Marks Tvens - Stāstu izlase

— Dievs lai jūs svētī, mīļais, bet es nezinu nekā. Kaut jel ko zinātu! Pulksten septiņos apguldīju viņu, un, kad pirms stundas iegāju, lai pati liktos gulēt, viņas tur vairs nebija. Aizskrēju uz jūsu būdu, mīļais, bet jūsu tur nebija, pēc tam skraidīju pa visu aizu no būdas būdā, jūs meklēdama, un nu esmu te un aiz uztraukuma un sirdssāpēm nezinu, kur dēties, bet, paldies dieviņam, esmu jūs beidzot atradusi, mīļo puisīt, un jūs atradīsiet manu bērnu, tikai nāciet aši!

— Tūliņ, kundze. Iešu jums līdzi. Bet vispirms aiziesim uz jūsu būdu.

Viss bars izgāja kopā ar viņiem, lai piedalītos meklēšanā. Visa ciema dienvidu da]a bija kājās, vismaz simt cilvēku gaidīja ārā pie traktiera — tumša cilvēku blīva, kurā mirguļoja vējlukturi. Ejot ļaudis sadalījās kolonnā pa trim četriem, lai varētu pa šauro ceļu virzīties uz priekšu, un naski soļoja, sekodami kolonnas vadītājiem. Pēc dažām minūtēm viņi sasniedza misis Hoganas mitekli.

— Te ir viņas guļvieta,— paskaidroja misis Hogana,— te viņa palika, kad es pulksten septiņos viņu apguldīju. Bet dievs vien zina, kur viņa ir tagad.

— Padodiet man vējlukturi,— Arčijs palūdza. Viņš nolika gaismekli uz cietā klona, nometās tam līdzās uz ceļiem, izlikdamies, ka pamatīgi pārbauda klonu.

— Te ir viņas pēdas,— viņš sacīja, ar pirkstu piedurdams gan še, gan tur, gan mazliet tālāk.— Vai redzat?

Vairāki no līdzjutējiem arī tūliņ nometās ceļos un visiem spēkiem centās kaut ko saskatīt. Daži sprieda, ka esot manījuši kaut ko līdzīgu pēdu iespiedumiem; citi turpretī purināja galvu, teikdami, ka uz gludā klona gan neesot nevienas zīmes, ko tie ar savām acīm varētu saskatīt. Viens noteica:

— Var jau būt, ka bērna kājiņa varēja atstāt tur zīmi, kaut gan es lāgā nespēju tam ticēt.

Jaunais Stilmens izgāja ārā, ar vējlukturi taku gaismodams, pagrie­zās pa kreisi, pagājās trīs soļus uz priekšu un, zemi lāktura gaismā vērīgi nopētījis, sacīja:

— Esmu uzgājis virzienu. Nāciet līdzi! Lai kāds paņem vējlukturi.

Atrā solī viņš devās uz dienvidiem, un viss bars garā rindā pa aizas

līkločiem viņam pakaļ. Pēc jūdzes bija sasniegta izeja no aizas, un gājēju priekšā pavērās ar salvijām apaudzis līdzenums — dūmakains, plašs, vāji pārredzams. Stilmens visus apturēja un teica:

— Tagad nedrīkstam aizmaldīties sānis. Mums jāturas pareizā virzienā.— Viņš atkal paņēma vējlukturi, apmēram divdesmit jardu platībā aplūkoja zemi un pēc tam aicināja:

— Nāciet! Viss kārtībā.— Un atdeva kādam lākturi. Viņš bradāja pa salvijām uz priekšu un atpakaļ ceturtdaļjūdzes platībā, pakāpeniski virzoties pa labi; tad uzņēma jaunu virzienu un apmeta otru lielu pusloku, pēc tam vēlreiz mainīja virzienu, pagājās apmēram pusjūdzi uz rietumiem un apstājās.

— Te viņai, nabaga sīkaliņai, aptrūcis spēka. Paturiet lākturi. Redziet, kur viņa sēdējusi.

Taču tas bija gluds solončaka laukumiņš, ciets kā tērauds, un nevienam visā barā nepietika drosmes apgalvot, ka pats savām acīm

spēj saskatīt uz gludās virsmas jel kādu grambiņu. Nelaimīgā māte nokrita ceļos un raudādama skūpstīja norādīto-vietu.

— Bet kur tad viņa ir?— kāds ievaicājās.— Šeit viņas nav, vismaz to mēs redzam skaidri.

Stilmens riņķoja pa laukumiņu ar lākturi rokā, izlikdamies, ka cenšas saskatīt pēdas.

— Tas nu gan savādi,— viņš beidzot satraukts ierunājās.— Es nekā nesaprotu. Viņa šeit bijusi — tas ir skaidrs. Bet viņa nav 110 šejienes aizgājusi — arī tas ir skaidrs. Ērmoti. Es to neizprotu.

Māte krita izmisumā.

— Ak dievs! Ak Svētā Jaunava! Viņu aiznesis kāds plēsīgs putns. Nemūžam es viņu vairs neredzēšu!

— Nezūdieties,— sacīja Arčijs,— mēs viņu atradīsim, nezūdieties!

— Lai dieviņš jūs svētī par šiem vārdiem, Arčij Stilmen!— un viņa satvēra jaunekļa roku un dedzīgi to noskūpstīja.

Jaunpienācējs Pītersons iečukstēja Fergusonam ausī:

— Varens stiķis — sameklēt šito vietiņu, ko neteiksi! Taču nezin, vai bija vērts dzīties to gabalu šurp! Jebkurā citā vietā varēja uzrīkot tādus pašus kumēdiņus.

Fergusonam šāds mājiens nebija pa prātam. Viņš diezgan nikni atcirta:

— Tu laikam ar to gribi sacīt, ka bērna šeit nemaz nav bijis? Bet es tev saku, ka bērns ir te bijis! Nu, ja jau tu pats gribi palikt muļķa lomā . ..

— Beidzot!— iesaucās Stilmens.— Nāciet visi šurp un paskatieties! Visu laiku tas mums pats lec acīs, bet mēs neredzam.

Visi metās turp uz vietu, kur bērns šķietami bija apsēdies atpūsties, un daudzi acu pāri dedzīgi centās ieraudzīt kaut ko tur, kur Arčijs bija piedūris pirkstu. Uz brīdi iestājās klusums, pēc tam atskanēja skaļa, kopīga vilšanās nopūta. Pets Railijs un Hems Sendvičs vienā balsī iejautājās:

— Kas tas ir, Arčij? Tur taču nekā nav.

— Nekā? To jūs saucat par neko?— un Arčijs strauji apvilka ar pirkstu pa akmeni kaut kādu kontūru.— Šeit — vai vēl nepazīstat? Tās ir indiāņa Bilija pēdas. Bērns ir pie viņa.

— Lai dievam slava!— iesaucās māte.

— Varat ņemt lukturi. Tagad es virzienu zinu. Nāciet man pakaļ!

Viņš skriešus devās uz priekšu, te ienirdams salvijās, te atkal

parādīdamies, un tā noskrēja apmēram trīssimt jardu, līdz pazuda aiz smilšaina paugura. Visi aizelsušies klunkuroja viņam nopakaļ, līdz atrada viņu stāvam un gaidām. Desmit soļu no viņiem pacēlās tumša, bezveidīga būdele, pārsegta šādām tādām lupatām un vecām zirgsegām. No tās caur spraugām mirguļoja nespodra gaismiņa.

— Ejiet pa priekšu, misis Hogana,— jauneklis sacīja,— jums ir tiesības tur ieiet pirmajai.

Visi metās līdzi misis Hoganai indiāņa būdā un kopā ar viņu ieraudzīja ainu, kas atklājās tās iekšienē. Zemē sēdēja indiānis Bilijs; viņam līdzās gulēja bērns. Māte neprātīgā priekā apskāva gan bērnu, gan Arčiju Stilmenu, pār vaigiem viņai ritēja pateicības asaras, un aizslāpušā balsi pār viņas lūpām plūda mīļu vārdu un laba vēlējumu straume no tās neizmērojamo bagātību krātuves, kāda atrodama vienīgi īru sirdīs.

— Es viņa atrast netālu, kad pulkstens desmit,— Bilijs paskaid­roja.— Viņa guļ — laikam dikti piekusis — ģīmīts slapjš — laikam raudājs. Es nes viņa uz māju; es baro, viņa ēd un atkal guļ.

Savā bezmēra pateicībā laimīgā māte aizmirsa visas ranga atšķirības, apkrita ap kaklu ari Bilijam un nosauca viņu par pārģērbušos dieva eņģeli.

Un, ja nu viņš tiešām kalpoja tādā amatā, tad katrā ziņā bija stipri maskējies, uz ko nepārprotami norādīja viņa tērps.

Pusdivos nakti gājiens atgriezās ciemā, pilnā balsī dziedot «Kad Džimijs nāk uz mājām», lākturus vēcinot, pilniem malkiem tukšojot dzēriena traukus, no kuriem bija stiprinājušies pa ceļam. Pēc tam visi sapulcējās traktierī un turpināja līksmo nakti, kas jau vērtās par rītu.

OTRĀ DAĻA I

Nākamajā pēcpusdienā visu ciemu sacēla kājās sensacionāla vēsts. Traktierī bija ieradies augstmanīga, ļoti iespaidīga izskata svešinieks ar pagalam noslēgtu seju un ierakstījis reģistrācijas grāmatā vārdu, kas daudziem lika bijībā nodrebēt:

Serloks Holmss.

Ziņas lidoja no būdas uz būdu, no iecirkņa uz iecirkni; darbarīki tika nomesti, un viss ciems steidzās uz notikumu centru. Viens kalnracis, nākdams no ciema ziemeļu gala, uzsauca jauno vēsti Petam Railijam, kura iecirknis atradās līdzās Flinta Baknera urbumiem, un Fetloks Džounss, to izdzirdējis, bezmaz zaudēja samaņu.