Tuve Jansone: VASARAS GRAMATA

"Kad mēs ēdīsim? Kad mēs peldēsimies?" Sofija jautāja. "Kad iesim apkārt salai? Vai mēs ēdīsim, vai peldēsimies, vai jūs nedarīsiet neko citu kā vien gulēsiet?"

Bija karsts un kluss, un vientulīgs. Namiņš sarāvās kā garš, plakans dzīvnieks, un pār namiņu, griezīgi klaigājot, li­dinājās melnas bezdelīgas, tās bija kā naži gaisā. Sofija apstai­gāja liedagu un atkal atgriezās, visā salā nebija nekā cita kā vien klintis un kadiķi, un oļi, un smiltis, un sausas zāles kum­šķi. Debesis un jūru aizplīvuroja dzeltenā dūmaka, kas bija stiprāka par saules gaismu un darīja sāpes acīm, viļņi cēlās pret krastu garos uzkalnos un bangās saplīsa pret liedagu. Tie bija ļoti gari viļņi. "Mīļo Dieviņ, liec, lai kaut kas notiek," Sofija lūdzās. "Tēvsmūs, es mirstu no garlaicības, āmen."

Varbūt pārmaiņas iestājās, kad apklusa bezdelīgas. Ņir­bošās debesis bija tukšas, tur vairs nebija putnu. Sofija gai­dīja. Gaisā bija uzklausītas lūgšanas. Viņa uzmanīja jūru un redzēja, ka apvārsnis satumst. Melnums izpletās, un jūra sa- červelējās aiz gaidām un šausmām. Tas nāca tuvāk. Skaļā, šal­cošā čukstā vējš atnāca uz salu un devās tālāk, tad atkal bija kluss. Sofija gaidīja pludmalē, liedaga zāle gulēja pieglausta zemei kā gaiša kažokāda. Tagad pār ūdeni brāzās jauna tumsa, tā bija lielā .vētra! Sofija skrēja tai pretī, un viņu apskāva vējš, viņa bija reizē auksta un kvēloša un skaļi sauca: "Vējš! Vējš!" Dievs bija atsūtījis viņai personisko vētru, un ūdens cēlās, savā nebeidzamajā labvēlībā Dievs meta pret krastu lielus ūdens blāķus, un tie kāpa pār liedaga akmeņiem, zāli un sūnu un putoja starp kadiķiem, un pār zemi dipēja Sofijas cietās vasarīgās pēdiņas, viņai skraidot šurpu turpu un slavējot Dievu. Viss kļuva ātrs un ass, un beidzot kaut kas notika!

Tētis pamodās un atcerējās savus tīklus. Laiva gulēja, ar sānu dauzīdamās pret krastu, airi grabēdami valstījās šurpu turpu, un motors sitās pret zāļaino pļaviņu, tētis atraisīja virvi, izstūma laivu pretvējā un ķērās pie airiem. Bangas nāca ap aizvēja krastu kā uztūkuši kalni, debesis pār viņu bija tik­pat dzeltenas, tukšas un spīdošas, un tur sēdēja Dievs un uz­klausīja Sofijas lūgšanas par vētru, un gar visu krastu valdīja vienāds apjukums un izbrīns.

Dziļi miegā vecāmāte sajuta, kā bangu dunoņa vēlas pār zemi, viņa pietrūkās sēdus un ieklausījās uz jūras pusi.

Sofija uz muguras nometās smiltīs viņai blakus un iesaucās: "Tā ir mana vētra! Es lūdzu Dieviņam vētru, un te nu tā ir!"

"Lieliski," vecāmāte atteica. "Bet mums jūrā ir tīkli."

Nav viegli vienam izvilkt tīklu, un vēja brāzmās tas ir gandrīz neiespējami. Tētis pārslēdza motoru uz mazāko āt­rumu, pavērsa laivas priekšgalu pret jūru un sāka vilkt tīklus. Pirmais tīkls tika cauri ar plīsumu, taču otrais bija ieķēries jūras dibenā. Tētis ieslēdza motoru tukšgaitā un mēģināja griezties apkārt. Tīkla tauva pārtrūka. Beidzot viņš mitējās tīklu nostiept, tikai vilka, un tīkls nāca augšā kā skrandaina trose no jūraszālēm un zivīm, kas tika ieceltas laivā. Sofija un vecāmāte stāvēja un noskatījās, kad laiva tuvojās krastam caur bangām, tētis izlēca ārā, metās pie laivas sāniem un vilka, plats vilnis skalojās ap zemesragu, sitās pret pakaļgalu un dzina uz priekšu, kad tas sūcot atkāpās, laiva droši gulēja krastā. Tētis to piesēja, viņš paņēma tīklus rokās un gāja pār salu, saliecies pret vēju. Viņas sekoja tētim, ļoti tuvu viena otrai, acis svili­nāja, un lūpas sajuta sāli. Vecāmāte gāja, plati likdama kājas un smagi spiezdama kūju pret zemi. Tagad apgāzās atkri­tumu kaudze pie akas un traucās šurp, viss, kas bija radis mieru, lai satrūdētu un pēc simt gadiem pārvērstos par zemi, tika uzrauts gaisā un virpuļoja pār krastu vētras pārņemtajā jūrā, veco loču samazgas, akas smirdoņa un visu vasaru lēnās skumjas; bangas un lidojošas baltas putas noskaloja šēru tīru.

"Vai tev patīk?" Sofija sauca. "Tā ir mana vētra! Saki, ka ir jautri!"

"Ļoti jautri," vecāmāte atteica un mirkšķināja sālsūdeni laukā no acīm.

Tētis nosvieda savus tīklus pie kāpnītēm, kur vējš bija nopūtis nātres un tās gulēja kā pelēks paklājs, pēc tam tētis viens pats devās uz zemesragu vērot viļņus. Viņš ļoti steidzās. Vecāmāte apsēdās uz klints un sāka izņemt zivis, viņai tecēja deguns un mati plīvoja uz visām pusēm.

"Ar mani ir dīvaini," Sofija ierunājās. "Uznākot vētrai, es vienmēr jūtos tik jauka."

"Ak tā?" vecāmāte teica. "Tā varētu būt tiesa…" Jauka, viņa nodomāja, nē, es laikam neesmu jauka. Labākais, ko varētu pateikt — man ir interesanti. Viņa izpiņķēja no tīkla asari un sita to pret klinti.

Tētis pāršķēla loču namiņa slēdzeni ar lielu akmeni, viņš to darīja, lai pasargātu savu ģimeni.

Priekšnams bija šaurs un tumšs gaitenītis, kas sadalīja namiņu divās daļās, uz grīdas jau gadiem ilgi gulēja beigti putni, kas iekļuvuši sabrukušajā namiņā un netikuši vairs ārā. Te oda pēc atkritumiem un sālītām zivīm. Visuresošā vētras skaņa šeit iekšā pārvērtās un ieguva draudu pieskaņu, tā nāca tuvāk. Viņi iegāja rietumpuses istabā, kurai jumts bija vesels, tā bija pavisam maza istabiņa ar divām kailām dzelzs gultām un kaļķotu plīti ar jumtiņu, istabas vidū stāvēja galds un divi krēsli. Tapetes bija ļoti skaistas. Tētis nolika viņu grozu uz galda, un viņi dzēra limonādi un ēda sviestmaizes. Pēc tam viņš sāka strādāt. Vecāmāte apsēdās uz grīdas un ņēma zivis laukā no tīkla. Jūras dārdoņa visu laiku bija jūtama na­miņa sienās kā nemitīga drebēšana, un bija diezgan auksti. Viļņu putas tecēja pa rūtīm, palodzi un grīdu. Lāgiem tētis piecēlās un izgāja ārā apraudzīt laivu.

Bangas pie salas kraujās malas bija kļuvušas lielākas, vil­nis pēc viļņa savā baltajā milzu augumā cēlās reibinoši augstu, putas šņāca kā pātagas cirtieni pret klinti, un augsti ūdens aizkari lidoja pār salu tālāk uz rietumiem, šī bija Atlantijas vētra! Tētis atkal pavilka laivu un nostiepa kādu virvi, atgrie­zies viņš uzkāpa loču bēniņos, lai pameklētu malku. Skurste­nis bija diezgan aizsērējis, tomēr, kad tas sāka vilkt, uguns kurējās nikniem rāvieniem. Viņiem pārstāja salt, pirms istaba iesila. Uz grīdas pie plīts tētis nolika reņģu tīklu tam, kurš gribēs gulēt, tīkls bija tik vecs, ka saplīsa viņam rokās. Beidzot tētis aizsmēķēja savu pīpi, viņš apsēdās pie galda un turpi­nāja strādāt.

Sofija uzkāpa tornītī. Torņa istaba bija ļoti maza, četri logi, katrs savā debespusē. Sofija redzēja, ka sala ir sarāvusies un kļuvusi šausmīgi maza, tikai nenozīmīgs akmens un bezkrāsainas zemes plankums. Bet jūra bija milzīga, balta un dzeltenīgi pelēka, un bez apvāršņa. Cietzemes vairs nebija, un salu ari ne. Bija tikai šī viena sala, apskalota, vētras ap­draudēta un pasargāta, un visu — tikai ne Dieva, lūgšanu piepildītāja, — aizmirsta. "Ak Dievs," Sofija nopietni sacīja, "es nezināju, ka esmu tik svarīga. Tas bija jauki no tavas pu­ses, liels paldies, āmen."

Tuvojās vakars, un saule norietot kļuva sarkana. Plīts ku­rējās. Rietumpuses logs kvēloja kā ugunī, un tapetes izskatī­jās vēl skaistāk. Uz tām bija ūdens plankumi un plaisas, taču tagad varēja saskatīt visu rakstu gaišzilā un rožainā krāsā ar rūpīgi izzīmētiem vīteņiem. Vecāmāte vārīja zivis skārdenē, un, par laimi, viņa bija atradusi sāli. Pēc maltītes tētis aizgāja apraudzīt savu laivu.

"Es šonakt negulēšu," Sofija paziņoja. "Padomā, cik bries­mīgi būtu, ja mēs nebūtu atbraukuši, bet vienkārši sēdētu mājās, kad tas sākās!"