Tuve Jansone: VASARAS GRAMATA

"Jā," vecāmāte atteica. "Ka tev vajadzētu just vēlē­šanos."

"Kolekcionēt mantas," Verners turpināja. "Tas taču ir muļ­ķīgi. Es labprāt vēlētos kaut ko pagatavot, ar rokām, saproti, bet esmu mazliet nepraktisks."

"Tu taču varētu kaut ko iestādīt?"

"Kā tad!" Verners izsaucās. "Tu esi tāda pati, tieši tāda pati, iestādīt, viņi saka, skatīties, kā tas aug! Es pats to būtu iedomājies, ja viņi nebūtu pateikuši."

"Jā, tur tev taisnība," vecāmāte teica. "Tas tiesa. Ir jāsajūt."

Viņi aizgāja pakaļ Vernera grozam un svīterim, un visi atsveicinājās. Vecāmāte ierosināja, ka varētu iedzert glāzi še- rija, bet Verners paskaidroja, ka šis dzēriens viņam patiesībā nekad neesot garšojis, un viņš to vērtējot tikai saistībā ar viņu kopīgajām atmiņām, kas viņam esot ļoti dārgas.

"Arī man tās ir dārgas," vecāmāte godīgi piebilda. "Brauc taisni garām Zirgu šērām, tur viscaur ir dziļš. Un izdomā kaut ko, kā viņus apmuļķot."

Verners atteica: "Tā arī darīšu. Apsolu." Viņš iedarbināja motoru un uzņēma taisnu kursu.

"Kas viņam jāapmuļķo?" Sofija jautāja.

"Radinieki," vecāmāte atbildēja. "Nejauki radinieki. Viņi Verneram stāsta, kas viņam jādara, nejautājot, vai viņam to gribas, un tāpēc viņam negribas itin neko."

"Cik briesmīgi" Sofija iesaucās. "Ar mums tā nekad ne­drīkst notikt!"

"Nē. Nekad!" vecāmāte noteica.

Sliekas un citi

Kādu vasaru, pavisam pēkšņi, Sofija sāka baidīties no ma­ziem dzīvnieciņiem, jo mazāki tie bija, jo vairāk viņa baidījās. Tas bija kaut kas pilnīgi jauns. Kopš reizes, kad viņai bija izdevies iedabūt sērkociņu kastītē savu pirmo zirnekli, lai to pieradinātu, viņas vasaras bija pilnas ar kāpuriem, kurkuļiem, tārpiem, vabolēm un līdzīgām nepieejamām radībām, kam viņa deva visu, ko tie varētu vēlēties no dzīves un ar laiku pat brīvību. Tagad viss bija mainījies. Viņa staigāja apkārt piesar­dzīgiem, bailīgiem soļiem, blenzdama zemē, lai pamanītu tos, kas ložņā un rāpo. Krūmi bija bīstami, jūraszāles bija bīs­tamas, lietusūdens, tie bija visur, tie varēja būt starp grāmatas vākiem, saplacināti un beigti, jo ir tā, ka rāpojoši dzīvnieki, sašķaidīti dzīvnieki un beigti dzīvnieki seko tavai dzīvei no sākuma līdz beigām. Vecāmāte mēģināja par to parunāt, taču viņai neizdevās. Neizskaidrojamām bailēm ir tik grūti palīdzēt.

Kādu rītu pludmalē bija izskalots nepazīstams sīpols, un to vajadzēja iestādīt zem viesu istabas loga. Sofija iedūra zemē savu lāpstu, lai izraktu bedrīti, lāpsta pāršķēla kādu slieku vidū pušu, un Sofija redzēja, ka abas puses lokās melnajā augsnē, viņa nosvieda lāpstu, atmuguriski virzījās uz namiņa pusi un kliedza.

"Tās atkal izaugs," vecāmāte sacīja. "Pilnīgi droši. Tās iz­augs. Tas nekas, tici man." Likdama sīpolu zemē, viņa turpi­nāja runāt par sliekām, Sofija nomierinājās, tomēr joprojām bija ļoti bāla. Viņa klusēdama sēdēja uz verandas kāpnītēm, pievilkusi kājas sev klāt.

"Man šķiet," vecāmāte ierunājās, "man šķiet, ka neviens nav pietiekami interesējies par sliekām. Kādam, kurš ir patiesi ieinteresēts, vajadzētu uzrakstīt par tām grāmatu."

Vakarā Sofija jautāja, vai "daži labi" rakstīt kopā vai at­sevišķi.

"Atsevišķi," vecāmāte atbildēja.

"No tās grāmatas nekas nesanāks," Sofija nikni teica. "Es nevaru domāt, ja mani visu laiku traucē pareizrakstība, es aiz­mirstu, kur paliku, un tur iznāk tikai muļķības!" Grāmatai bija daudz lapu un sašūta muguriņa. Sofija nometa to uz grīdas.

"Kāds ir nosaukums?" vecāmāte jautāja.

"Disertācija par sliekām, kas pārtrūkušas pušu! Bet tur nekas nesanāks!"

"Apsēdies kaut kur un diktē," vecāmāte sacīja. "Es rak­stīšu, un tu teiksi, ko rakstīt. Mums laika ir gana. Kur es atkal esmu likusi brilles?"

Tas bija īpaši labs vakars, lai sāktu rakstīt grāmatu. Vecā­māte atvēra pirmo lappusi, kas saņēma pietiekami gaismas no saulrieta aiz loga, tur jau bija uzzīmēta vinjete ar pāršķeltu slieku, viesu istaba bija mierīga un vēsa, un aiz sienas sēdēja un strādāja tētis.

"Ir tik labi, kad viņš strādā," Sofija piezīmēja. "Tad es zinu, ka viņš tur ir. Izlasi, ko es uzrakstīju."

"Pirmā nodaļa," vecāmāte lasīja. "Ir daži labi, kas mak­šķerē ar tārpiem."

"Atstarpe. Tagad tev jāturpina: es neteikšu, kā viņus sauc, bet tētis tas nav. Ja tagad iedomājas slieku un šī slieka ir nobi­jusies, tā saraujas līdz… Cik stipri tā saraujas?"

"Piemēram, līdz sestdaļai sava garuma."

"Piemēram, līdz sestdaļai sava garuma, un tad tā kļūst maza un resna, un tad tajā ir viegli iedurt, un tas sliekai ne­bija padomā. Bet, ja iedomājas gudru slieku, tā izstiepjas tik gara, cik vien spēj, tā ka nav nekā, kur iedurt, un slieka pār­plīst. Zinātne vēl nezina, vai slieka vienkārši saplīst vai arī tā ir viltīga, jo vienmēr nevar zināt, bet…"

"Mirklīti," vecāmāte sacīja. "Vai drīkstu pierakstīt: vai tas ir tāpēc, ka slieka neiztur vai arī tā ir gudrība?"

"Vienalga," Sofija nepacietīgi attrauca. "Lai tikai būtu saprotami. Tagad netraucē mani. Turpini tā: slieka noteikti labi zina, ka pārplīstot abas puses sāk augt pilnīgi vienas pa­šas. Atstarpe. Taču mēs nezinām, cik sāpīgi tas ir. Turklāt mēs nezinām arī, vai tārpiņš baidās no sāpēm. Taču slieka katrā ziņā jūt, ka tai visu laiku tuvojas un tuvojas kaut kas ass. Tas ir instinkts. Starp citu, es jums teikšu, ka nevar apgalvot — slieka ir tik maza un tai ir tikai barības sagremošanas kanāls, un tāpēc tai nesāp. Es esmu pārliecināta, ka sāp, bet varbūt tikai vienu sekundi. Tagad es domāju par gudro slieku, kas izstiepās gara un tad pārtrūka uz pusēm, tas, piemēram, va­rētu būt tāpat kā izraujot zobu, tikai tas nesāp. Pēc tam, no­mierinājusi nervus, slieka tūdaļ juta, ka kļuvusi īsāka, un tad ieraudzīja, ka otra puse guļ blakus. Lai to visu būtu mazliet vieglāk saprast, es teikšu tā — abi gabali nokrita zemē, un tas ar āķīti aizgāja savu ceļu. Tie vairs nevarēja saaugt kopā, jo bija šausmīgi satraukti, un tāpēc it nemaz neapdomājās. Un vēl tie zināja, ka noteikti atkal izaugs katrs uz savu pusi. Es domāju, ka tie skatījās viens uz otru un nosprieda, ka izskatās riebīgi, un tad aizrāpoja prom viens no otra, cik ātri vien spēja. Vēlāk tie sāka prātot. Tie juta, ka tagad visa dzīve pār­vērtīsies, taču nezināja, kā vai kādā veidā."

Sofija apgūlās gultā uz muguras un domāja. Viesu istabā bija kļuvis tumšs, un vecāmāte piecēlās, lai iedegtu lampu.

"Nevajag," Sofija teica. "Nededz lampu. Paņem kabatas lukturīti. Dzirdi? Vai to sauc — piedzīvot?"

"Jā," vecāmāte atteica. Viņa nolika iedegto kabatas luk­turīti uz naktsgaldiņa un gaidīja.

"Jādomā, ka viss, ko tās vēlāk piedzīvoja, kļuva uz pusi mazāks, tomēr puses katrā ziņā noteikti jutās arī atvieglotas un juta arī, ka nekas no tā, ko viņas dara, vairs nav viņu vaina. Abas puses vienkārši novēla vainu viena uz otru vai arī teica, ka pēc šāda notikuma neviens vairs nav savā ādā. Ir kāda lieta, kas padara visu sarežģītāku, proti, tas, ka pastāv tik liela atšķirība starp galvas galu un pakaļgalu. Neviens tārps nekad neiet atmuguriski, un tāpēc tam arī galva ir tikai vienā galā. Bet, ja Dievs ir radījis sliekas tā, ka tās var sadalīties un atkal izaugt, tad jābūt tādam kā slepenam vadam, kas snie­dzas sliekai līdz pakaļgalam un vēlāk palīdz tai domāt. Citādi slieka nevar tikt galā, palikusi viena. Tomēr pakaļgalam ir ļoti mazas smadzenes. Tās noteikti atceras savu otru pusi, kas vien­mēr gāja pa priekšu un visu izlēma. Un tagad," Sofija sacīja un piecēlās, "tagad pakaļgals jautā: uz kuru pusi man augt? Vai man veidot jaunu asti vai galvu? Un vai man jāturpina sekot un izvairīties no svarīgu lietu izlemšanas vai arī jābūt tai, kas zina labāk, līdz atkal pārplīsīšu uz pusēm? Tas būtu aizraujoši. Taču var gadīties, ka slieka ir tik ļoti pieradusi būt aste, ka atstāj visu, kā ir. Vai pierakstīji visu, ko es teicu?"