Tuve Jansone: VASARAS GRAMATA

"Njā," vecāmāte noteica. "Bet es mazliet raizējos par lai­viņu. Un nevaru atcerēties, vai mēs aizvērām logu."

"Laiviņa," Sofija čukstēja.

"Jā, un siltumnīca. Un gladiolām nebija piesprausti mie­tiņi. Un kastroļi iemērkti jūrā."

"Nesaki vairāk!" Sofija iekliedzās.

Tomēr vecāmāte neapdomīgi turpināja: "Un vēl es do­māju par visiem, kas jūrā… Un par visām laivām, kas tiks sadragātas."

Sofija blenza uz viņu un kliedza: "Kā tu vari tā teikt, zinādama, ka tā ir mana vaina! Es lūdzu vētru, un tā atnāca!" Viņa saka skaļi raudāt, un garā karavānā viņai gar acīm slī­dēja šausmīgas un pārliecinošas ainas ar sadauzītām laivām un gladiolām, logiem, cilvēkiem un kastroļiem, kas valstās jūras dibenā, un vimpeļiem, kas nepanes vēja brāzmas, un trauku paliktni! Ak Dievs, viņa redzēja to visu iznīcinātu un zudušu!

"Mēs laikam tomēr uzvilkām laiviņu augšā," vecāmāte sacīja.

Tomēr Sofija ar rokām apķēra galvu un raudāja zem vi­sas Austrumnīlandes katastrofas smaguma.

"Tā nebija tava vaina," vecāmāte ierunājās. "Paklausies nu, ko es teikšu. Vētra būtu uznākusi tik un tā."

"Bet ne tik liela!" Sofija raudāja. "To izdarījām mēs ar Dievu!"

Saule bija norietējusi, un istaba steidzīgi satumsa. Krāsnī kurējās uguns. Un vējš pūta tikpat stipri.

"Jūs ar Dievu," vecāmāte pārskaitusies atkārtoja. "Kāpēc gan viņam vajadzētu uzklausīt tevi, ja, piemēram, desmit citi cilvēki lūdza labu laiku? Un tā viņi noteikti darīja."

"Bet es lūdzu pirmā," Sofija teica. "Un tu taču redzi, ka neiznāca jauks laiks!"

"Dievam," vecāmāte sacīja, "Dievam ir tik daudz da­rāmā, ka viņš nepagūst uzklausīt…"

Tētis atgriezās un ielika plītī malku, viņš iedeva abām segu, kas slikti oda, un izgāja ārā vērot viļņus, iekams satumsīs.

"Tu pati esi teikusi, ka viņš uzklausa," Sofija auksti sacīja. "Tu teici, ka viņš uzklausa visu, ko cilvēks lūdz."

Vecāmāte atlaidās uz reņģu tīkla un teica: "Jā gan. Bet, redzi, es paspēju pirmā."

"Kā, pirmā?"

"Es lūdzu pirms tevis, tā redz."

"Kad tu lūdzi?" Sofija aizdomīgi jautāja.

"No rīta."

"Un tomēr," Sofija bargi izsaucās, "tomēr tu paņēmi līdzi par maz ēdiena un par maz drēbju! Vai tu viņam neticēji?!"

"Ticēju… Bet varbūt man šķita, ka būtu interesanti iz­tikt bez…"

Sofija nopūtās. "Jā," viņa teica. "Tā ar tevi ir. Vai iedzēri savas zāles?"

"Iedzēru."

"Tas labi. Tad tu vari gulēt un nedomāt par to, ko esi izdarījusi. Es nevienam to neteikšu."

"Tas ir jauki no tavas puses," vecāmāte atteica.

Nākamajā dienā ap trijiem vējš pierima tik daudz, ka viņi varēja doties mājās. Laiviņa gulēja apgāzta pie verandas ar visu truli, airiem un smeļamo kausu. Un viņi bija aizvēruši logu. Krietnu daļu Dievs nebija paspējis izglābt, jo vecāmāte viņam to lūdza pārāk vēlu, taču, kad vējš pagriezās, Viņš atkal izvēla kastroļus liedagā. Un helikopters ieradās, kā viņi bija cerējuši, un reģistrēja sarakstā ikvienu cilvēku un salas no­saukumu.

Bīstama diena

Ap divpadsmitiem kādā ļoti karstā dienā kodes sāka dejot virs salas augstākās priedes. Kodes, ko nedrīkst sajaukt ar odiem, dejo vertikālos mākoņos un vienmēr ritmā, miljoni un miljardi mikroskopisku kožu paceļas un nolaižas nevai­nojamā precizitātē, dziedādami diskantā.

"Kāzu deja," vecāmāte sacīja un centās paskatīties aug­šup, nezaudējot līdzsvaru. "Mana mātesmāte sacīja — kad kodes dejo un ir pilnmēness, jābūt piesardzīgam.

"Kā tā?" Sofija jautāja.

"Tā ir lielā pārošanās deja, un tad nekas nav droši. Ir ļoti jāpiesargājas, lai neizaicinātu likteni. Neizbārstītu sāli vai ne­sasistu spoguli, un, ja bezdelīgas pamet māju, tad labāk ir doties prom no tās, pirms pienācis vakars. Tas viss ir ļoti sarežģīti."

"Kā tava mātesmāte varēja izdomāt kaut ko tik muļ­ķīgu?" Sofija izbrīnījusies jautāja.

"Mātesmāte bija māņticīga."

"Un ko nozīmē māņticīga?"

Vecāmāte apdomājās un atbildēja, ka tādi cilvēki necen­šoties izskaidrot parādības, kas ir neizskaidrojamas. Piemē­ram, vārīt burvju dziras pilnmēness laikā un patiešām likt tām iedarboties. Mātesmāte bijusi precējusies ar mācītāju, kurš neatzinis māņticību. Katru reizi, kad viņš saslimis vai kļuvis grūtsirdīgs, mātesmāte vārījusi viņam zālīšu novārīju­mus, bet nabaga sieviete bijusi spiesta darīt to slepus. Un, kad mācītājs izveseļojies, viņai bijis jāsaka, ka tie bijuši Innozem- ceva pilieni. Beigu beigās tas viņai izsūcis spēkus.

Sofija un vecāmāte apsēdās liedagā, lai sīkāk parunātu par šo jautājumu. Bija skaista diena ar gariem bezvēja viļ­ņiem. Tieši šādā dienā, vasaras pilnbriedā, gadās, ka laivas vienas pašas dodas prom no saviem krastiem. Lieli, sveši priekšmeti ierodas no jūras, kaut kas nogrimst un kaut kas paceļas, piens saskābst, un spāres izmisīgi dejo. Ķirzakas ne­izbīstas. Kad uzlec mēness, sarkanie zirnekļi pārojas neapdzī­votās šērās, kur klints ir viens vienīgs kopā saķēries paklājs no sīkiem, sajūsminātiem zirneklīšiem.

"Varbūt mums vajadzētu brīdināt tēti," Sofija sacīja.

"Nedomāju, ka viņš ir māņticīgs," vecāmāte iebilda. "Starp citu, māņticība ir novecojusi, un tev vienmēr visvairāk jātic savam tētim."

"Protams," Sofija atteica.

Kopā ar viļņiem krastā izskalojās liels savijušos koka zaru vainags, itin kā gigantisks zvērs lēnām būtu iznācis no jūras dzīles. Gaiss bija nekustīgs un no karstuma ņirbēja virs klints.

"Vai viņa nekad nebaidījās?" Sofija jautāja.

"Nē. Viņai patika biedēt. Viņa atnāca pusdienās un sa­cīja, ka tagad kādam būs jāmirst, pirms mēness norietējis, jo naži salikušies krustām. Vai arī viņa bija sapņojusi par mel­niem putniem."

"Šonakt es sapnī redzēju jūrascūciņu," Sofija teica. "Vai tu man apsolīsi būt piesardzīga un nesalauzt nevienu kaulu, pirms mēness būs norietējis?"

Vecāmāte apsolījās.

Dīvainākais bija tas, ka piens patiešām saskāba. Tīklos ieķērās četrragu buļļzivs. Melns tauriņš ielidoja istabā un no­metās uz spoguļa. Un vakarpusē uz tēta galda nazis un tušas pildspalva gulēja salikušies krustā! Sofija tos izšķīra, cik ātri vien spēja, taču noticis, protams, bija noticis, viņa aizskrēja uz viesu istabu un ar abām plaukstām dauzīja pa durvīm, ve­cāmāte tūdaļ atvēra.

"Kaut kas ir noticis," Sofija čukstēja, "nazis un tušas pild­spalva uz tēta galda gulēja krustā. Nē, nesaki neko, jo mani nekas nevar mierināt!"

"Bet vai tad tu nesaproti, ka mana mātesmāte vienkārši bija māņticīga?" vecāmāte sacīja. "Viņa to izgudroja tāpēc, ka viņai bija garlaicīgi, un tādēļ, lai tiranizētu savu ģimeni…"

"Apklusti," Sofija nopietni teica. "Nesaki neko. Nesaki man neko." Viņa atstāja durvis vaļā un devās projām.

Bija atnācis pirmais vakara vēsums, un dejojošās kodes bija pazudušas. Izlīda vardes un saka dziedāt cita citai, spāres laikam bija nomirušas. Debesis pēdējie sārtie mākoņi nogrima dzeltenajos un izveidoja oranžos. Mežs bija pilns zīmju un brīdinājumu, tam it visur bija sava slepenā rakstu valoda, bet ko tas līdzēja tētim? Pēdas, kur neviens nevarēja būt gājis garām, un krusteniski zariņi, vienīgais sarkanais melleņu cers starp visiem zaļajiem. Uzlēca mēness un balansēja kadiķu ga­lotnēs. Tagad laivas aizslīdēja no saviem krastiem. Lielas, no­slēpumainas zivis taisīja ūdenī apļus, un sarkanie zirnekļi sapulcējās tur, kur bija nolēmuši satikties. Aiz apvāršņa sē­dēja un gaidīja nepiekāpīgais liktenis. Sofija meklēja zālītes, lai pagatavotu novārījumu savam tētim, taču visas, ko viņa atrada, līdzinājās parastiem augiem. Nav skaidrs, ko īsti varētu uzskatīt par zālītēm. Droši vien tās ir ļoti mazas ar mīkstiem un bāliem stublājiem, visticamāk iepelējušas un augošas dūk­snainās vietās. Kā to var zināt? Mēness cēlās augstāk un sāka savu nenovēršamo ceļu.