Tuve Jansone: VASARAS GRAMATA

"Kā redzi," vecāmāte sausi izmeta un ļāvās apkampties. Viņa pateicās par pudeli, un Verners teica: "Tu redzi, ka es atceros. Tā pati marka, kas desmitajos gados."

Cik muļķīgi, vecāmāte nodomāja. Kāpēc es nekad neuz­drošinājos pateikt, ka šerijs ir visriebīgākais, ko esmu dzērusi. Vēlāk bija par vēlu. Tas bija patiesi žēl, iedomājoties, ka viņa beidzot ir sasniegusi to vecumu, kad mierīgi var atļauties būt patiesa sīkumos.

Viņi izņēma no laivas asarus un ēda mazliet agrāk nekā parasti. "Priekā!" Verners nopietni teica un pagriezās pret vecomāti. "Ir jauki piedzīvot savu vecumdienu pēdējo ainavu

"Vai tu esi nikna?" Sofija jautāja, bet vecāmāte neatbil­dēja. Ēvergordi brauca garām ar pastu, un tētis dabūja zināt, ka viņam vispār nav jābrauc uz pilsētu. "Tad jau labi," teica Sofija, bet vecāmāte neteica neko. Viņa bija kļuvusi ļoti klusa un vairs netaisīja koka mizu laiviņas, un, kad viņa mazgāja traukus vai tīrīja zivis, izskatījās, ka viņai nav jautri. Un skais­tos rītos viņa vairs neķemmēja matus pie malkas grēdas, lē­nām un seju pavērsusi pret sauli. Viņa tikai lasīja un pat neinteresējās par to, kā grāmata beigsies.

"Vai tu proti taisīt pūķus?" Sofija jautāja, taču vecāmāte atbildēja, ka neprotot. Dienām ritot, viņas atsvešinājās viena no otras tādā biklumā, kas bija gandrīz naidīgs.

"Vai tā ir taisnība, ka tu esi dzimusi deviņpadsmitajā gad­simtā?" Sofija diezgan vīzdegunīgi kliedza pa logu.

"Tūkstoš astoņsimt astoņdesmit otrajā gadā," vecāmāte ļoti skaidri atbildēja. "Ja tas tev kaut ko izsaka."

"Nē, neizsaka!" Sofija nokliedzās un aizskrēja.

Sala tika svētīta ar maigu nakts lietu. Garām peldēja un krastā tika izvilkts daudz apaļkoku. Neviens neiebrauca ciemos, nebija vēstuļu, un orhidejai izplauka viens zieds. Viss bija labi, tomēr dziļas melanholijas apēnots. Bija augusts ar vējainām un skaistām dienām, taču, lai notiktu kas notikdams, vecaimātei tas šķita tikai laiks, kas pievienots laikam, jo viss ir izzūdošs un skriešana pakaļ vējam. Tētis tikai strādāja pie sava galda.

Kādu vakaru Sofija uzrakstīja pati savu vēstuli un pabāza to zem durvīm. Tur bija rakstīts: "Es tevi ienīstu. Ar sirsnīgiem sveicieniem Sofija."

Vēstule bija pavisam bez kļūdām.

Sofija uztaisīja pūķi. Tas bija attēlots žurnālā, ko viņa at­radusi bēniņos, tomēr, lai gan viņa darīja tieši tā, kā rakstīts, izgaistošā vasarā. Apkārt viss norimst, katrs aiziet savu ceļu, tomēr mēs visi satiekamies pie jūras rāmā saulrietā."

Viņi iedzēra pavisam mazus malciņus šerija.

Vecāmāte sacīja: "Laikam gan. Lai gan šovakar solīja vēju. Cik daudz zirgspēku tev ir?"

"Trīs," Sofija minēja.

"Cetrarpus," Verners īsi atbildēja. Viņš paņēma gabaliņu siera un skatījās ārā pa logu.

Vecāmāte saprata, ka viņš jūtas aizvainots, un līdz kafijai centās būt tik laipna, cik vien spēja, tad ierosināja doties pa­staigā divatā. Viņi devās pa taku uz kartupeļu lauciņu, un ve­cāmāte atcerējās atbalstīties pret Vernera roku ik reizi, kad zeme kļuva nelīdzena. Bija ļoti silts un mierīgs.

"Kā tavām kājām?" Verners jautāja.

"Slikti," vecāmāte atklāti atbildēja. "Bet daždien varu pa­staigāt tīri labi." Pēc tam viņa pajautāja, ar ko Verners no­darbojas.

"Nu, ar šo un to." Viņš joprojām bija aizvainots. Piepeši viņš izsaucās: "Un Bakmansons ir aizgājis!"

"Kur tad viņš ir?"

"Viņš vairs nav mūsu vidū," Verners saskaities paskaidroja.

"Ak tā, viņš ir miris," vecāmāte noteica. Viņa sāka prātot par visiem nāves eifēmismiem un baiļpilno tabu, kas viņu vienmēr bija interesējis. Žēl, ka nekad nevarēja uzsākt par šo tematu inteliģentu sarunu. Vai nu viņi bija par jaunu vai par vecu, vai arī viņiem nebija laika.

Tagad Verners runāja par kādu citu, kas aizgājis, un par veikala nelaipno pārdevēju. Visapkārt būvējot neglītas mājas, un ļaudis kāpjot krastā, nepalūguši atļauju, bet attīstībai, pro­tams, jānotiek.

"Tās nu gan ir drūmas aplamības!" vecāmāte sacīja, viņa apstājās un pagriezās pret Verneru. "Vienkārši aizvien vairāk cilvēku dara vienas un tas pašas stulbības — kāpēc par to celt traci. Attīstība ir pavisam kas cits, tu to labi zini. Pārmaiņas. Lielas pārmaiņas."

"Mīļā draudzene," Verners ātri iejaucās, "es zinu, ko tu tūlīt sacīsi. Piedod, ka es tevi pārtraucu, taču tu grasies jautāt, vai es nelasu avīzes."

"Nepavisam ne!" vecāmāte izsaucās, ļoti aizskarta. "Es vienkārši jautāju, vai tu nemaz nekļūsti ziņkārīgs? Vai, pie­mēram, satraukts. Vai pat izbijies."

"Nē, patiesībā ne," Verners atklāti atbildēja. "Laikam jau esmu vairāk nekā pietiekami satraucies." Viņa acis bija raiž- pilnas, viņš teica: "Ir tik grūti izdarīt tev pa prātam. Kāpēc tu lieto tik stiprus vārdus? Es taču vienkārši stāstu par to, kas notiek."

Viņi pagāja garām kartupeļu lauciņam un nonāca pie­krastes pļavā. "Šī ir īsta papele," vecāmāte teica, lai novirzītu sarunu. "Kā redzi, pie saknēm ir izdzītas atvases. Kāds draugs atveda no Lapzemes īstus gulbju mēslus, un papelei tie patika."

"Atvases," Verners atkārtoja. Brīdi viņš klusēja, tad tur­pināja: "Tas tev droši vien ir liels mierinājums, ka vari dzīvot kopā ar savu mazmeitu."

"Izbeidz šito," vecāmāte sacīja. "Izbeidz runāt simbolos, tas ir vecmodīgi. Es runāju par atvasēm, un tu tūdaļ pievēr­sies mazbērniem. Kāpēc tev vajag tik daudz izvairības un līdzību, vai tev ir bail?"

"Mīļā, vecā draudzene," Verners noskumis atteica.

"Piedod," vecāmāte sacīja. "Tā visa ir tāda pieklājība, es cenšos parādīt, ka uztveru tevi nopietni."

"Skaidrs, ka tas prasa piepūli," Verners maigi piezī­mēja. "Tev vajadzētu būt uzmanīgākai ar saviem kompli­mentiem."

"Tur tev taisnība," vecāmāte atteica.

Viņi devās uz zemesragu, miermīlīgi klusējot. Beidzot Verners sacīja: "Agrāk tu nekad nerunāji par zirgspēkiem un gulbju mēsliem."

"Es nezināju, ka tie var būt interesanti. Praktiskas lietas var būt ļoti aizraujošas."

"Bet par savu personisko nerunā," Verners piezīmēja.

"Varbūt ne par svarīgāko." Vecāmāte apstājās, lai pado­mātu. "Katrā ziņā mazāk nekā agrāk. Varbūt lielākoties viss jau ir pateikts. Un esmu pamanījusi, ka tas neatmaksājas. Vai ka man nav uz to tiesību."

Verners neko neteica.

"Vai tev ir sērkociņi?" vecāmāte jautāja. Verners aizde­dzināja viņas cigareti, un viņi atgriezās namiņā. Pagaidām vējš nebija sacēlies.

"Tā laiva nav mana," Verners sacīja.

"To es redzu. Tai ir izliekts ķīlis. Vai tu to aizņēmies?"

"Vienkārši paņēmu," Verners atbildēja. "Paņēmu to un aizlaidos. Ir ļoti nepatīkami, ka viņi par mani vienmēr rai­zējas."

"Bet tev tak vēl ir tikai septiņdesmit pieci," vecāmāte iz­brīnījusies iebilda. "Tu taču vari darīt, ko vien vēlies?"

Verners atbildēja: "Tas nav tik vienkārši, ir jādomā par citiem. Viņi tomēr ir atbildīgi par mani. Un beigu beigās es lielākoties vienkārši maisos pa kājām."

Vecāmāte apstājās un ar kūju bakstīja sūnu pikucīti, viņa to iebīdīja īstajā bedrītē un gāja tālāk.

"Lāgiem jūtos ļoti nospiests," Verners sacīja. "Tu teici, ka nevajag runāt par svarīgo, bet tagad es to daru. Šķiet, ka šodien runāju tikai aplamības."

Visa jūra bija saulrieta dzeltena un pavisam mierīga.

"Vai atļausi uzsmēķēt?" viņš jautāja.

Vecāmāte atbildēja: "Ar prieku, mīļais draugs."

Verners aizsmēķēja mazu cigāru. Viņš teica: "Viņi tik daudz runā par vaļasprieku. Tu jau zini, vaļasprieku."