Tuve Jansone: VASARAS GRAMATA

Sofija caur durvīm sauca: "Kādas zālītes viņa vārīja, tā mātesmāte?"

"Esmu aizmirsusi," vecāmāte atbildēja.

Sofija ienāca iekšā. "Aizmirsusi!" viņa caur zobiem iz­grūda. "Aizmirsusi? Kā tu vari aizmirst ko tādu! Kā tu domā, ko lai es daru, ja tu esi aizmirsusi? Kā tev šķiet, kā lai es viņu izglābju, pirms mēness norietējis?"

Vecāmāte nolika savu grāmatu un noņēma brilles.

"Esmu kļuvusi māņticīga," Sofija teica. "Esmu vēl māņ­ticīgāka nekā tava mātesmāte. Dari kaut ko!"

Tad vecāmāte piecēlās un sāka ģērbties.

"Atstāj zeķes," Sofija nepacietīgi teica. "Un nekādu kor­seti, jo tas ir steidzami!"

"Bet ja mēs savāksim tās zālītes," vecāmāte sacīja, "ja nu mēs tās savāksim un pagatavosim novārījumu, viņš to nedzers."

"Tas tiesa," Sofija atzina. "Varbūt to varētu ieliet vi­ņam ausi?"

Vecāmāte uzvilka zābakus un apdomājās.

Piepeši Sofija sāka raudāt. Viņa redzēja, kā mēness virzās pār jūru, un ar mēnesi nekad nevar zināt, tas var piepeši norietēt savos paša dīvainajos laikos. Vecāmāte atvēra durvis un teica: "Tagad nedrīkst runāt ne vārda. Tu nedrīksti šķau­dīt, raudāt vai atraugāties, ne vienu vienīgu reizi, pirms ne­būsim savākušas to, kas vajadzīgs. Tad mēs to visu noliksim visdrošākajā vietā un ļausim tam iedarboties no attāluma. Šajā gadījumā tas ir ļoti labs paņēmiens."

Sala bija mēness apgaismota, un nakts pavisam silta. So­fija redzēja, ka vecāmāte noplūc galviņu kādai kāpu neļķītei, viņa atrada divus mazus akmentiņus un kušķīti sausu jūras­zāļu un iebāza to visu kabatā. Viņas gāja tālāk. Mežā vecā­māte savāca drusciņu ķērpju no kokiem, gabaliņu papardes un beigtu naktstauriņu. Sofija neko neteica un sekoja viņai. Katru reizi, kad vecāmāte kaut ko iebāza kabatā, viņa jutās mierīgāk. Mēness bija mazliet sārts un gandrīz tikpat gaišs kā debesis, zem tā mēness celiņš stiepās līdz pat liedagam. Viņas devās šķērsām pāri salai uz otru pusi, šad un tad vecāmāte noliecās un atrada ko svarīgu. Viņa soļoja uz priekšu mēness celiņam pa vidu, liela un melna, viņas stīvās kājas un kūja turpināja iet uz priekšu, un viņa kļuva lielāka un lielāka. Mē­nessgaisma gūla viņai uz cepures un pleciem, viņa sargāja likteni un visu salu. Nebija ne mazāko šaubu, ka vecāmāte at­radīs visu, kas vajadzīgs, lai atvairītu nelaimi un nāvi. Visam bija vieta viņas kabatās. Sofija nemitīgi sekoja viņai un re­dzēja, kā vecāmāte sev uz galvas nes mēnesi, un nakts kļuva pilnīgi mierīga. Kad viņas atgriezās namiņā, vecāmāte sacīja, ka tagad var atkal runāt.

"Nerunā!" Sofija čukstēja. "Klusē! Lai tas paliek tev kabatā."

"Labi," vecāmāte noteica. Viņa nolauza mazu gabaliņu satrupējušo kāpņu un iebāza kabatā arī to, tad iegāja iekšā un apgūlās. Mēness iegrima jūrā, un nebija nekāda iemesla just nemieru.

Kopš šīs dienas vecāmāte glabāja cigaretes un sērkociņus kreisajā kabatā, un visi laimīgi dzīvoja kopā līdz pat rudenim. Tad vecāsmātes jaka tika aizsūtīta uz ķīmisko tīrītavu, un gandrīz tūlīt pēc tam Sofijas tētis izmežģīja kāju.

Augusta

Katru reizi naktis kļūst tumšas pavisam nemanāmi. Kādu vakaru augustā cilvēks iziet ārā, un viss piepeši ir piķa melns; liels, silts, melns klusums ap māju. Vēl ir vasara, taču tā vairs nedzīvo, tā ir apstājusies nenovlstot, un rudens vēl nav gatavs ierasties. Vēl nav zvaigžņu, tikai tumsa. Tad no pagraba tiek uznesta petrolejas lampa un nolikta priekšnamā, un kabatas lukturītis tiek pakārts uz sava āķīša iekšā pie durvīm.

Ne tūlīt, bet pamazām un garāmejot lietas sāk mainīt vietu, sekojot gada ritējumam. Viss pienāk tuvāk mājai, dienu no dienas. Sofijas tētis ienes telti un ūdens sūkni. Viņš at­kabina boju un piesien enkurķēdi ar korķa pludiņu. Laiva tiek uzvilkta uz truļa, un laiviņa tiek apgāzta otrādi aiz malkas grē­das, tad sākas rudens. Pēc dažām dienām tiek izrakti kartupeļi,

un ūdens muca tiek pievelta pie namiņa sienas. Spaiņi un dārza darbarīki pietuvojas mājai, un pazūd greznumkrūkas, vecāsmātes saulessargs un citas nepastāvīgas un mīļas lietas, viss maina vietu. Verandā stāv ugunsdzēšamais aparāts un cirvis, svira un sniega lāpstiņa. Un reizē mainās visa ainava.

Vecaimātei vienmēr bija patikušas lielās pārmaiņas augustā, varbūt visvairāk šā nemainīgā ritējuma dēļ, ka viss ieguva savu vietu un nevarēja dabūt nevienu citu. Tas bija laiks, kad jāpazūd visām pēdām un, cik vien iespējams, salai tika atdota tās pirmatnējā kārtība. Nogurušās dobes tika pār­klātas ar jūraszāļu vaļņiem. Ilgas lietavas visu nolīdzināja un aizskaloja. Tas, kas joprojām ziedēja, bija sarkans vai dzeltens, spilgti krāsas plankumi virs jūraszālēm, mežā bija dažas mil­zīgas baltas rozes, kas uzplauka un diennakti nodzīvoja sa­triecošā krāšņumā.

Varbūt no lietavām vecaimātei sāka sāpēt kājas, un viņa vairs nevarēja staigāt pa salu, cik vēlējās. Tomēr viņa katru dienu tieši pirms tumsas iestāšanās pagājās mazu gabaliņu un uzkopa salu. Vecāmāte nokopa visu, kam bija kāds sakars ar cilvēkiem. Viņa vāca naglas un papīra, drēbes vai plastma­sas gabaliņus, ar naftu piesūkušos koka klucīšus un pa kādam burkas vāciņam. Viņa nogāja līdz liedagam un iekūra uguns­kuru, lai tas, kas ir degošs, sadegtu, un visu laiku viņa juta, ka sala kļūst aizvien tīrāka, aizvien svešāka un tālāka. Tā mūs nopurina, viņa nodomāja. Drīz tā būs neapdzīvota. Gandrīz.

Naktis kļuva tumšākas un tumšākas. Gar apvārsni stiepās pārtraukta bākuguņu ķēde, un lāgiem fārvaterā garām aiz- dunēja lieli kuģi. Jūra nekustējās, tā bija pilnīgi mierīga.

Kad zeme bija tīra, Sofijas tētis nokrāsoja visus duļļus ar sarkano mīniju un kādā siltā dienā, kad nelija, ierīvēja verandu ar roņu taukiem. Viņš ieeļļoja darbarīkus un viras ar Carramba un izslaucīja skursteni. Tīkli tika ienesti iekšā. Pie plīts sienas viņš sakrāva malku nākamajam pavasarim un avārijā cietu­šajiem, malkas šķūnītis tika apsiets ar virvi, jo atradās tieši pie paisuma atzīmes.

"Mums jāienes puķu mietiņi," vecāmāte sacīja. "Tie traucē ainavai." Taču Sofijas tētis tos atstāja, jo citādi viņš nezinās, kas ir iesakņojies, kad viņi atgriezīsies. Vecāmāte bažījās par ļoti daudzām lietām. "Ja nu," viņa teica, "ja nu viņi izkāpj krastā, tā viņi vienmēr dara. Viņi nevar zināt, ka rupjais sāls ir pagrabā un lūka mitrumā var būt piebrieduši. Mums jā­uznes sāls augšā, ar etiķeti, lai viņi nedomā, ka tas ir cukurs. Un mums jāizkar vairāk bikšu, visdraņķīgāk ir tad, ja slapjas bikses. Bet ja nu viņi sakar savus tīklus virs dobēm un visu nomīda? Ar saknēm nekad nevar zināt." Mazliet vēlāk viņa sāka raizēties par skursteni un piekāra plakātu: Netaisiet ciet aizbīdni, tas var ierūsēt. Ja dūmi nevelk, var gadīties, ka skur­stenī ir putnu ligzda, tas ir, vēlāk pavasarī.

"Bet tad taču mēs būsim šeit," Sofijas tētis iebilda.

"Ar putniem nekad nevar zināt," vecāmāte atteica. Viņa noņēma aizkarus nedēļu par ātru un aizsedza dienvidu un austrumu logu ar papīra palagiem. Tur viņa uzrakstīja: Ne­ņemiet nost aizsegus, citādi gājputni lidos cauri mājai. Lieto­jiet visu, bet ienesiet jaunu malku, darbarīki ir zem ēvelsola, sirsnīgi sveicieni.

"Kāpēc tu tā steidzies?" Sofija jautāja, un vecāmāte atbil­dēja, ka esot labi padarīt visu tieši tad, kad cilvēks zinot, kas viņam jādara. Viņa nolika uz galda viesu cigaretes un sveces, ja nu lampa samaitātos, un paslēpa barometru, guļammaisu un gliemežvāku kastīti zem gultas. Vēlāk viņa barometru atkal izņēma. Statuete nekad netika slēpta. Vecāmāte zināja, ka neviens nesaprot skulptūras, turklāt viņa domāja, ka ļau­dis vajadzētu maķenīt izglītot. Viņi varēja paturēt ari grīd­segas, lai istaba ziemā neizskatītos tik nedraudzīga.