Tuve Jansone: VASARAS GRAMATA

Pirmā parādījās skorbuta zāle, pāris centimetru gara, taču ļoti nozīmīga jūrniekiem, kuri pārtiek no sausiņiem. Otrās parādījās apmēram pēc desmit dienām navigācijas zī­mes aizvējā, tās bija atraitnītes. Sofija ar vecomāti mēdza iet tās aplūkot, dažkārt tās izplauka maija beigās un dažkārt jū­nija sākumā. Atraitnītes bija jāvēro ilgi. Sofija jautāja, kāpēc tās ir tik svarīgas, un vecāmāte atbildēja: "Tāpēc, ka tās ir pirmās."

"Nē. Tās ir otrās," Sofija iebilda.

"Bet tās vienmēr izplaukst tajā pašā vietā," vecāmāte teica. Mazmeita uzskatīja, ka arī citas puķes vairāk vai mazāk tā dara, taču neko neteica.

Vecāmāte katru dienu apstaigāja krastus un pētīja, kas ir izaudzis. Atradusi piciņu izspārdītas sūnas, viņa iebāza to atpa­kaļ īstajā bedrītē. Tā kā vecaimātei bija ļoti grūti piecelties kājās, kad bija apsēdusies, viņa iemācījās ļoti izveicīgi rīkoties ar savu kūju. Iedama viņa izskatījās pēc liela tārtiņa — lēni un stīvām kājām, bieži apstājās un pagrozīja galvu šurpu turpu, pamanīja visu, kas noticis, un devās atkal tālāk.

Vecāmāte ne vienmēr rīkojās pavisam loģiski. Lai gan viņa zināja, ka nav jājūt sirdsapziņas pārmetumi par mazām sa­lām, kas aprūpē sevi pašas, viņu pārņēma liels nemiers, kad iestājās sausums. Mijkrēslī viņa devās uz muklāju, kur zem alkšņiem bija paslēpusi kannu, un ar kafijas tasīti izsmēla no dibena pēdējās ūdens paliekas. Tad staigāja apkārt, šur un tur aplaistīja to, kas viņai visvairāk patika, un atkal paslēpa kannu. Rudenī vecāmāte salasīja sērkociņu kastītēs savvaļas augu sēklas un pēdējā uz salas pavadītajā dienā izsēja tās, neviens nezināja, kur.

Lielās pārmaiņas sākās, kad Sofijas tētis pa pastu saņēma puķu katalogus. Viņš nelasīja neko citu kā vien puķu katalo­gus. Beigās viņš aizrakstīja uz Holandi, un viņi atsūtīja kasti, kas bija pilna ar maisiņiem, un katrā maisiņā gulēja brūni balts sīpols, ievīstīts vieglās un sargājošās dūnās. Tētis pasū- tināja vēl vienu kasti, un tad viņš saņēma no Amsterdamas īpašas dāvanas, porcelāna tupelīti, kas bija vāze, un firmas sī­polus, kuru nosaukums bija kaut kas līdzīgs Houet van Moujk. Vēlā rudenī tētis viens pats aizbrauca atpakaļ uz salu un iestādīja savus sīpolus. Un visu ziemu viņš turpināja lasīt par augiem, krūmiem un kokiem, lai, cik vien iespējams, censtos tos izprast, tie visi bija jutīgi un izlutināti, un ar tiem bija jāapietas zinātniski un ar lielu gādību. Tie nevarēja augt bez īstas zemes un ūdens noteiktos laikos. Rudenī tie bija jāap­sedz, lai nenosaltu, un pavasarī jāatbrīvo, lai nesapūtu, tie bija jāsargā no ūdensžurkām un vētrām, un karstuma, un nakts salnām, un, protams, no jūras. Tētis to visu zināja, un varbūt tieši tāpēc viņš tā aizrāvās.

Kad ģimene atgriezās salā, viņi līdzi vilka divas laivas. Krastā tika izvelti milzīgi īstas, melnas iekšzemes augsnes maisi un gulēja pa visu pludmali kā ziloņi atpūtā. Uz verandu tika aiznestas kastes, kārbas un grozi ar augiem melnos plast­masas maisiņos, krūmi un veseli koki, kam saknes saliktas maisos, un simtiem mazu kūdras podiņu ar vāriem dīgstiem, kam pirmais laiks jāpavada iekštelpās.

Pavasaris bija vēls, slapjdraņķis un vētra katru dienu. Viņi kurināja tā, ka plīts drebēja, un aizklāja visus logus ar segām. Viņi sakrāva somas pie sienas un izveidoja šauras taciņas starp augiem, kas stāvēja uz grīdas cieši cits pie cita un sildījās. Lā­giem vecāmāte zaudēja līdzsvaru un uzsēdās tiem virsū, bet lielākoties tie atkal pacēlās. Ap plīti rindojās žūstošā malka, un drēbes karājās pie griestiem. Un verandā zem plēves gu­lēja papeles, cements un krūmi. Vētra turpinājās, un slapj­draņķis pamazām pārvērtās lietū.

Katru rītu Sofijas tētis pamodās pulksten sešos. Viņš ieku­rināja uguni, uzvārīja ģimenei tēju un pagatavoja sviestmai­zes, tad izgāja ārā. Viņš uzplēsa kūdru milzīgos gabalos un nokaplēja klinti tīru. Mežā un pa visu salu viņš izraka dziļas bedres un piepildīja izplucināto lauku ar īstu melnu zemi.

Viņš saripināja kopā lielus akmeņus un būvēja mūrus, lai dārzam būtu aizvējš, pie namiņa sienas un ap priedēm viņš novietoja režģus vīteņaugiem un uzraka dumbrāju, lai tur uztaisītu cementa dambi.

Vecāmāte stāvēja pie loga un vēroja. "Muklāja ūdens pa­celsies par divdesmit centimetriem," viņa ierunājās. "Un ka­diķiem tas nepatiks."

"Tur būs raibas un sarkanas ūdensrozes," Sofija sacīja. "Kam interesē kadiķa domas?"

Vecāmāte neko neteica. Taču nolēma kādā jaukā dienā izglābt uzplēsto kūdru un pagriezt to pareizi, jo viņa zināja, ka tā ir pilna ar margrietiņām.

Vakaros tētis aizkūpināja pīpi un prātoja par augsnes ķī­misko sastāvu. Pa visu galdu un gultu bija izkaisīti ziedu katalogi, un krāšņie attēli spīdēja lampas gaismā. Sofija un vecāmāte mācījās augu nosaukumus un pārklaušināja viena otru, viņas uzdrukāja katru nosaukumu uz lapiņas.

"Fritillaria Imperialis," Sofija sacīja. "Forsythia spectabilis! Tas izklausās daudz smalkāk par atraitnītēm."

"Smalki vai nesmalki," vecāmāte atteica. "Atraitnītes sauc par Viola Tricolor, tā lūk. Starp citu, pie īsti smalkiem cil­vēkiem nav pat vārdu plāksnīšu."

"Mums gan pilsētā ir vārdu plāksnītes," Sofija teica, un viņas rakstīja tālāk.

Kādu nakti vējš rimās un lietus mitējās. Vecāmāte pamo­dās no klusuma un nodomāja: tagad viņš sāks stādīt.

Saullēktā namiņu apžilbināja gaisma, debesīs nebija mā­koņu, jūra un sala kūpēja. Sofijas tētis apģērbās un izgāja ārā, cik klusu vien varēja. Viņš noņēma papelei plēvi un aiznesa koku uz paredzēto bedrīti krasta pļavā. Papele bija trīsarpus metru gara. Tētis uzbēra tai zemi ap saknēm un no visām pu­sēm ļoti stingri piesēja stumbru ar auklām. Tad viņš ienesa mežā rozes un nolika tās viršos, pēc tam aizkūpināja pīpi.

Kad viss bija nonācis zemē, sekoja ilgs gaidīšanas laiks. Visas dienas bija vienlīdz mierīgas un siltas. Holandiešu sīpoli atvēra savas brūnās čaulas un auga taisni uz augšu. Dambja iekšpusē dūņās sāka kustēties baltas saknes, smalka metāla tīkla ieslēgtas un noenkurotas ar akmeņiem. Visā salā jaunas saknes meklēja atbalstu, un visus stumbrus un stublājus caur­strāvoja dzīvība.

Kādu rītu atsprāga durvis un Sofija sauca: "Gudošniks uzdīdzis!"

Vecāmāte devās ārā, cik ātri vien jaudāja, un uzlika bril­les. No zemes slējās tievs, zaļš šķēps, tas bija pavisam skaidrs tulpes sākums. Viņas ilgi to vēroja.

"Tas varētu būt arī Dr. Plesman," vecāmāte sacīja (bet pa­tiesībā tā bija Mrs John T. Scheepers).

Pavasaris atalgoja tēta pūles, būdams ļoti rāms, un sāka augt viss, atskaitot papeli. Pumpuri pietūka un uzplauka sa­gumzītās, spožās lapiņās, kas ātri iztaisnojās un izauga lielā­kas. Tikai papele stāvēja kaila savās virvēs un bija tieši tāda kā ierodoties. Skaistais laiks turpinājās jūnijā, un lietus nelija.

Pāri visai salai klājās plastmasas cauruļu sistēma, jau pa pusei iegrimusi sūnās. Tās bija savienotas ar misiņa vītnēm un sagāja kopā pie maza sūkņa, kas zem savas kastes stāvēja pie lielākās lietusūdens tvertnes. Pār kublu gulēja milzīgs plast­masas pārklājs, kas neļāva ūdenim iztvaikot, viss bija izdomāts ļoti gudri. Divreiz nedēļā tētis iedarbināja sūkni, brūnais, sil­tais ūdens tecēja pa caurulēm un ūdens sadalītājiem un šļācās pār zemi kā smalka duša vai taisna strūkla, atkarībā no auga veida un vajadzībām. Daži tika laistīti tikai minūti, citi trīs vai piecas minūtes, līdz nozvanīja tēta virtuves pulkstenis un viņš noslēdza vērtīgo ūdeni. Protams, ka viņš neko nevarēja dot pārējai salai, un tā klusi nodzeltēja. Augiem klātā zeme sakalta plaisās un pagrieza uz augšu malas kā vecas desas šķē­lītes, vairākas priedes nomira, un katru nākamo rītu laiks bija tikpat nepielūdzami skaists. Pār krastu gāja negaiss pēc ne­gaisa, šurpu turpu ar lietusgāzēm, taču tās nespēja tikt pāri jūrai. Ūdens lielajā kublā vienkārši nokritās. Sofija lūdzās Dievu, taču nekas neuzlabojās. Un kādu vakaru, kamēr tētis laistīja, sūknis izdvesa nelāgu, guldzošu skaņu, un šļūtene sašļuka, tvertne bija pilnīgi tukša, un plastmasas pārklājs lipa pie di­bena, saburzījies miljons ielocēs.