Marks Tvens - Stāstu izlase

— Viņš pats mani iemācīja! Es zināju, ka atradīšu iespēju, ja pratīšu gaidīt.

Pēc minūtēm piecām Bakners piezagās pie šahtas un palūkojās lejup; viņš izskatījās uztraukts un apjucis. Situāciju viņš aptvēra ātri. Viņš nolaida kāpnes, un zēns nespēcīgi izrausās no bedres — ļoti bāls. Jaunekļa izskats pastiprināja Baknera apjukumu, un viņš ierunājās, ļaudams sejā atspoguļoties nožēlai un līdzjūtībai, kas prakses trūkuma dēļ padarīja viņa fizionomiju visai neparastu.

-— Tas bija negadījums, saproti. Nesaki nevienam par to ne vārda; es biju uztraukts un pats nepamanīju, ko esmu izdarījis. Tu izskaties diezgan nelāgi; šodien esi strādājis gana; ej uz manu būdu, paēd, ko vēlies, un atpūties. Tas bija skaidrs negadījums, saproti, jo es biju briesmīgi uztraukts.

— Es nobijos gan,— zēns, pagriezies uz iešanu, sacīja,— bet kaut ko arī iemācījos, un labi vien bija.

— Nolādēti viegli pielabināms!— Bakners nomurdēja, ar acīm sekodams zēnam.— Redzēs, vai pratīs turēt muti? Nevar zināt. . . Ek, būtu man izdevies uzspert viņu gaisā!

Zēns neizmantoja novēlēto atpūtu; laiku viņš izmantoja darbam, kam nodevās drudžaini, dedzīgi, ar neprātīgu prieku. Kalna nogāze līdz pašai Flinta būdai bija biezi apaugusi ar bieziem mūžzaļo pundurozolu — čaparelu krūmiem; Fetloka galvenais darbs noritēja tieši šās stūrgalvīgās biežņas tumšajos labirintos; pārējo viņš paveica pats savā slietenī. Beidzot viss bija padarīts gods godam, un viņš noteica:

— Ja viņš bīstas, ka es varētu par viņu sūdzēties, tad drīz viņa aizdomas izklīdīs. Rīt un parīt viņš redzēs, ka esmu tas pats gļēvais pienapuika. Bet naktī pēc parītdienas viņam pienāks gals, un neviens pat minēdams neuzminēs, kas viņu piebeidzis un kā tas izdarīts. Visjocīgākais ir tas, ka viņš pats man šo domu piespēlēja.

Nākamā diena pienāca un pagāja.

Pašreiz ir gandrīz pusnakts, un pēc piecām minūtēm sāksies jauna diena. Darbības vieta ir traktiera biljarda istaba. Raupji vīri raupjās drānās noļukušām platmalēm galvā, zābakos sabāztām bikšu starām, citam mugurā veste, bet visi nometuši svārkus un sanākuši ap dzelzs krāsniņu, kas, nokaitusi gluži sarkaniem sāniem, dveš tīkamu siltumu; klaudz biljarda bumbas; cita trokšņa telpā nav; ārā brāzmo ass vējš. Vīri, šķiet, garlaikojas; un tomēr it kā kaut ko gaida. Drukns pusmūža kalnracis platiem pleciem, iesirmām ūsām, drūmu seju un skadrām acīm pieceļas, uzmet uz rokas degauklas rituli, savāc vēl citas savas mantas un iziet, ne no viena neatvadījies. Tas ir Flints Bakners. Tiklīdz durvis aiz viņa aizvērušās, sāk dūkt valodas.

— Vispunktīgākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis,— ierunājās kalējs Džeiks Pārķers,— no viņa aiziešanas, pat pulkstenī nepaskatoties, skaidri zināms, ka ir pusnakts.

— Man domāt, tas arī ir viņa vienīgais tikums,— piebilda kalnracis Pīters Heivs.

— Viņš ir melnais traips mūsu pulkā,— runātāju papildināja Velsa Fargo firmas strādnieks Fergusons.— Ja šitais krogs piederētu man, es gan viņu piespiestu runāt, ja ne,— lai iet, kurp deguns rāda.— To teikdams, viņš uzmeta skatienu traktierniekam, kurš izlikās to neredzam, jo aprunātais bija labs tērētājs un ik nakti gāja mājup, pie letes krietni iestiprinājies.

— Paklausieties,— sacīja kalnracis Hems Sendvičs,— vai viņš kādu no jums, puiši, ir kaut reizi uzaicinājis kopā ar viņu iedzert?

— Kas tad? Flints Bakners? Svētā Marijai

Šie sarkastiskie izsaucieni tādos vai līdzīgos vārdos skanēja no visu mutēm. Pēc īsa klusuma brīža kalnracis Pets Railijs sacīja:

— Šitais tips ir īsta krustvārdu mīkla. Un tas viņa puisis tāpat. Es no viņiem gudrs netieku.

— Kurš tur var tikt gudrs,— piekrita Hems Sendvičs,— un, ja tie abi ir krustvārdu mīklas, kā tad nosauksiet trešo? Kad reiz sākuši runāt par augstākās pakāpes noslēpumainību, tad šis ir pārāks par abiem pirmajiem. Tas tev viegli uzminams, ko?

— Kur nu!

Tā atsaucās visi. Visi, izņemot vienu. Tas bija Pītersons — jaunpie- nācējs. Viņš pasūtīja riņķi dzeramā visiem un ziņkāri apjautājās, kas tad tas trešais esot. Visi atbildēja korī:

— Arčijs Stilmens.

— Vai tad šis tik noslēpumains?— Pītersons atkal jautāja.

— Vai viņš ir noslēpumains? Vai Arčijs Stilmens ir noslēpumains?— pārvaicāja Velsa Fargo pārstāvis Fergusons.— Mīlīt, ceturtā dimen­sija salīdzinājumā ar viņu ir tīrais nieks.

Fergusons, proti, bija skolots.

Nu Pītersons gribēja uzzināt visu; un ikviens bija ar mieru pastāstīt; katrs sāka pa savai modei. Bet krodzinieks Bilijs Stīvenss viņus apsauca un pamācīja, lai labāk runājot pa vienam. Viņš izdalīja dzeramo un norādīja uz Fergusonu, lai tas runājot. Un Fergusons iesāka:

— Nu, raugi, viņš vēl ir tīrais puika. Un tas arī ir apmēram viss, ko mēs par viņu zinām. Tu vari viņu izprašņāt, kamēr nogursti, tikpat nekā neuzzināsi. Vismaz nekā par viņa nodomiem vai ko viņš dara, vai kur dzimis un audzis un tamlīdzīgi. Par kaut ko vēl tuvāku, par viņa galveno, lielo noslēpumu ir nesapņo kaut ko izdibināt, viņš, gluži vienkārši, sāks runāt par citu, un beigta balle. Tu vari minēt un gudrot, kamēr zils paliec, tā ir tava darīšana, bet ko tu ar to būsi panācis? Manuprāt — nekā.

— Kas tad ir tas galvenais un lielais noslēpums?

— Varbūt redzēšana. Varbūt dzirdēšana. Varbūt instinkts. Varbūt burvestība. Izvēlies pats, kas labāk tīk; pieaugušajiem — divdesmit pieci centi, bērniem un kalponēm — puscena. Tad nu paklausies arī, ko viņš spēj. Tu vari no šejienes iziet un pazust, vari paslēpties, kur vien tev ienāk prātā, man vienalga, vari aiziet, cik tālu gribi, bet viņš mierīgi aizsoļos uz to vietu un piebakstīs tev ar pirkstu.

— Tu taču nerunā nopietni!

— Runāju gan. Un viņam vienalga, kāds laiks; dabas apstākji viņam neko nenozīmē, viņš tos pat neievēro.

— Ko — varbūt arī migla nav nekas?

— Migla! Tai viņa skatiens izšaujas cauri kā lode.

— Nu, puikas, tas nu gan lej, vai ne?

— Tā tiešām ir!— visi vienā balsī atsaucās.— Stāsti tālāk, Ferguson.

— Kad es saku, ser: viņš var palikt šeit iekšā un tērgavāt ar puišiem, bet tu izzodzies ārā un aizej uz kādu, vienalga, uz kuru no šā ciema būdām, atver grāmatu — jā, ser, vienu vai desmit grāmatas, iegaumē lappusi, un viņš tad celsies kājās, ies ārā, slās taisni uz to būdu un citu pēc citas atvērs tieši tās grāmatas īstajā lappusē, nosauks lappuses numuru un nekad nekļūdīsies.

— Tad jau viņš ir pats nelabais.

— Ne viens vien tā jau savu reizi nodomājis. Es tev tūliņ izstāstīšu vienu īstu brīnumu, ko viņš izdarīja. Viņvakar …

Šai mirklī ārpusē atskanēja satraukta murdoņa, durvis atsprāga vaļā un istabā iebruka vesels bars cilvēku ar apmetnes vienīgo balto sievieti priekšgalā.

— Mans bērns! Mans bērns! Mana meitiņa pazudusi! Dieva dēļ, palīdziet man atrast Arčiju Stilmenu! Mēs viņu velti izmeklējāmies malu malās!

Nu ierunājās krodzinieks:

— Piesēdiet, piesēdiet, misis Hogana, un neuztraucieties. Viņš jau pirms trim stundām lika sakārtot gultu. Laikam traki piekusis, augu dienu klenderēdams pa kalnu takām, kā pastāvīgi paradis, un aizgāja gulēt. Uzskrien augšā, Hem Sendvič, un pamodini viņu; viņš ir četrpadsmitajā numurā.

Jauneklis jo drīz, pilnīgi saģērbies, nosteidzās lejā. Viņš iztaujāja misis Hoganu par visu, ko viņa zina.