Tuve Jansone - VASARAS GRAMATA

"Katru vārdu," vecāmāte atteica.

"Tagad būs nodaļas beigas: Bet varbūt galvas gals domā — cik jauki, ka it nekas nav jāvelk līdzi, bet kas to lai zina, jo tas nav droši. Nekas nav īsti droši, ja reiz esi tāds, kas jebkurā mirklī var pārplīst vidū pušu. Bet, lai kā uz šo lietu raudzītos, vajadzētu izbeigt makšķerēt ar tārpiem."

"Re kā," vecāmāte sacīja. "Disertācija beigusies un pa­pīrs arī."

"Nemaz nav beigusies," Sofija teica. "Tagad būs otrā no­daļa, taču to es izdomāšu rīt. Kā tev šķiet, kā ir?"

"Ļoti pārliecinoši."

"Man arī tā šķiet," Sofija sacīja. "Varbūt ļaudis kaut ko iemācīsies no manis teiktā."

Nākamajā vakarā viņas turpināja ar virsrakstu Citi bē­dīgi dzīvnieki. "Ar maziem dzīvnieciņiem ir ļoti sarežģīti. Es vēlētos, kaut Dievs nebūtu radījis mazos dzīvnieciņus vai arī būtu uztaisījis tos tā, lai tie varētu pateikt, ko vēlas, vai arī lai Viņš būtu devis tiem skaidri redzamas sejas. Atstarpe. Ja padomā, piemēram, par naktstauriņiem. Tie lido un lido uz lampu, un apdedzinās, un lido turp atkal. Tas nevar būt in­stinkts, jo tā tas nav iekārtots. Tauriņi neko nesaprot, vien­kārši joņo tieši virsū. Pēc tam guļ uz muguras un trīsina visas savas kājiņas, un tad tie ir beigti. Vai pabeidzi? Izklausās labi?"

"Ļoti labi," vecāmāte noteica.

Sofija piecēlās un iesaucās: "Tad uzraksti tā, raksti, ka es ienīstu visu, kas mirst lēnām! Raksti, ka es ienīstu visu to, kas neļauj palīdzēt! Vai kārtīgi pierakstīji?"

"Jā gan."

"Tagad nāk garkāju odi. Es daudz domāju par garkāju odiem. Tiem nekad nevar palīdzēt, nesalaužot divas kājas.

Nē, raksti: trīs kājas. Kāpēc tie nevar pievilkt klāt savas kājas? Raksti, ka mazi bērni kož zobārstam, bet tad salūst viņš, ne­vis bērni. Pagaidi." Sofija prātoja, iespiedusi seju plaukstās. "Raksti Zivis" viņa sacīja. "Un tad atstarpe. Mazas zivtiņas mirst lēnāk par lielām zivīm, tomēr ļaudis ar mazajām apie­tas daudz nevīžīgāk. Tām jāguļ uz klints ļoti ilgi, un tās elpo gaisu, un tas ir tikpat kā turēt kādu zem ūdens. Un kaķis," Sofija turpināja, "kā tu vari zināt, vai viņš sāks no galvas? Kā­pēc jūs zivtiņas kārtīgi nenobeidzat? Kaķis var būt piekusis, un rauda var slikti garšot, un tad kaķis sāk no astesgala, un tad es kliedzu! Es kliedzu, kad zivij uzkaisa sāli, un ūdens sa­karst, un zivs lēkā! Es neēdīšu šādas zivis, un tā jums arī vajag!"

"Tu diktē par ātru," vecāmāte sacīja. "Vai man rakstīt "tā jums arī vajag"?"

"Nē," Sofija teica. "Šī ir disertācija. Pabeidz ar zivs lēkā." Sofija brīdi klusēja, tad turpināja: "Trešā nodaļa. Atstarpe. Es ēdu krabjus, taču negribu skatīties, kā tie vārās, jo tad krabji kļūst pretīgi, un jābūt ļoti piesardzīgam."

"Tas tiesa," vecāmāte iespurdzās.

"Jēziņ!" Sofija iesaucās. "Tas ir nopietni! Nesaki neko. Raksti: es ienīstu ūdensžurkas. Nē. Raksti: es ienīstu ūdens- žurkas, taču man nepatīk, ka tās mirst. Tās iztaisa zemē ejas un tad apēd tēta sīpolus. Tās iemāca saviem bērniem taisīt ejas un ēst sīpolus. Un naktī tās guļ, ar ķepiņām apskāvušas cita citu. Tās nezina, ka ir bēduļi. Vai tas ir labs vārds?"

"Ļoti labs," vecāmāte sacīja un rakstīja tālāk, cik ātri vien spēdama.

"Un pēc tam tās dabū saindētu kukurūzu, vai arī to pa­kaļkājas iesprūst slazdos. Ir labi, ka tās iekrīt slazdā un vēders no indes uzpūšas un pārsprāgst! Bet ko iesākt? Raksti: ko iesākt, lai tās nedabūtu sodu, pirms kaut ko ir nodarījušas, un pēc tam tik un tā ir par vēlu. Tas ir ļoti grūti. Tās dzemdē jaunus bērnus ik pēc divdesmit minūtēm."

"Ik pēc divdesmit dienām," vecāmāte nomurmināja.

"Un tās māca savus bērnus. Tagad es domāju ne tikai par ūdensžurkām, bet par visiem mazajiem dzīvnieciņiem, kas apmāca savus bērnus. Un to kļūst aizvien vairāk un vairāk, un tie savukārt māca savus bērnus, un pēc tam visi ir aplam audzināti. Visļaunāk ir tiem, kas ir tik mazi, ka sastopami it visur, un ko nevar redzēt, pirms neuzkāpj tiem virsū. Un dažkārt tos nevar redzēt arī tad, bet tu to vienkārši zini un jebkurā gadījumā jūti sirdsapziņas pārmetumus.

Lai tu darītu ko darīdams, viss ir vienlīdz slikti, un tāpēc vislabāk ir nedarīt itin neko vai arī vienkārši domāt par ko citu. Beigas. Vai tur ir vieta nobeiguma vinjetei?"

"Jā," vecāmāte sacīja.

"Tev būs tā jāuzzīmē." Sofija paskaidroja. "Kā tas viss izklausās?"

"Vai man nolasīt?"

"Nē," Sofija attrauca. "Nē, nedomāju vis. Šobrīd man nav laika. Bet paglabā disertāciju maniem bērniem."

Sofijas vētra

To vasaru pieminēja nevis pec gadaskaitļa, bet paturēja at­miņā tikai kā vasaru ar lielo vētru. Neviens neatcerējās, ka caur Somu līci būtu gājuši tādi viļņi, kas nāca no austru­miem, vēja stiprums sasniedza deviņas balles, bet viļņi tika uzrauti tādā augstumā un garumā, kas atbilda desmit vai, kā daži apgalvoja, vienpadsmit ballēm pēc Boforta skalas. Bija nedēļas nogale, un radio pareģoja vieglu mainīga virziena vēju, tāpēc visas laivas bija aprīkotas jaukiem laika apstāk­ļiem. Viņiem izdevās tikt cauri sveikā tikai pateicoties Dieva žēlastībai, jo vētra uznāca pusstundas laikā un ātri sāka tra­kot pilnā spēkā. Pēc tam valdības helikopteri lidoja apkārt gar krastu un uzlasīja cilvēkus, kas bija cieši pieķērušies šērām vai savām ar ūdeni piesmeltajām laivām, helikopteri nolaidās pie ikvienas šēras, kur bija redzamas dzīvības pēdas vai kaut visnožēlojamākais grausts, un kārtīgi reģistrēja sarakstā šēras nosaukumu un izdzīvojušos. Kaut ļaudis jau no sākuma būtu zinājuši, ka visi tiks izglābti, un tādējādi varējuši veltīt vētrai pilnīgu uzmanību un apbrīnu! Gadiem ilgi pēc tam nevarēja satikt piekrastes iedzīvotājus, neparunājot par to, kā viss noti­cis, kur viņi tobrīd atradušies un ko darījuši, kad uznāca vētra.

Šī diena bija silta un ietīta dzeltenīgā dūmakā, jūra lēnām viļņojās, tik tikko manāmi cilādamās. Vēlāk ļaudis daudz ru­nāja par dzelteno dūmaku un viļņošanos, un daudzi atcerējās savas zēnības grāmatu taifūnus. Ūdens bija arī neparasti spožs un daudz zemāks nekā parasti.

Vecāmāte iesaiņoja grozā limonādi un sviestmaizes, un ap divpadsmitiem viņi nonāca pie Ziemeļu pelēkās šēras. Sofijas tētis izmeta rietumpusē divus tīklus, un vecāmāte vi­ņam airēja. Ziemeļu pelēkajai šērai piemita dziļas pamestības un melanholijas noskaņa, tomēr viņi nespēja atturēties no došanās turp. Tukšais loču namiņš bija garš un zems, akmens pamatus bija uzbūvējuši krievi un piestiprinājuši klintij ar dzelzs āķiem. Vienā pusē skaidu jumts bija iebrucis, tomēr mazais, četrstūrainais tornītis vidū bija neskarts. Asi svilpjot, ap māju šaudījās simtiem bezdelīgu, durvis bija aizslēgtas, tur karajās liela, sarūsējusi slēdzene, un pie kāpnītēm nebija at­slēgas, tur kā mūris auga nātres.

Tētis apsēdās liedagā, lai pastrādātu. Bija ļoti silts. Viļņi kļuva augstāki, un stiprā, dzeltenā gaisma virs ūdens žilbināja viņam acis. Tētis atspiedās pret klinti un iemiga.

"Man šķiet, ka gaisā jūtams pērkons," vecāmāte sacīja. "Un aka smird stiprāk nekā jebkad."

"Tā ir pilna ar maitām," Sofija teica.

Viņas ielūkojās akas šaurajā caurumā, cauri visiem ce­menta riņķiem lejā, tumsā. Viņas vienmēr apostīja aku. Tad apskatīja loču atkritumu kaudzi.

"Kur tavs tētis?"

"Viņš guļ."

"Tā ir laba doma," vecāmāte sacīja. "Pamodini mani, ja jūs darīsiet kaut ko jauku." Viņa izvēlējās smilšu laukumiņu starp kadiķiem.