie ejiet uz mājām un liecieties gulēt; arlabunakti, kundze! Arlabunakti, džentlmeņi!» Un viņš palokās kā pats Materhorns, un aiziet taisnā ceļā uz traktieri. Tāds ir viņa stils, caurcaurēm zinātnisks, intelektuāls — piecpadsmit minūtēs viss skaidrs — tas nav tā kā lielā barā bakstīties pusotras stundas pa salviju lauku, rīkot masu mītiņu — vai arī jūs tā nedomājat, veči?