Tuve Jansone: VASARAS GRAMATA

Noslēpumainās laivas tēls nepārvarami atgriezās, un So­fija kliedza no bēdām.

"Izšņauc degunu," vecāmāte sacīja. "Tā bija nejauka vil­šanās, tomēr izšņauc degunu. Tu izskaties briesmīgi." Viņa mazliet pagaidīja un teica: "Domāju, ka tie bija ļoti nepatī­kami cilvēki. Šo laivu viņi ir vienkārši saņēmuši mantojumā. Viņi neko nesaprot no laivām." Tad viņa atriebīgi piebilda: "Bet iekārtoja laivu viņi paši, un tās bija briesmīgas krāsas."

"Tu tā domā?" Sofija vaimanādama piecēlās.

"Briesmīgas," vecāmāte apgalvoja. "Viņiem bija spīdīgi zīda aizkari brūnā, dzeltenā un bēši violetā krāsā, stāvlampas, pēc reklāmām pasūtināta servīze un kokā iededzinātas bil­dītes, turklāt humoristiskas…

"Jā, jā," Sofija nepacietīgi teica. "Un tālāk?"

"Ja viņi nebūtu šo laivu saņēmuši mantojumā, viņi būtu to nozaguši!"

"Kam?"

"Kādam nabaga kontrabandistam. Un piedevām visu, ko viņš bija sablēdījis, pilnīgi visu, un paši dzēra tikai sulu. Viņi paņēma laivu tikai naudas dēļ," vecāmāte turpināja, sava te­mata iekvēlināta, "un devās ceļā bez jūras kartēm un airiem!"

"Bet kāpēc viņi ieradās pie mums?!"

"Lai paslēptu visu ieplakā un vēlāk atbrauktu tam pakaļ."

"Vai tu pati tam tici?"

"Daļēji," vecāmāte piesardzīgi atteica.

Sofija piecēlās un izšņauca degunu. "Tagad," viņa sacīja, "es tev pastāstīšu, kā tas notika. Apsēdies un klausies, ko es saku. Kad tētis turp aizgāja, viņi gribēja, lai viņš nopērk ve­selu pudeli deviņdesmitsešgrādīgā, un tā bija briesmīgi dārga. Tagad tu esi tētis. Saki, ko viņš teica."

"Viņš ļoti lepni sacīja: tas ir zem mana goda — pirkt de- viņdesmitsešgrādīgo. Es pats to atradīšu, ja vēlēšos, izglābšu to jūrā, dodamies nāves briesmās. Hā, mans kungs. Starp citu, mana ģimene uzskata, ka tas garšo draņķīgi. Tagad tava kārta."

"Ak tā, mans kungs? Jums ir ģimene? Un kur tad ir jūsu ģimene?"

"Šeit tās nav."

Sofija iesaucās: "Bet mēs visu laiku te bijām! Kāpēc viņš neteica, ka mēs te esam?!"

"Lai mūs izglābtu."

"Kāpēc? Kāpēc ir jāglābj, ja kaut kas notiek? Tu mani muļķo! Nevienu nevajag glābt, ja spēlē deju mūzika!"

"Viņiem skanēja radio," vecāmāte sacīja. "Tikai radio. Viņi gaidīja laika prognozi un ziņas. Lai dzirdētu, vai policija ir viņiem uz pēdām."

"Tu mani muļķo!" Sofija sauca. "Pulksten vienos naktī nav ziņu. Viņi svinēja un priecājās, un mēs tur nebijām!"

"Kā vēlies," vecāmāte atteica un saskaitās. "Viņi svinēja, un viņiem gāja jautri. Bet mēs nesvinam ar kuru katru."

"Es gan," Sofija draudīgi sacīja. "Es svinu ar kuru katru, ja tikai tieku dejot! Tā dara tētis un es!"

"Lūdzu," vecāmāte teica un sāka iet gar liedagu. "Sviniet ar blēžiem, ja gribat. Galvenais, lai kājas nes, pārējais nav tik svarīgs."

Laiva bija izmetusi atkritumus pār bortu, dārgus atkritu­mus, varēja skaidri redzēt, ko viņi darījuši. Lielākā tiesa bija izskalota uz klints.

"Apelsīni un karameles. Un vēži!" Sofija ar uzsvaru teica.

"Blēži ir pazīstami ar to, ka ēd vēžus," vecāmāte piezīmēja. "Tu to nezināji?" Viņai tas viss bija apnicis un radās sajūta, ka šo sarunu būtu vajadzējis izmantot audzinošākam nolūkam. Un, starp citu, kāpēc gan lai blēži neēstu vēžus?

"Tu runā aplam," Sofija paskaidroja. "Padomā pati. Es stāstu, ka tētis ēda vēžus kopā ar blēžiem un tad aizmirsa mūs. Tieši tā viss sākās."

"Jā, jā, jā," vecāmāte teica. "Izdoma pati, ja netici manam stāstam."

Tukša Old Smugglers pudele klusi dauzījās pret klinti. Va­rētu taču iedomāties, ka viņš nemaz nebija aizmirsis, bet vi­ņam šķita jauki būt vienam pašam. Patiesībā gluži saprotami.

"Tagad es zinu!" Sofija izsaucās. "Viņi iedeva tētim mie­gazāles. Tieši tad, kad viņš grasījās iet mums pakaļ, viņa glāzē iebēra daudz miegazāļu, un tieši tāpēc viņš guļ tik ilgi!"

"Nembutālu," ierosināja vecāmāte, kurai patika gulēt. Sofija blenza uz viņu ieplestām acīm. "Tā nesaki!" viņa klie­dza. "Ja nu viņš vairs nepamostas!" Viņa apcirtās un sāka skriet, viņa lēca un skrēja, skaļi raudādama aiz bailēm, un tieši tad, tieši tur, ar akmeni nostiprināta uz laiviņas, gulēja milzīgā šokolādes kārba. Tā bija milzīga rožaini zaļa kārba, greznota ar sudrabotu lenti. Košās krāsas padarīja ainavu pelēcīgāku nekā jebkad agrāk, un nebija nekādu šaubu, ka brīnišķīgā kārba ir dāvana. Pušķa rozetē gulēja maza vēs- tulīte. Vecāmāte uzlika brilles un lasīja: "Mīļš sveiciens tiem, kas ir par vecu vai par jaunu, lai varētu piedalīties." — "Ne­taktiski," viņa caur zobiem nomurmināja.

"Kas tur rakstīts?! Ko viņi saka?" Sofija sauca.

"Viņi saka tā," vecāmāte teica. "Viņi saka: mēs esam iz­turējušies ļoti slikti, un tā ir mūsu vaina, piedodiet, ja varat."

"Vai mēs varam piedot?" Sofija jautāja.

"Nē," vecāmāte atteica.

"Varam gan. Mums vajadzētu viņiem piedot. Patiesībā blēžiem vienmēr vajadzētu piedot. Cik jauki, ka viņi tomēr bija blēži. Kā tu domā, vai šokolāde ir saindēta?"

"Nē, nedomāju vis. Un tās miega zāles noteikti bija pavi­sam vieglas."

"Nabaga tētis." Sofija nopūtās. "Viņš tik tikko izspruka sveikā."

Un tā arī bija. Tēti līdz pat vakaram mocīja galvassāpes, un viņš nespēja ne ēst, ne strādāt.

Apciemojums

Sofijas tētis izlēja biezumus no kafijkannas un iznesa puķu podus verandā.

"Kāpēc viņš tā dara?" vecāmāte jautāja, un Sofija atbil­dēja, ka augi labāk jutīšoties ārā, kamēr viņš būšot prom.

"Kur — prom?" vecāmāte vaicāja.

"Veselu nedēļu," Sofija atbildēja. "Un mēs dzīvosim pie kāda krastā, līdz viņš atgriezīsies."

"To es nezināju," vecāmāte sacīja. "Neviens man to nav teicis." Viņa iegāja viesu istabā un mēģināja lasīt. Protams, podu puķes tiek pārvietotas tur, kur tām labāk, tās izturēs nedēļu verandā. Ja cilvēks ilgi ir prom, puķe jānovieto pie kāda, kas to var aplaistīt, tas ir ļoti apgrūtinoši. Pat istabas augi kļūst par atbildību, gluži kā viss cits, par ko cilvēks rūpē­jas un kas pats nevar lemt par sevi.

"Nāc ēst!" Sofija sauca aiz durvīm.

"Man negribas," vecāmāte atteica.

"Vai tev ir slikti?"

"Nē," vecāmāte teica.

Vējš pūta un pūta. Uz šīs salas vienmēr pūta, te no vienas, te otras puses. Rezervāts tam, kas strādā, mežonīgs dārzs tam, kas aug, citiem vienkārši dienas, kas pievienojas dienām, laikam ritot.

pūķis neizdevās labi. Puķu mietiņi negribēja turēties cits citā, zīdpapīrs ieplīsa, un klīsteris nonāca nepareizās vietās. Kad pūķis bija gatavs, tas atteicās lidot, atkal un atkal atsitās pret zemi, it kā gribētu iznīcināt sevi, līdz beidzot metās muklājā. Sofija nolika to pie vecāsmātes durvīm un devās projām.

Kāds gudrs bērns, vecāmāte nodomāja. Pūķis, gluži lie­lisks simbols. Viņa zina, ka agri vai vēlu es uztaisīšu pūķi, kas lidos, taču tas nelīdz. Tam nav nozīmes.

Kādā rāmā dienā uz salas pusi brauca maza, balta laiva ar piekaramo motoru.

"Tas ir Verners," vecāmāte sacīja. "Nu viņš atkal ierodas ar savu šeriju." Brīdi viņa prātoja, vai nejusties mazliet slikti, tomēr pārdomāja un izgāja uz klints.

Verneram galvā bija linaudekla cepure, un viņš bija ļoti sportiski ģērbies, laiva pavisam noteikti bija iekššēru laiva, taču likās izskaistināta. Tai bija ķīļa izliekums. Viņš noraidīja jebkādu palīdzību, izplestām rokām nāca vecaimātei pretī un sauca: "Mīļā, vecā draudzene, tu vēl dzīva!"