Marks Tvens - Stāstu izlase

Man ir viens pavediens, bet tikai viens vienīgs. Es pazīstu viņa rokrakstu. Ja viņš ierakstīs savu neīsto vārdu viesnīcas reģistrācijas grāmatā, pārāk nesagrozot rokrakstu, es to pazīšu visur, kur vien ieraudzīšu.

Sanfrancisko, 1898. gada 28. jūnijā

Tu jau zini, ka esmu pārmeklējis Savienotās Valstis no Kolorado līdz pat Klusajam okeānam, un arī to, ka vienreiz gandrīz viņu notvēru. Un man vēlreiz iznāca tāpat. Tas nolika šeit, vakar, uzdūros viņa pēdām, gluži svaigām; tas bija uz ielas, es skriešus devos pa tām, un tās mani aizveda uz lētu viesnīcu. Tā bija nejēdzīga kļūdīšanās; suns būtu skrējis pa citu ceļu. Bet es esmu tikai pa pusei suns un satraukuma brīdi varu izrīkoties tīri cilvēciski aplam. Tajā viesnīcā viņš bija nodzīvojis desmit dienu; tagad es gandrīz droši zinu, ka pēdējos sešos vai astoņos mēnešos viņš nekur nav ilgi uzturējies, bet, nemiera dzīts, traucies no vienas vietas uz otru. Es to saprotu un zinu, ko nozīmē to izjust. Viņš joprojām dzīvo ar to pašu vārdu, ko bija ierakstījis reģistrācijas grāmatā, kad pirms deviņiem mēnešiem gandrīz viņu noķēru,— Džeimss Vokers, un neapšaubāmi pieņēma to tad, kad aizbēga no Sudrabaizas. Viņš ir vienkāršs cilvēks un netiecas pēc izmeklētiem vārdiem. Es tūliņ pazinu viņa rokrakstu, kaut arī tas ir nedaudz sagrozīts. Taisnīgs cilvēks, kam neizdodas ne viltība, ne izlikšanās.

Viesnīcā man sacīja, ka viņš tikko izrakstījies, laikam aizceļojis; adresi nav atstājis; licies iztrūcies, kad viņu lūguši atstāt adresi; izņemot lētu ceļasomu, viņam nekādas bagāžas nav bijis; aizgājis kājām ar somu pie rokas: «Skops vecis, viesnīcai no viņa daudz labuma nebija.» «Vecis!» Laikam viņš tagad tiešām tāds ir. Es vairs neklausījos; viesnīcā nebiju uzturējies ilgāk par minūti. Metos pa viņa pēdām, kas mani aizveda uz kuģu piestātni. Māt! No tvaikoņa, kas viņu bija aizvedis, viedās vairs tikai dūmu mākonītis pie apvāršņa. Ja būtu tūliņ gājis pareizajā virzienā, būtu ietaupījis pusstundu, būtu varējis nolīgt ātrgaitas kuteri, un varbūt man būtu izdevies panākt kuģi. Tas devās uz Melburnu.

Cerību kanjona, Kalifornija, 1900. gada 3. oktobrī

Tev ir pamats sūdzēties. «Tikai viena vēstule gadā» patiesi ir ļoti maz, es tam piekrītu; bet ko lai raksta, ja nav nekā cita, ko pastāstīt, kā neveiksme pēc neveiksmes? To neviens nespētu izturēt. Tas dzen izmisumā.

Es Tev jau rakstīju — man šķiet, kopš tā laika aizritējusi vesela mūžība — kā pazaudēju viņa pēdas Melburnā un pēc tam vairākus mēnešus dzenāju viņu rokā pa visu Austrāliju.

Nu, pēc tam sekoju viņam uz Indiju; Bombejā es viņu gandrīz panācu; turpināju dzīties viņam pa pēdām uz Barodu, Ravalicindi, Laknavu, Lahonu, Kanpūru, Allahabadu, Kalkutu, Madrasu — o, itin visur; nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša, putekļos un saules svelmē — visu laiku gandrīz viņam pa pēdām, tomēr klāt netikdams. Pēc tam uz Ceilonu, tad . . . lai paliek, drīzumā aprakstīšu Tev visu sīkumos.

Izsekoju viņam atpakaļ uz Kaliforniju. Pēc tam esmu viņu medījis šajā štatā no janvāra līdz pagājušajam mēnesim. Esmu gandrīz pārliecināts, ka viņš atrodas netālu no Cerību kanjona; izsekoju viņam līdz kādai vietai, kas ir trīsdesmit jūdžu no šejienes, bet tur man pēdas pagaisa. Jādomā, ka viņu kāds uzņēma pavest ratos.

Pašreiz atpūšos, tikai laiku pa laikam pārmaiņas labad cenšos atrast zaudētās pēdas. Biju pārguris līdz nāvei, māt, un gaužām nomākts, lāgiem daudz netrūka, ka būtu pilnīgi zaudējis cerības; bet kalnrači šajā nelielajā apmetnē ir lāga puiši, un ilgajā šeit pavadītajā laikā esmu ar tiem ļoti saradis; viņu bezrūpīgā jautrība mani uzmundrina un ļauj aizmirst paša rūpestus. Dzīvoju būdā kopā ar puisi, kuru sauc par Semiju Hiljeru; viņam ir apmēram divdesmit pieci gadi, arī viņš, tāpat kā es, ir savai mātei vienīgais, ļoti mīl māti un raksta viņai ik nedēļu, tādā ziņā gan ir tikai daļēji man līdzīgs. Semijs ir bikls cilvēks un, runājot par intelektu. .. nu, pie jaunu pasauļu atklājējiem viņš nepieder; tomēr visi viņu šeit ieredz; viņš ir labs un sirsnīgs; pasēdēt kopā ar viņu un parunāties man tagad nozīmē dienišķo maizi, atpūtu un labsajūtu, jo man blakus atkal ir draugs un biedrs. Kā man gribētos, lai arī Džeimsam Vokeram būtu tāds biedrs. Viņam taču bija draugi, viņam patika sabiedriskā sadzīve. Bet tad viņš man acu priekšā tūdaļ parādās tāds, kādu viņu redzēju pēdējoreiz. Cik traģisks tēls! Redzu to bieži jo bieži. Un tieši toreiz es, pārvarēdams sirdsapziņas balsi, aizdzinu viņu jaunos klejojumos!

Hiljeram ir labāka sirds nekā man, domāju pat, ka labāka nekā jebkuram visā apmetnē, jo viņš draudzējas ar ciemata melno avi — Flintu Bakneru un ir vienīgais cilvēks, ar kuru Flints Bakners sarunājas un kuram ļauj sarunāties ar sevi. Viņš sakās zinām Flinta dzīvesstāstu un cēloņus, kādēļ tas kļuvis tāds, kāds ir tagad, un tālab vajagot pret Flintu izturēties, cik vien žēlsirdīgi cilvēks spēj. Jāteic, ka vienīgi tik plašā sirdī piemešanos var atrast tāds cilvēks kā Flints Bakners, ja ņem vērā, ko visapkārt dzird par viņu runājam. Man šķiet, šis viens piemērs Tev Semija raksturu atklās skaidrāk, nekā es būtu spējis ar rūpīgu, garu aprakstu. Reiz sarunā viņš izteicās apmēram šādi:

— Flints ir man attāls radinieks un izstāsta man visas savas nedienas, laiku pa laikam izkrata sirdi, jo citādi tā kādu dienu varētu pārplīst. Es tev teikšu, Arčij Stilmen, nelaimīgāka cilvēka nav visā pasaulē; visa viņa dzīve ir vienas vienīgas dvēseles mokas — viņš nepavisam nav tik vecs, kā izskatās. Sirdsmieru viņš zaudējis jau pirms daudziem gadiem. Nekad viņam dzīvē nav laimējies. Brīžiem viņš saka, ka labāk būtu nokļūt īstajā ellē, jo pašreizējā esot viņu pārāk nomocījusi.

IV

Neviens īsts džentlmenis nerunās kailu patiesību dāmu klātbūtne.

Bija spirgts, dzestrs rīts oktobra sākumā. Ceriņu un zeltalietus krūmi, rudens zeltījumā iekvēlināti, dega un liesmoja pret debesīm kā teiksmu tilts, ko dabas labestība uzcēlusi, lai nespārnotās būtnes, kas mīt koku galotnēs, varētu sastapties; īves un granātābeles skāva ar mežiem apaugušās nogāzes kaislās zelta un purpura liesmās; gaisu piesātināja neskaitāmu puķu reibinošais aromāts; augstu tukšajās debesīs aesofags sastindzis nekustīgā lidojumā; visapkārt valdīja rimts klusums, īsts dieva miers.

Laiks—1900. gada oktobris; vieta — Cerību kanjons, sudraba ra­cēju apmetne dziļi Esmeraldas apriņķī. Šī vieta ir tālu no pilsētām, augstu kalnos, nomaļa; tikai nesen atklāta. Kalnrači domā, ka šeit slēpjas bagātīgas sudraba iegulas un ka, pastrādājot divus trīs gadus, stāvoklis noskaidrosies pa īstam — vai nu uz vienu, vai otru pusi. Apmetnē dzīvo divsimt kalnraču, viena baltā sieviete ar bērnu, daži ķīnieši — veļas mazgātāji, piecas indiānietes un ducis klejojošu in­diāņu, kas ģērbušies no trušādām šūtās drēbēs, valkā nonēsātas platmales un no skārda konservu kārbām darinātas kaklarotas. Rūdas pārstrādes fabriku šeit vēl nav, arī baznīcas un savas avīzes nav. Apmetne pastāv tikai divus gadus; atradumi vēl nav sacēluši sensāciju; pasaule nezina, kā šo vietu sauc un kur tā atrodas.

Abpus kanjonam stāvas kalnu sienas paceļas trīstūkstoš pēdu augstumā, un būdas, kas garā virknē aizstiepjas pa aizas dibenu, saule noskūpsta tikai vienreiz dienā, kad tā pašā pusdienlaikā pacēlusies debess vidū. Ciemats ir divas jūdzes garš. Būdas saceltas patālu cita no citas. Vienīgā 110 baļķiem būvētā māja ir traktieris — vispār var teikt — vienīgā māja ciemā. Tā atrodas apmetnes centrā un ir iedzīvotāju vakara izklaides vieta. Tur viņi iedzer, spēlē kārtis un domino; arī biljardu, jo biljarda galds tur ir — zaļais vadmalas pārvalks vienos plīsumos, kas pielāpīti ar plāksteri; ir arī dažas kijas, tikai bez ādas uzgaļiem; ir dažas apdauzītas, saskrambātas koka bumbas, kas ripo ar skaļu klaudzoņu, neapstājas palēnām, bet pēkšņi; ir arī krīta gabals, no kura palīdis ārā krietns krama grauds; un spēlmanim, kas ar vienu kiju iesit sešas bumbas, ir tiesības izdzert mēriņu un pacienāt visus pārējos spēlmaņus uz krodzinieka rēķina.